Uzturs un dzīves
ilgums
Iesākumam piemērs no bišu dzīves.
Bišu māte dzīvo aptuveni sešus gadus, bet darba bites tikai 30-35
dienas - tas nozīmē, ka bišu mātes dzīves ilgums ir 65 reizes
lielāks. Galvenais iemesls slēpjas uzturā. Bišu māti baro ar
mātes pieniņu, bet darba bites to saņem tikai pašā savas dzīves
sākumā - pēc tam tās pārtiek no ziedu nektāra un medus
Pētot Kaukāza reģiona
ilgdzīvotāju uztura ieradumus, tika konstatēts, ka piekrastes,
līdzenumu un kalnu apgabalu iemītniekiem tie atšķiras. Visi
ilgdzīvotāji instinktīvi bija nonākuši pie tādu produktu
izmantošanas uzturā, kas atrodami apkārtnē. Tas, savukārt,
palīdz cilvēkam maksimāli pielāgoties videi, jo viņa ēdiens ir
daļa no konkrētā rajona. Tādēļ viņiem paliek vairāk enerģijas
visu organisma sistēmu stiprināšanai. Kaukāza ilgdzīvotāji ēd
mēreni un vairums no viņiem ir kalsni.
Par ēšanas īpatnību var uzskatīt
to, ka tiek lietoti tikai dabīgi produkti [no sava dārza], kas
vienmēr bagāti ar bioplazmu, jo nav ilgstoši gulējuši
ledusskapī. Nevāra zupas, jo tās ir bagātas ar ekstraktvielām.
Siltie ēdieni tiek apēsti uzreiz pēc pagatavošanas, kas izslēdz
vitamīnu pārmērīgu zudumu - atdzisušu ēdienu izbaro lopiem.
Gaļu iegūst tikai no pašaudzētiem lopiem. To ēd salīdzinoši
reti un kopā ar zaļumiem. Kviešu maizes vietā ir kukurūzas
plāceņi vai stingra kukurūzas putra [mamaliga]. Pēc iespējas
tiek lietoti skābpiena produkti, kas stimulē un uztur aktīvu
gremošanas uguni. Ilgdzīvotāju galdā plašā izvēlē ir svaigi
dārzeņi un zaļumi - kressalāti, koriandrs, estragons, dilles.
Tādā veidā tiek uzturēta zarnu trakta normāla mikroflora.
Kaukāzieši, starp citu, veido 42% no visiem planētas
iedzīvotājiem, kas pārkāpuši dzīves 100 gadu slieksni. Protams,
veselību veicinošs faktors ir tīrais kalnu gaiss, kas bagāts ar
negatīvi lādētiem joniem. Taču ne visas kalniešu tautas var
lepoties ar ilgu mūžu, par ko būs stāsts vēlāk.
Ēdiena pagatavošanā tiek
izmantoti arī savvaļas augi, kas bagāti ar vitamīniem un
minerālvielām. Šādam ēdienam ir labas fermentēšanas spējas,
kas vecumā ir svarīgi gremošanas sistēmas funkcionalitātes
uzlabošanā. Karabahas ilgdzīvotāji svaigā vai skābētā veidā
izmanto vairāk nekā 200 (!) ēdamus augus. Cukura vietā
ilgdzīvotāji lieto medu un vīnogas, arī visai daudz asu
garšvielu. Kopumā ņemot, viņu uzturs ir tāds, kas prasa daudz
mazāk organisma resursu, lai uzsūktu un izvadītu uzņemtos
produktus.
Japānas "Naturālās
medicīnas" asociācijas prezidents K.Morisita uzskata, ka
vecākā gadagājuma japāņu uzturs ir ļoti līdzīgs kaukāziešu
diētai, jo arī viņi plaši lieto ēdamās savvaļas zālītes,
jūras augus, zivis, dabīgo medu, dažādas garšvielas - vairāk
izvēloties to, kas atrodams tuvākajā apkārtnē. Nu ir gluži
vietā atcerēties Aristoteļa teicienu, ka saprātīgais dzenas
nevis pēc tā, kas ir patīkami, bet gan pēc tā, kas atbrīvo no
nepatīkamā.
Ja uzturs ir bagāts ar vitamīniem
un minerālvielām, tad bez liekām šaubām var samazināt uzņemto
kaloriju skaitu pat uz pusi, rezultātā dzīvi pagarinot par
trešdaļu - tā apgalvo L.Gavrilovs grāmatā "Vai cilvēks var
dzīvot ilgāk?".
Hunzakuti - tauta, kas nepazīst
slimības
Uz Indijas un Pakistānas robežas
ir Hunzas upes ieleja, ko dēvē par jaunības oāzi. Šīs ielejas
iemītnieku vidējais dzīves ilgums ir 110 līdz 120 gadi. Hunzakuti
[kā viņi paši sevi dēvē] dzīvo arī ilgāk par 160 gadiem,
gandrīz nekad neslimo un izskatās jauneklīgi. Hunzu sieviete 40
gados izskatās kā meitene, bet savos 60 gados ir slaida un
pievilcīga; viņa spēj dzemdēt vēl 65 gadu vecumā. Hunzas peldas
ledainā ūdenī pat 15 grādu salā, spēlē aktīvas kustību
spēles līdz 100 gadu vecumam. Tātad, pastāv kāds īpašs [tuvs
ideālam] dzīvesveids, kad cilvēki jūtas veseli un laimīgi, un
40-50 gadu vecumā vēl nemaz nedomā par vecumu.
