(viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)
Jautājums: Visai bieži rodas sekojošs jautājums - vai visums pakļaujas cēlonības likumam jeb tas eksistē ārpus visādiem likumiem? Šķiet, jūs domājat , ka visumam nav likumu, ka viss pastāvošais, lai cik mazs arī būtu, ir bez cēloņa - rodoties un izzūdot bez jelkāda pamata.
Maharadža: Cēlonība nozīmē notikumu hronoloģisku secību [gan fiziskajā, gan mentālajā] telpā. Laiks, telpa, cēlonība - tās ir mentālas kategorijas, kas rodas un izplēn kopā ar prātu.
J: Kamēr prāts ir aktīvs, cēlonības likums paliek spēkā.
M: Kā viss, ko radījis prāts, arī tā dēvētais cēlonības likums ir pretrunā pats sev. Visumā nekam nav noteikta cēloņa, pats visums piedalās katras sīkākās lietas eksistencē. Neviena lieta nevar būt pati par sevi, ja visums nebūs tāds, kāds tas ir. Kad visa pamats un avots ir visa eksistējošā cēlonis, ir nepareizi uzskatīt, ka visuma likums ir cēlonība. Visums nav saistīts ar to, kas viņu veido, jo tā [visuma] potenciāls ir bezgalīgs. Bez tam, tas ir pirmcēloņa izpaudums, absolūti brīvs pašos pamatos.
J: Jā, katrs galu galā piekritīs, ka runāt par kādu lietu kā vienīgo cēloni kādai citai lietai ir principā nepareizi. Taču reālajā dzīvē mēs vienmēr saistām darbību ar gaidāmo rezultātu.
M: Jā, tā notiek bieži, un tam pamatā ir nezināšana. Ja cilvēki zinātu, ka nekas nevar notikt, ja vien pats visums neizdarīs tā, lai tas notiktu, tad viņi sasniegtu daudz vairāk ar daudz mazākiem pūliņiem.
J: Ja viss, kas pastāv, ir vienkārši visu cēloņu summārais rezultāts, kā lai runājam par apzinātu darbību, kas virzīta uz rezultāta sasniegšanu?
M: Pati tiekšanās uz rezultātu arī ir veselā visuma izpausme. Tas vienkārši norāda, ka noteiktajā punktā ir izaudzis enerģētiskais potenciāls. Ilūzija par laiku liek mums runāt par cēlonību. Kad pagātne un nākotne tiek skatītas bezlaicīgajā "tagad" kā viena un tā paša ornamenta daļas, tad cēloņa un seku ideja zaudē spēku, un tās vietu ieņem radošā brīvība.
J: Un tomēr es nesaprotu, ka cēloņu vispār nav.
M: Kad es saku, ka lietai nav cēloņa, ar to es domāju, ka tai nav noteikta cēloņa. Jūsu mātei nebija vajadzības dāvāt dzīvību tieši jums. Jūs varējāt piedzimt jebkurai citai mātei. Taču jūs nevarējāt piedzimt bez saules un zemes. Un pat tās nevarētu kļūt par jūsu dzimšanas cēloni, ja nebūtu paša galvenā faktora - jūsu vēlēšanās piedzimt. Tieši vēlēšanās ved uz dzimšanu, dod vārdu un formu. Vēlamais tiek iztēlots, tiek gribēts, un izpauž sevi kā kaut kas taustāms un apjēdzams. Tādējādi tiek veidota pasaule, kurā mēs dzīvojam - mūsu personiskā pasaule. Reālā pasaule atrodas ārpus prāta robežām. Mēs to redzam caur mūsu vēlmju tīklu, - tā ir sadalīta apmierinājumā un sāpēs, pareizajā un nepareizajā, iekšējā un ārējā. Lai redzētu patieso visumu, jātiek ārpus šī tīkla. Tas ir vienkārši, ja zinām, ka tīklā ir daudz caurumu.
J: Kā šie caurumi jāsaprot? Kur tos meklēt?
M: Paskatieties uz tīklu un visām pretrunām. Jūs radāt un iznīcināt uz katra soļa. Jūs gribat mieru, mīlestību un laimi, taču bez apstājas radāt sāpes, naidu un karu. Jūs gribat būt ilgdzīvotāji - un pārēdaties, jūs gribat draudzību - un izmantojat citus savās interesēs. Pietiekami ir tikai ieraudzīt, ka jūsu tīkls austs no šādām pretrunām, un tās izzudīs.
Attēla resurss
J: Vai starp manu redzējumu uz šīm pretrunām un to [vēlāku] izzušanu nepastāv cēloniska saikne?
M: Cēlonība pat koncepcijas veidā nav savienojama ar haosu.
J: Cik lielā mērā vēlme ir cēloņa faktors?
M: Tas ir viens no daudziem. Pastāv ļoti daudz cēloņa faktoru. Bet avots visam esošajam ir Bezgalīgā Iespēja, Augstākā Realitāte, kas ir klātesoša mūsos pašos un apgaismo dzīves ceļu ar savu spēku, gaismu un mīlestību. Bet šis avots nav cēlonis, - un nekāds cēlonis nevar būt avots. Tādēļ es saku, ka nekam nav cēloņa. Jūs varat izsekot, kā rodas lietas, bet jūs nespēsiet noteikt, kādēļ tās ir tādas, kādas ir. Lietas ir tādas tādēļ, ka visums ir tāds, kāds ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru