prana-dziedn_lekcijas

Prānas dziedniecības lekcijas un semināri Latvijā

Prānas dziedniecība jeb dziedināšana ar prānu... - šī metode manā uzmanības lokā nonāca pirms pāris gadiem. Rezultātā iztulkoju galvenās nostādnes un citu svarīgāko informāciju, kas šobrīd ievietota portālā Draugi domubiedru grupā Rasas Lāse.

Noticis tā, ka šovasar pie mums no Vācijas ieradīsies praktizējošs prānas dziednieks Markuss Lainheupls, kurš saņēmis atļauju mācīt šo metodi arī Latvijā un uzturēsies šeit no 26. jūlija līdz 22. augustam. Markusa dzimtajā pilsētā pērn ir nodibināts savs Prānas centrs, kurā tiek ārstēti cilvēki, organizēti semināri un meditācijas, kā arī informatīvi pasākumi un treniņi prānistiem.

Lekcijas notiks dažādās Latvijas vietās. Tajās tiks stāstīts par prānas dziedniecības sākotni un pamatprincipiem, kā arī metodes iespējām. Pēc vēlēšanās kāds no brīvprātīgajiem varēs uz sevis pārbaudīt šī dziedināšanas veida iedarbīgumu un dziednieka prasmes. Pēc lekciju sērijas ir plānoti divi semināri (Talsos un Rīgā), kad tiek apgūtas prānas dziedniecības pamattehnikas, enerģētiskā anatomija, nedaudz no enerģētiskās pašaizsardzības un t.s. divu siržu meditācija. Viss apgūtais uzreiz tiek praktizēts, lai pēc kursiem ir drošības sajūta un metodi katrs varētu pielietot ikdienā.

***

Senāks raksts par prānas dziedniecību

Mājas lapa ~ http://www.prana-latvija.com

Mohanji

Mohandži

attēls no http://mohansuniverse.wordpress.com/

- Šī dzīve, šī eksistence ir īsta privilēģija. Es sadūšojos doties pa vētru un ērkšķu ceļu tiešā nozīmē. Privilēģija slēpjas tajā, ka es pēkšņi sapratu visa notiekošā IEMESLU. Bija absolūta skaidrība.

- Nekas nenotiek nejauši. Visam ir kāds dziļāks mērķis, dziļāka nozīme. Nedrošību, zaudējumus, ērkšķus un nicinājumu, ar ko saskāros, es sapratu kā karmisku pārstrādi, attīrīšanos un [būtībā] gatavošanos kaut kam augstākam, daudz nozīmīgākam un dievišķākam.

- Ikreiz, kad es kaut ko zaudēju, tas nostiprināja manu garīgo labklājību. Sekojošie zaudējumi, degšana un spēku izsīkums pulēja mana ego asās malas. Nekāda naida, nekādu sūdzību. Mana garīgā redze un apziņa paplašinājās ar katru nomesto slogu, ko [apzināti vai neapzināti] biju nesis iepriekš. Šos notikumus un sapratni, ka viss - arī pati eksistence brūk man apkārt - es vērtēju kā milzīgu privilēģiju. Es patiešām esmu pateicīgs Dievišķajai Gribai par šo žēlastību.

- Mēs visi pārvietojamies kopā ar laiku. Mēs dzīvojam duālā pasaulē - pat, ja kāds vai kaut kas mūs ir pārliecinājis, ka kaut kur, tur dziļi, tomēr pastāv vienotība. Ļoti bieži mēs nenojaušam, ka šīs vienotības pamats atrodams mūsu pašu "infrastruktūrā". Mēs atrodamies ārpus sevis, un mēs esam nepārliecināti, un mēs meklējam atbildes tālu ārpus sevis, un mums neizdodas saprast, ka nekā nav - ir tikai tagad. Tiklīdz jūs to apjēgsiet, jūs nokļūsiet ārpus laika, kaut arī būsiet aktīvi laikā. Vai tas ir tik sarežģīti, lai apjēgtu? Viss, kas ir nepieciešams - viens mazs iekšējs solis - viegla apzināšanās, ka eksistē tikai tagad. Kad jūsu smadzenes velk jūs nākotnē vai pagātnē, atgriezieties atpakaļ mājās - stāvoklī tagad. Kad jūs atrodaties tagad okeānā, jūs sajūtat katru vibrāciju, jūsu Realizācija plaukst.

- Man nav personiska darbības plāna. Mana eksistence šajā ķermenī jau sen beigusies. ...esmu kā ūdens, kas pēc formas un nokrāsas līdzinās traukam, kurā ieliets. Esmu kā uguns, kas sadedzina pelavas, kuras bloķē cilvēku karmiskos kanālus. Esmu kā pārmaiņu vējš - visur un nekur. Esmu kā māte - Zeme, kas pildīta ar līdzcietību. Es - bezgalīgais Visums. Es [tāpat kā citi] esmu tikai Visvarenā instruments. Mans uzdevums nav žilbināt un sasaistīt cilvēkus, bet atbrīvot tos, kuri tam gatavi. Esmu laimīgs, ja mana eksistence kaut dažiem palīdzējusi atbrīvoties. Es tikai pildu savu pienākumu. Es neveidoju sev imidžu, un tas ir mans ceļš, kā palikt brīvam. Svarīgi ir tas, ko cilvēks dara, nevis kā izskatās. Imidžs ir prece, kas ātri bojājas. Cilvēkiem ļoti patīk radīt ietvarus un tajos ievietot citus.

Pārsvarā cilvēka eksistence ir šabloniska [ar noteiktiem izņēmumiem]; tai pat laikā īstas personības ir bez robežām. Pat mūsu dzīve ir ierobežota - dvēsele ir mūžīga. Mēs maināmies ik minūti. Mainās ķermenis, prāts, emocijas. Mainās situācijas, kaut kas mirst un kaut kas dzimst no jauna. Pārmaiņas - tāda ir mūsu eksistences patiesība. Kādu imidžu mēs šajās pārmaiņās varam saglabāt? Kādēļ? Kādēļ lai mēs neļautu pārmaiņām notikt un pašiem kļūt par iekšējo un ārējo pārmaiņu bezkaislīgu liecinieku?

Bieži vien imidžu veidojam tādēļ, ka nejūtamies pārliecināti. Citi nemaina savu imidžu no bailēm citus pievilt. Citi baidās no jebkādām pārmaiņām. Dzīve pēc šablona un noteiktos rāmjos ir ārkārtīgi viegla. Ārpus rāmjiem dzīve ir sarežģīta. Tādējādi - vai šis ir mans imidžs? Lai ko jūs domātu - es esmu tas. Nav svarīgi, kas esmu patiesībā. Es esmu spogulis, kas atspoguļo jūsu apziņu. Es nekad jums neuzspiežu savu imidžu. Jums ir savs. Jums manējais nav svarīgs. Jūsu imidžs ir svarīgs. No šejienes sākas jūsu ceļojums.

- Kad pienāk laiks pašrealizācijai, darbības un rīcība veido ceļu pie universālās apziņas. Tajā ir atbildes uz visiem jautājumiem. Jums vairs nav nepieciešamības pēc materiāliem, kas sniegtu zināšanas, kad eksistējat pašā Zināšanā, tās svētlaimē. ...Pēc apgaismības sasniegšanas cilvēks sevī pamana ievērojamas izmaiņas attieksmē pret kaut ko. Daudzi Meistari pārstāj jebkāda veida darbošanos un ieslīgst mierā. Daudzi kļūst hiperaktīvi, daudzi uzvedas kā ārprātīgie. Daudzi pamet sabiedrību un nododas vientulībai. Apgaismota cilvēka uzvedība ir atkarīga no viņa iekšējās dabas. Vairumā gadījumu tikai apgaismotais pūlī spēj atpazīt apgaismoto. Pārējie var tikai minēt. Daudzi sevi iztēlojas par apgaismotiem, taču jāsaprot, ka viņi tā rīkojas, lai apmierinātu savu vēlēšanos tikt atzītiem no citu puses, vai arī, lai izdzīvotu šajā sarežģītajā pasaulē. Parasti reizē ar apgaismību pasaulīgās vajadzības pamazām izzūd un apgaismotais Meistars darbojas Kosmiskās Mīlestības aspektā. Kopš šī brīža viņa darbībās nav nosacījumu - vairs netiek gaidītas uzslavas, atzinība, pateicība. Viņš ne no viena neko negaida. Viņš ir pašpietiekams savā Augstākajā esībā, kur viņam viss vienmēr sasniedzams. Šāda uzvedība ir apgaismības pazīme.

- Apgaismība nozīmē, ka viss tiek pieņemts ar vienādu garīgu līdzsvaru. Nekas nevar ietekmēt jūsu atteikšanās stāvokli. Izzušana ir Realizācija.

- Ja atteikšanās izriet no Apziņas, tad Zemapziņa ir pilna ar vēlmēm, bet tas nenesīs rezultātu. Nepieciešams strādāt ar sevi, uzvarēt savas vēlmes un attīstīties tālāk. Ar apziņas palīdzību noliedzot vai atsakoties no vēlmēm, mēs radām ilūziju, - noteiktā mirklī labvēlīgos apstākļos to atstātā sēkla uzdīgs un vēlmes sevi pieteiks no jauna.

Apgaismība nozīmē atdot sevi Visuma ritmam, atrasties ar to unisonā vai vienādu svārstību stāvoklī. Individualitātes apmierināšana pārvēršas laipnā pašpietiekamībā. Vairs netiek uztverts un apcerēts ārējais, - uzmanība fokusējas uz iekšājo. Cilvēks sasniedz iekšējas pašpietiekamības stāvokli. Tagad vairs nav vajadzīga atteikšanās, jo tā kļūst lieka. Viss nevajadzīgais, kas atrodas zemapziņā, automātiski pazūd bez pēdām, un atbrīvotā telpa tiek piepildīta ar kosmiskās Apziņas tīru žēlastību.

- Būtībā nav iespējams kaut ko atstāt, ja šī telpa netiek aizpildīta ar augstāku matēriju. Karmu nevar tik vienkārši izdzēst, - tas tiek panākts ar personiskām pūlēm - līdz pat pilnīgam izsīkumam. Apgaismots Meistars, protams, ir spējīgs maksimāli aizkliedēt kādas personas karmiskos atkritumus. Tomēr parasti mācekļiem tiek piedāvāts personiskās pieredzes ceļš ar darbību un personiskām pūlēm. Vēlmes un pieķeršanās tiek aizvietotas ar augstākām garīgām vērtībām. ... Gara pasaulē PIEREDZEI jānomaina ZINĀŠANAS. Notiek evolūcija - uz zemākajiem pakāpieniem stāvošais pazūd. Nepieciešamība pēc rituāliem izbeidzas, bet eksistence harmonijas un žēlastības vidē dod milzīgu spēku un dvēseles līdzsvaru. Cilvēks vairs nav pakļauts sarežgījumiem un ciešanām, kas rodas parastajā dzīvē. Viņš vienmēr turas virspusē, lai kādi vēji pūš un kādi virpuļi griežas sabiedrībā.

Dzīves stāsts

Mohandži ir dzimis Indijā, taču pēdējos 20 gadus pavadījis Tuvajos Austrumos.

Ērtā dzīve, veiksmīgā karjera jūras pārvadājumu firmā, mīlošā vīra un tēva loma izbeidzās traģiskajā 2000.g.23.augusta rītā, kad viņu četrgadīgajai meitiņai pārbrauca kravas automašīna.

Mazā meitenīte bija visa Mohandži pasaule - viņa kā eņģelis ietekmēja visus, ar kuriem vien sastapās. Dziļās sāpes un milzīgais tukšums, kas izveidojās pēc viņas aiziešanas, pārveidoja Mohandži uztveri - 2003.g. viņš izveido labdarības organizāciju Ammucare, kuras mērķis ir propagandēt nesavtīgu palīdzību, pārvarot šķēršļus, ko radījuši paši cilvēki. Viņš uzskatīja, ka šādā organizācijā nedrīkst būt obligātu iemaksu. Tā eksistē no paša Mohandži finansu līdzekļiem, kā arī līdzcietīgu cilvēku ziedojumiem. Laiks ir apliecinājis, ka palīdzētgriboši cilvēki uzrodas, ja ir patiesa mīlestība.

Pēc Ammu aiziešanas liktenis turpināja pārbaudīt Mohandži. Viņa laulība izjuka 2003.gadā. Uzņēmums viņu nosūtīja uz Irāku, kur viņš divreiz atradās uz nāves robežas. Tai pat laikā Mohandži zaudēja savus ieguldījumus Indijā un visu nākamo 2004. gadu dzīvoja bez darba. Agonija un ciešanas atsaucās uz viņa fizisko ķermeni - izveidojās akmeņi nierēs un iekaisa āda. Ādas slimība radīja vispārēja apdeguma sajūtu, un dzīve pārvērtās īstā murgā. Taču no augstākās apziņas punkta raugoties, viss izskatījās pavisam citādi. Izolācija, sāpes un ciešanas pamazām viņu pietuvināja pašizziņai un eksistenciālām pārdomām. Kā saka pats Mohandži: "Vienu pēc otra Dievs paņēma visu, kas man bija dārgs, un nolika [mani] uz garīgās evolūcijas ceļa. Lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāzaudē".

Notika iekšējas pārmaiņas un viņš sāka saņemt norādījumus no dažādiem Skolotājiem (Širdi Baba, Babadži, Satja Sai Baba u.c.). Himalaji kļuva par viņa otrajām mājām - Mohandži atrada mierinājumu Skolotāju beznosacījumu mīlestībā un gudrībā. Pamazām iekšējie kanāli atvērās pilnībā, un ilgstošie telepātiskie sakari ar Skolotājiem kļuva par viņa ārējo un iekšējo realitāti. Neraugoties uz zināšanām un apgaismību, Mohandži vēl arvien ir vienkāršs un pieticīgs cilvēks. Ar savu izskatu un ģērbšanās stilu viņš mulsina tos, kuri gribētu viņu redzēt savu priekšstatu rāmjos.

Kontakti ar garīgajiem Skolotājiem un ikdienas apvienošana nav viegls uzdevums. Mohandži to skaidro, vadoties no savas pieredzes: "Kad pienāk laiks pašrealizācijai, darbība un rīcība veido ceļu uz universālo apziņu, kur atrodamas atbildes uz visiem jautājumiem. Jums vairs nav nepieciešami materiāli zināšanu apguvei, kad jau dzīvojat pašā Zināšanā, tās svētlaimē. Garīgie skolotāji izmanto grāmatu zinības tādēļ, ka viņiem jāmāca savi studenti. Kad viņi sasniedz Zināšanas Svētlaimi jeb Meistara līmeni, viņiem vairs nav nepieciešams akumulēt zināšanas no materiāliem avotiem; viņi izšķīst pašas Zināšanas Esībā."

avots: http://btwlatvia.wordpress.com

===

Mohandži pasaule

===

Shirdi_Sai_Baba

Širdi Sai Baba

attēla resurss: http://devotionalonly.com

Par Širdi Sai Babas izcelsmes vietu nav ticamu ziņu. Tiek uzskatīts, ka viņš ir dzimis 1838.g. 28.septembrī. Širdi Babu par svēto uzskata gan musulmaņi, gan hinduisti. Daži no viņa pielūdzējiem ir pārliecināti, ka Širdi Baba ir Šivas vai Dattatreijas avatārs. Galvenais viņa mācības saturs bija piedošana, savstarpēja palīdzība, līdzcietība, iekšējais miers, mīlestības morāles kodekss, Dieva un guru godināšana. Savas dzīves laikā viņš nemitīgi centās samierināt hinduismu un islamu. Vēl arvien Širdi Baba ir ļoti populārs kā svētais un viņu godina visur pasaulē. Daudzi no viņa sekotājiem kļuvuši par ievērojamiem skolotājiem un svētajiem, lai arī viņš neatstāja aiz sevis tiešos skolniekus un neuzrakstīja nevienu grāmatu. Pēdējos dzīves gados par viņa sekotājiem kļuva arī daudzi zoroastrisma un kristietības pārstāvji.

Līdz pat 16. mūža gadam par viņu nav nekādu liecību, līdz viņš pirmoreiz parādījās Širdi ciemā [Ahmednagaras apgabalā] zem nīmkoka, ģērbies kā musulmaņu faķīrs. Ciema iedzīvotāji stipri brīnījās par askēzi, ko viņš stingri ievēroja, neskatoties ne uz karstumu ne aukstumu vai citām briesmām. Protams, ka viņš piesaistīja cieminieku uzmanību - dievbijīgākie viņu bieži apciemoja, lai aprunātos; zēni, savukārt, mēdza viņam sviest ar akmeņiem, uzskatīdami viņu par jukušu. Pēc neilga laika viņš ciemu pameta - par prombūtnes laiku atkal nav ticamu ziņu. Pats Širdi Baba esot sacījis, ka piedalījies princeses Lakšmi Bai pusē indiešu sacelšanās laikā 1857.gadā. Atpakaļ Širdi viņš atgriezās 1858.gadā un nodzīvoja tur visu atlikušo mūžu. Pie Khandoba tempļa viņu sumināja toreizējais tempļa priesteris Mhalsapati: "Ya Sai", kas nozīmē - "Laipni lūgts, o svētais!" Pēc laika visi viņu pazina kā Sai Baba. Viņš esot bijis stalta auguma un nekad nav griezis matus. Ģērbšanās stils Sai Babam bijis kā musulmanim, tādēļ daudzi cieminieki viņu neatzina visā viņa dzīves laikā. Četrus, piecus gadus Baba nodzīvoja zem nīmkoka. Viņš bieži un ilgi mēdza doties apkārtnes džungļos. Tika runāts, ka viņš ir noslēgts un nesabiedrisks - daudz laika Sai Baba pavadīja meditācijās. Ar laiku viņš tika pierunāts apmesties vecā mošejā, kur dzīvoja viens, lūdzot dāvanas un pieņemot tos, kuri viņu godināja. Šajā mošejā viņš uzturēja svēto uguni (Dhuni), un ieguva svētos pelnus (Udhi), lai iedāvinātu, atvadoties no ciemiņiem. Cilvēki tic, ka šiem pelniem ir dziednieciskas īpašības un tie spēj atvairīt nelabos garus un briesmas. Viņam bija arī paradums gatavot viesiem ēdienu, ko piedāvāja kā prasādu (prasāds ir "dieva dāvana", ko vispirms ar rituālu piedāvā Dievam un pēc tam lieto kā svētību). Sai Baba izklaidējās, dejojot reliģiska rakstura dejas un dziedot (pārsvarā Kabīra dziesmas). Dažkārt viņš esot bijis rupjš un nesavaldīgs.

Sai Babas slava sasniedza Mumbaju 1910.gadā, un uz Širdi sāka plūst pielūdzēju straume, jo viņš tika uzskatīts par brīnumdari, svēto un pat kā Dieva avatāru. Pielūdzēji pēc Babas gribas viņam uzcēla pirmo templi Bhivpuri. Šo pasauli Sai Baba atstāja 1918.gada 15 oktobrī uz kāda sava pielūdzēja ceļiem, aiz sevis neatstājot praktiski neko. Muzejā, kas patlaban izveidots Širdi, var aplūkot priekšmetus un lietas, ko Baba lietoja dzīvs būdams - to nav pat desmit. Vietā, kur Sai Baba nomira, vēlāk tika uzcelts Samadhi mandīrs.

Lai arī Sai Baba bija askēts, viņš neaicināja, lai pielūdzēji pārtrauktu ierasto dzīvi un pamestu ģimeni, bet gan centīgi lūgtu un daudzinātu Dieva vārdu, kā arī lasītu svētos rakstus. Viņš ieteica dzīvot tikumīgi, palīdzēt citiem, ar mīlestību rūpēties par viņiem, un attīstīt sevī divas svarīgas īpašības: ticību (Shraddha) un pacietību (Saburi). Īpašu nozīmi viņš piedēvēja divām prasībām: pirmkārt, cilvēkam noteikti jāpilda savi pienākumi bez tieksmes gūt sev papildu labumu; un otrkārt - cilvēkam nav jākurn, bet jāsaglabā apmierinātība ar dzīvi jebkuros apstākļos.

Sai Baba skaidroja gan musulmaņu, gan hindu svētos rakstus. Vēlāk viņa laikabiedri stāstīja, ka viņš tos zināja ļoti labi un dziļi izprata tos. Skaidrojumus viņš sniedza Advaitas garā, ar daudziem bhakti elementiem. Visu viņa mācību caurstrāvoja trīs galvenie hinduisma garīgie ceļi - Bhakti joga, Džnjāna joga un Karma joga. Sai Baba sacīja, ka Dievs caurstrāvo pilnīgi visas pasaules lietas un dzīvo visās dzīvajās būtnēs - Dievs ir to būtība. Pēc viņa teiktā, cilvēks un viņa veikums ir pārejoši, taču Dievs un viņa darbi ir mūžīgi. Cilvēkam ir jāgodā Dievs un jāpaļaujas uz viņa gribu. Taču viņam ir jāgodā arī savs garīgais skolotājs (Guru). Šri Sai Baba sacīja, ka cilvēks nav [tikai] ķermenis, bet dvēsele. Tādēļ viņam ir jāstrādā ar dvēseli, jācīnās ar sava rakstura negatīvajām īpašībām un jākultivē labās. Cilvēka likteni nosaka viņa iepriekšējie darbi - karma.

Dažkārt Sai Baba prasīja pielūdzējiem dakšinu (ziedojumus), un tajā pašā dienā iegūtos līdzekļus atdeva nabagiem, bet atlikumu izlietoja sērkociņiem. Kā vēlāk to skaidroja līdzgaitnieki, Sai Baba tādējādi savos pielūdzējos centās izskaust skopumu un materiālo pieķeršanos. Sai Baba ļoti augstu vērtēja dāsnu mu un spēju dalīties. Viņš sacīja: "Pasaulē viss ir saistīts, un nekas nerodas ne no kā. Un, ja kāds atnāk pie tevis, nedzen viņu prom, bet pieņem ar labu un cieņu. Tu iepriecināsi Šri Hari (Dievu), ja padzirdīsi slāpstošo, paēdināsi izsalkušo, apģērbsi vai apguldīsi to, kuram tas nepieciešams. Ja kāds tev prasa naudu, taču tu negribi dot, tad nedod, - bet neaprej viņu kā suns".

Mūsdienās Širdi Baba ir ļoti populārs visā pasaulē. Katru dienu viņa templi Širdi apciemo apmēram 20 tūkstoši svētceļnieku, taču svētku laikā to skaits sasniedz pat 100 000. Katrā Indijas pilsētā ir vismaz viens Širdi Babam veltīts piemineklis. Hemadpants, kam Širdi Baba atļāva pierakstīt viņa teikto, sarakstīja grāmatu "Sai Sat Charitha".

=============

Wikipedia: http://en.wikipedia.org/wiki/Sai_Baba_of_Shirdi

Sri Narayana Guru

Šri Narajana Guru

Dienu un nakti līdzjūtīgs cilvēks sevi iesaista darbībās, kas nes labumu visiem. Turpretim egoistisks cilvēks padara sevi niecīgu, slīkstot iekārēs, kas izposta morāli.

Att. resurss

Šri Narajana Guru Indijā tiek uzskatīts par reformatoru un svēto. Viņš ir dzimis 1854.g. 26. augustā netālu no tagadējās Keralas štata galvaspilsētas Trivandrumas. Ģimene piederēja ežavas komūnai, kas Indijas sociālajā hierarhijā savulaik tikusi izspiesta no varnu saraksta sakarā ar to, ka daži ežavas pievērsās budismam. Un tā jau ilgus gadsimtus ežavas pieder pie t.s. avarnām jeb tādiem, kas atrodas ārpus kastām - ežavas vēl līdz nesenai pagātnei kastu pārņemtajā Indijas sabiedrībā bija spiesti samierināties ar diskrimināciju visās dzīves jomās. Gurudevans [kā viņu maigi dēvē sekotāji] uzsāka sociālo kustību Keralā, kas bija vērsta pret kasteismu.

Viņš propagandēja jaunas vērtības - uzstājās par brīvību garīgajā sfērā un sociālo vienlīdzību. Narajana Guru idejas pārveidoja Keralas sabiedrību un tādēļ viņš tiek pielūgts kā reformators. Narajana Guru tiek godāts par viņa zināšanām Vēdās, dzejošanas prasmi, atvērtību citādiem uzskatiem, nevardarbības filosofiju un nerimstošiem centieniem izlabot sociālās netaisnības. Viņš ielika garīgus pamatus mūsdienu Keralas sociālajām reformām un veiksmīgāk no visiem reformatoriem iespaidoja kastu sistēmu. Viņš demonstrēja, ka ir iespējama sociāla emancipācija bez apspiesto un apspiedēju savstarpējas konfrontācijas.

Guru akcentēja to, ka pašiem apspiestajiem jāpieliek personīgas pūles, lai piedzīvotu garīgu un sociālu atdzimšanu - viņš aicināja celt tempļus un izglītības iestādes.

Pirmie dzīves soļi

Bērnībā Narajana Guru (Nanu) bija gudrs, izskatīgs un asprātīgs. Viņš ļoti jūtīgi uztvēra visu apkārt notiekošo. Pie tam ikviens jutās saistīts ar viņu; jau no mazotnes Nanu izrādīja tieksmi pamācīt citus. Dažreiz viņš noskatījās, kā vecākie novieto augļus un saldumus mītisku dievu priekšā - tie simbolizēja ziedotāju jūtas un vēlmes. Mazais Nanu zagšus iegāja svētnīcā un ēda Dievam piedāvātos augļus un saldumus. Kad viņam tika pārmests, Nanu atbildēja, ka "Dievs būs iepriecināts, ja es iepriecināšu sevi".

Nanu ievēroja, ka pieaugušo noskaņojums ir ļoti mainīgs. Kad kāds vecāks cilvēks nomira, ļaudis kļuva ciešanu pilni un kremēja mirušo, radot lielu kņadu un vaimanājot. Pēc dažām dienām viņš redzēja šos cilvēkus parastajā priecīgajā noskaņojumā un tādēļ aizgāja sēdēt mežā. Kad viņu pēc laika atrada un jautāja par šādu rīcību, Nanu atbildēja, ka bijis apjucis no pieaugušo pretrunīgās uzvedības.

Viņš redzēja arī savu vecāku un citu pieaugušo attieksmi pret nepieskaramajiem; viņi bieži vien uztraucās, ka apkārt staigājošie kalpi viņus varētu aptraipīt. Lai lauztu šo tabu, mazais Nanu gāja un apkampa nepieskaramos, - pēc tam viņš atgriezās mājās un pieskārās ģimenes locekļiem, jo vēlējās praktiski pierādīt, ka nabadzīga cilvēka apkampšana nevar nodarīt kaitējumu. Tādējādi mēs redzam, ka Narajana Guru bija reformators jau kopš mazām dienām.

Pretim realizācijai

Vairāku secīgu notikumu rezultātā mazais Nanu kļuva par vienu no cienītākajiem Indijas domātājiem. Kādēļ Šri Narajana ieguvis cildinošo apzīmējumu Guru? Parasts skolotājs (guru) vairāk ir informators vai instruktors. Taču cilvēks, kurš nododas svētai apcerei un spēj nodot gudrību, kā arī sniegt apgaismību Patiesības meklētājiem, tradicionāli tiek godāts par Guru. Viņš [Guru] ir kā gaismas bāka, rādot virzienu tiem, kas taustās tumsā. Vārgajiem un gļēvajiem, kam pietrūkst izturības un cīņas spara, Guru ir kā spēcinošs eliksīrs, kas dod drosmi un stiprumu. Tiem, kas pazaudējuši savu ceļu izmisuma tuksnesī, viņš parādās kā cerību oāze un sniedz palīdzīgu roku, lai izkļūtu no apmulsuma. Narajana Guru daudzus izglāba no kaitīgu ieradumu radītiem sameglojumiem un smacējošiem konservatīviem aizspriedumiem.

Narajana visai agri uzsāka meklētāja gaitas, līdz liktenis viņu saveda kopā ar Kunjan Pillai Chattampi, un šis notikums uzskatāms par pavērsiena punktu jaunā vīrieša dzīvē. Chattampi piemita ass un kritisks prāts. Laikā, kad viņi sastapās pirmoreiz, Chattampi mācījās jogu pie atzīta hatha jogas adepta. Arī Nanu daudz iemācījās no Chattampi Swami skolotāja Thaikkattu Ayyavu, - tas raisīja vēl lielāku vēlmi pēc realizācijas. Viņš ceļoja no vienas vietas uz citu, meklējot padomus un arvien vairāk disciplinējot sevi. Beigu beigās tas vainagojās ar grēku nožēlu, kas ilga sešus gadus. Narajana atrada sev piemērotu alu Marutvanas kalnos Kanyakumari rajonā. Visu šo laiku viņš pārtika no ogām, gumiem un kalnu strauta ūdens. Viņš vērsās ar lūgšanām pie Dieva, lai iegūtu Šivas spēku. Kamēr viņš stundām ilgi sēdēja vienā pozā savā alā, viņu sargāja kobra un tīģeris. Bijis gadījums, kad viņš ēdis no ubaga bļodas, kuras īpašnieks bija lepras slimnieks. No kurienes ieradies šis ubags un kur viņš dabūjis bļodā esošos ceptos rīsus, neviens nezina... Neviens nespēj aprakstīt arī to pieredzi, ko iegūst neparasti augsta līmeņa jogi, kad nodomā kļūt par sava laika gudro. Neskaitāmus ekstāzes uzplūdu piemērus un dievišķas mīlestības atspoguļojumu ikviens var atrast palasot Narajana Guru rakstus. Nanu pēdējās dienas Murutvanā bija ļoti līdzīgas periodam, kad apgaismību zem Bodhi koka ieguva Sidharta un kļuva par Gautama Budu. Tāpat arī Nanu Asan kļuva apgaismots Murutvanas alā un pārtapa par Šri Narajana Guru.

Pēc apgaismības viņš atvadījās no saviem biedriem kobras un tīģera un kļuva par vientuļnieku Neijaras upes krastos Aruvipuramā, Dienvidkeralā, kur kādu laiku dzīvoja alā pilnīgā vienatnē. Reiz, meklējot noklīdušu govi, viņu atklāja ganuzēns un no šī puisēna pārējā pasaule uzzināja par jogi klātbūtni Aruvipuramā. Vēlāk šis zēns [kura vārds bija Parameshwaran Pillai] kļuva par Guru pirmo mācekli.

Vietējam mežsargam nebija bērnu. Arī viņš padzirdēja par vientuļnieku, kuram piemīt neparastas spējas. Ar mežsarga iniciatīvu un palīdzību tika izveidota taka līdz guru alai. Mežsargs izlūdzās Narajana Guru svētību bērna dzimšanai. Pēc tam bērns piedzima, un Guru tam iedeva Narayani Amma vārdu. Meža taka pie Gurudevana atveda daudz cilvēku. Daži no viņiem uzņēmās iniciatīvu uzcelt jogi vajadzībām ašramu. Kad cilvēki svētības saņemšanai sāka šeit ierasties lielā skaitā, Guru radās doma izveidot templi. Šeit jāpaskaidro, ka līdz tam tikai noteiktai sabiedrības daļai bija tiesības kārtot reliģiskas dabas jautājumus. Viņa nodoms bija radīt tradicionālu vietu pielūgsmei, kur visi varētu nākt un veikt rituālus bez jebkādiem dzimuma, kastu vai reliģiskajiem ierobežojumiem.

Aruvipuramas tempļa iespaids

Radot templi Aruvipuramā, sākās Indijas garīgā emancipācija. Indijas kastu sistēma ilgstoši cieta no tā, ka parastam cilvēkam nav tiesību veidot templi - tas atļauts tikai priesteriem. Kad Keralas bramīns izpauda savas dusmas un rūpes par šādu "zaimošanu", Guru vienkārši piebilda, ka viņš nav uzstādījis jelkādu "Bramīnu Šivu". Dievs nav ne priesteris, ne zemnieks - viņš ir visā. Ziņa par šo kluso revolūciju atbalsojās tālu pāri novada robežām.

Tolaik Mysore Maharadžas galmā par ārstu kalpoja jauns ārsts Dr.P.Palpu (Padmanabhan), kurš kvēli vēlējās mainīt Indijas strādnieku smago likteni un nespēja samierināties ar pazemojošo kastu sistēmu. Svami Vivekananda iepazīstināja viņu ar notikumiem Aruvipuramā, tādējādi ierādot viņam darbības virzienu. Palpu ieradās pie Narajana Guru, lai saņemtu palīdzību cilvēktiesību kampaņas uzsākšanai. Izrādījās, ka Dr. Palpu ir lielisks organizators - Aruvipuramas Tempļa pielūdzēju asociāciju viņš pārveidoja par organizāciju, kas propagandē Šri Narajana Guru ideālus (Sree Narayana Dharma). Šī organizācija jeb savienība tika izveidota līdzīga tai, kas nāca pēc Budas. Korporāciju nodēvēja par Sree Narayana Dharma Paripalana Yogam. Pēc neilga laika organizācija kļuva par ievērojamu politisku un garīgu spēku, jo piesaistīja cilvēkus ar dažādiem talantiem. Katrs darbojās savā jomā kā atsevišķa komanda ar izvēlētām funkcijām. Rezultātā dzima trīs paralēlas organizācijas, kas savā darbībā sekoja vienotam ideālam.

Šri Narajana Guru atkal sāka ceļot, jo viņa mērķis bija pēc iespējas vairāk cilvēkus ierosināt jauniem projektiem. Drīz pēc SNDP Yogam izveidošanas viņš ieradās Varkalā un izvēlējās sev vietu rezidencei nekoptā kalniņā pilsētas kanālmalā. Šī vieta attīstījās - drīz tika uzcelts gudrības dievietes Saradas templis, un Narajana Guru jauno rezidenci nosauca par Sivagiri. Šeit viņš iedibināja pilnīgi jaunu tempļa modeli ar vienkāršu arhitektūru. Pirmoreiz Indijā templim bija logi un ventilācija. Guru uzstādīja dievību, kas bija tradicionāli simboliska un estētiski pilnīga. Gudrības dievietes Saradas pielūgšanai viņš noteica tikai ziedu piedāvāšanu. Saistībā ar dievietes Saradas [Sarasvati] tempļa iesvētīšanu festivāli un konferences turpinājās četras nākamās dienas. Svētkos piedalījās daudz dzejnieku; arī Narajana Guru lasīja pašsacerētās vārsmas mātei Saradai (Janani Navaratna Manjari). Kad pēc laika Sivagiri kļuva pārāk apmeklēta, viņš aizceļoja uz Tamilnadu, bet no turienes uz Alwaye (Aluva).

Sree Narayana Dharma Sangham dibināšana 1928.gadā - Gurudži pašā centrā.

Guru uzskats par tempļiem

Šri Narajana Guru iepazīstināja ar jaunu izpratni par tempļiem - viņš apzināti izvairījās no tantriskajiem rituāliem. Jaunajam Sarasvati templim viņš izvēlējās vienkāršu arhitektūru, kā arī pirmoreiz vēsturē templim tika ierīkota ventilācija un logi. Vietas uzturēšanai tika noteikti augsti higiēnas standarti, un tas kļuva par labu piemēru citiem tempļiem un pielūdzējiem.

Pēc Guru domām, nav nepieciešams celt vecā parauga tempļus, jo tas prasa lielus līdzekļus. Viņš uzskatīja arī, ka turpmāk vajadzētu izvairīties no naudas tērēšanas festivāliem un uguņošanai. Tempļos būtu jāparedz vieta ērtai sēdēšanai un sarunām. Jebkuram templim vajadzētu piesaistīt kādu skolu, kurā bērniem varētu mācīt vajadzīgas profesijas. Ziedojumu veidā ienākušo naudu jāizlieto tā, lai ieguvēji būtu arī nabadzīgākie ļaudis. Nav vēlams pie tempļiem celt baseinus pielūdzēju vajadzībām, jo baseinus nav iespējams uzturēt pienācīgi tīrus, tādēļ ieteicams ierīkot dušu telpas.

Ko Narajana Guru darīja Varkalā?

Sivagiri Mutt, kur viņš Varkalā dzīvoja bija kā jaunās paaudzes centrs, kur dažādi reformatori, brīvības cīnītāji, izglītības darbinieki, domātāji, rakstnieki un sociāli pazemoti cilvēki griezās pēc padoma, gaismas un iedvesmas. Guru ņēma savā gādībā dažādus cilvēkus no sabiedrības zemākajiem slāņiem, deva tiem izglītību un mācīja, kā dzīvot tīru dzīvi. Tādus sociālos ļaunumus kā kastu parašas un atstumšanu viņš mudināja likvidēt pozitīvā veidā - audzinot sabiedriskus, veselīgus un aktīvus cilvēkus, kas būtu bezbailīgi un spētu nostāties paši uz savām kājām gan morāli, gan finansiāli. Visnabadzīgākajiem viņš iedvesa pašapziņu, pašcieņu un čaklumu. Tiem, kam gadsimtu garumā bija liegtas dažādas iespējas, viņš atvēra jaunus tempļus, lai viņi varētu ieraudzīt dzīvē gaismu; jaunas skolas, lai iemācītu skaidri izteikties; profesionālās apmācības centrus, lai palīdzētu viņiem kļūt izveicīgiem. Viņš izveidoja jaunu paaudzi, kas spētu dzīvot nelūdzot, kā arī nedomājot un nerunājot par kastām. Viņa kvēlākie mācekļi Mooloor, C.V Kunjuraman, Kumaranasan, Mitavadi C.Krishnan, Moorkothu Kumaran un Sahodaran Ayyappan neskaitāmiem dzejdariem kļuva par gaismas devējiem. Katram nosauktajam bija liels skaits sekotāju. Viņi radīja jaunu literatūru, kas bija tikpat aizraujoša un apgaismojoša kā Dikensa, Igo, Tolstoja, Gorkija un Čehova darbi. Pateicoties Guru klātbūtnei, teokrātu apspiestie cilvēki pārtapa par erudītiem revolucionāriem ar nedziestošu humānisma dedzību - no putekļiem viņš izveidoja jaunus cilvēkus.

Par Guru attieksmi pret citām reliģijām

Sri Narajana Guru vienmēr uzskatīja, ka viņa reliģija atšķiras no savu līdzbiedru reliģijas. Savukārt par viņa attieksmi pret kristietību varam uzzināt no tikšanās ar kādu misionāru grupu, kas bija ieradusies nolūkā pievērst viņu kristietībai. Guru sagaidīja misionārus ar mīlošu laipnību. Kad viņš tika aicināts pieņemt Kristu kā savu Glābēju, Guru atbildēja, ka jau reiz ticis glābts, pie tam kopā ar visu pārējo cilvēci. Misionāri rādījuši neticīgas sejas.

Tad Guru jautājis: Vai Kristus ieradās glābt cilvēci?

Misionāri: Jā.

G: Visu cilvēci vai dažus cilvēkus?

M: Visu cilvēci.

G: Vai es esmu viens no tiem?

M: Jā, bet tev ir jātic Kristum.

G: Vai Kristus izglāba visus, kas dzīvoja arī pirms viņa inkarnācijas?

M: Jā, protams.

G: Vai viņiem bija iespēja zināt viņu un ticēt viņam?

M: Nē. Bet viņi tika glābti.

G: Tad ticēšana nav obligāta.

M: Nē, jums gan ir jātic.

Šeit Guru sacīja: "Paskatieties uz šiem ļaudīm. Cik dedzīga ir viņu dievbijība? Labi, sūtiet man cilvēku, kas mācītu man Bībeli". Misionāri atsūtīja pie Guru vietējo kristieti misteru Džonu, un katru dienu viņš lasīja Guru priekšā vietas no Jaunās Derības. Savukārt Guru deva savas interpretācijas. Rezultātā Džons kļuva par Guru uzticamu pielūdzēju. Līdz pat mūža galam Džons kalpoja Guru, tai pat laikā palikdams labs kristietis. Guru necīnījās ne pret kādu reliģiju. Viņš arī neiebilda pret pāriešanu no ticības ticībā, taču viņš neredzēja arī vajadzību pēc šādas konversijas. Viņš mācīja, ka cilvēka uzdevums ir vienkārši būt labam, neskatoties uz to, kam viņš tic.

Kā Narajana Guru cīnījās pret kastu ierobežojumiem un fanātismu?

Pirmām kārtām viņš savos ašramos izveidoja sabiedrību, kas bija brīva no dalījuma kastās. Diņa mācekļi tika uzņemti no visām cilvēku grupām. Starp tiem bija gan budisti un hindusti, gan musulmaņi un kristieši. Šeit bija gan bramīni, gan pāriji. Reiz Radža Gopalaačari, Travankoras vietvaldis, ieradās apraudzīt Šri Narajana Guru. Viņš sacīja Guru, ka kastas ir dabiska parādība un viņš spēj atšķirt cilvēkus no dažādām kastām, vien palūkojoties uz tiem vai paklausoties viņos. Guru nostādīja rindā ašrama līdzbiedrus un aicināja nodziedāt dažas reliģiska satura himnas. Pēc tam radžam tika lūgts noteikt klātesošo piederību attiecīgajai kastai. Šajā procesā vietvaldis pieļāva tik daudz kļūdu, ka viņam nācās attiekties no sava viedokļa, ka kasta ir kaut kas reāls un dabisks.

Guru pārliecināja cilvēkus būt vienotiem un stipriem, izglītotiem un atmest aizspriedumus. Viņš mudināja cilvēkus aizstāvēt savas tiesības bez bailēm un drosmīgi. Kad viņa sekotāji nolēma panākt, ka arī galvenie ceļi būs pieejami visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu kastas, Mahatma Gandijs piedāvājās vadīt Satjagrahu (Satyagraha nozīmē pasīvā pretošanās) Vaikomā, Travankoras ziemeļos. Guru pārsprieda šo jautājumu ar Gandiju un nodeva viņa rīcībā visus savus cilvēkus, kā arī pieejamos naudas un cita veida līdzekļus cīņai par parasto ļaužu brīvības tiesībām. Guru un Mahatmas tikšanās radīja nozīmīgu iespaidu uz Gandija nākotnes programmām.

Guru nosūtīja uz sarunām ar Gandiju savu pārstāvi T.K.Madhavan, lai apspriestu problēmas, ko tautas masām rada valdošās birokrātijas un bagātnieku nicinājums un ļaunā attieksme. Diskusiju rezultātā Indijas Nacionālais kongress savā darbības programmā iekļāva punktu par nesabiedriskuma izskaušanu. Sarunas notika Guru izveidotajā ašramā Aluvā. Pēc tam Mahatmadži ieradās Sivagiri (Varkalā), lai personiski parunātos ar Guru. Gandijs tika pārliecināts, ka ir svarīgi apspiestās tautas masas vispirms atbrīvot no reliģiskajām važām, lai Indija tiktu vaļā no britu virskundzības.

Tīkla vietne par Narajana Guru latviešu valodā