Vasaras periodā hunzas ēd svaigus
augļus un dārzeņus, bet ziemā - saulē kaltētas aprikozes,
diedzētus graudus un aitu sieru. Interesanti arī tas, ka hunzām ir
periods, kad jaunie augļi vēl nav ienākušies - to dēvē par
"bada pavasari" un ilgst 2 līdz 4 mēnešus. Šajā laikā
hunza gandrīz neko neēd, un tikai reizi dienā iedzer no žāvētām
aprikozēm iegūtu dzērienu. Šāds uztura režīms tiek ievērots
ļoti stingri.
Skotu ārsts Makkarisons 14 gadus
dzīvoja blakus ielejā un nonāca pie secinājuma, ka šīs tautas
ilgā mūža galvenais noteicošais faktors ir tieši diēta. Ja
cilvēks ēd nepareizi, tad viņu no slimībām neglābs pat kalnu
klimats - par to viņš pārliecinājās, salīdzinot hunzas ar
kaimiņu ciltīm, kas dzīvoja identiskos klimatiskajos apstākļos,
slimoja ar visdažādākajām slimībām un kuru mūža ilgums bija
divas reizes īsāks.
Hunzu uztura pamats ir kviešu
pilngraudu miltu plāceņi un augļi, galvenokārt aprikozes. Miltu
krājumus neveido - izmanto tikko maltus miltus. Ziemā un pavasarī
nekas vairāk netiek lietots, jo gluži vienkārši viņiem nekā
nav. Pārējā laikā ir dažādas ogas un augļi svaigā veidā, bez
kulināras apstrādes. Tiek apēsti arī aprikožu kaulu kodoli, kas
ir lieliska alternatīva mandeļriekstiem. Svarīgs enerģijas avots
ir arī dažādi rieksti un, protams, visa veida graudi - kvieši,
rudzi, auzas, mieži, kukurūza, griķi, rīsi, prosa, zirņi, lēcas.
Hunzas bieži ēd diedzētus graudus. Piens un piena produkti tiek
lietoti visai reti, bet gaļa - tikai reliģisku svētku reizēs.
Makkarisons, atgriežoties Anglijā,
veica virkni interesantu eksperimentu ar dzīvniekiem un rezultātā
pierādīja, ka angļu vidusmēra ģimenes uzturs (baltmaize, siļķes,
rafinētais cukurs, konservēti un vārīti dārzeņi) pētījuma
grupas žurkām izraisīja dažādas "cilvēku" slimības.
Tās, kurām bija jāpārtiek no hunzu produktiem, visu pētījuma
laiku bija pilnīgi veselas. Makkarisona secinājums bija: "Eksistē
ideāls uzturs, kas slimos padara pilnīgi veselus, un veselajiem
ārkārtīgi pagarina mūžu - tā pamatā ir graudi un rieksti,
kuriem piemīt spēja radīt jaunu dzīvību".
Aprikozes ir hunzu iemīļotākā
dabas velte. To ķīmiskais sastāvs pārsteidz ar izteikti lielo
metāla sāļu sastāvu. Tie ir būtiski nepieciešami šūnu
veidošanas un šūnu iekšējo atkritumu izvades procesā.
Attēla resurss:
http://biblelife.org/Hunza-apricots.jpg/
Vismaz mērenība
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka paēst
nozīmē organismu "uzlādēt ar degvielu" - nepievēršot
uzmanību degvielas kvalitātei un daudzumam - lai tikai aktīvi
darbotos vielmaiņa un dotu ikdienai nepieciešamo enerģiju. Tādēļ
nevienam neradās doma, ka ēšanā vajadzētu sevi ierobežot - jo
vairāk tiek ēsts, jo vairāk labuma. Vēlāk izrādījās, ka pie
pārēšanās organisms it kā smok un rezultātā akumulē liekās
kalorijas tauku veidā. Šis process ir organisma īpašā
aizsargreakcija uz liekās degvielas klātbūtni.
Šī patiesība jau zināma ilgāku
laiku, taču ne visi ir izdarījuši vajadzīgos secinājumus. Kurš
gan nepazīst tieksmi iedzīt savā bērnā vēl kādu papildporciju
barības? Kopš bērnības praktizētā pārbarošana veido stabilu
refleksu nepārtraukti gremot un piesātināt sevi ar pārtiku līdz
maksimumam. Bez tam - augošajā organismā tiek ielikts strukturāls
pamats apaļīgumam - liels daudzums tauku šūnu. Eksperimentāli
noskaidrots, ka tukliem cilvēkiem tauku šūnu skaits ir 3 reizes
lielāks par normu. Un šis daudzums ir tieši atkarīgs no ēšanas
paradumiem bērnībā un jaunībā. Reiz iegūtas, šīs šūnas var
palikt kopā ar mums līdz pat mūža galam.
Pārēšanās ir sava veida atkarība
un lielā mērā rada briesmas tieši pusmūža cilvēku veselībai,
jo dzīves otrajā pusē ir raksturīgi, ka samazinās iekšējo
sekrēcijas dziedzeru aktivitāte. Kopumā ņemot, samazinās arī
viss pārējais - mēs kļūstam atturīgāki visās dzīves
aktivitātēs... Visā, izņemot ēšanu - attiecīgie centri bieži
vien paliek tikpat aktīvi kā agrāk. Daži pētnieki uzskata, ka ar
gadiem samazinās apetītes centra jutība uz glikozi, un tādēļ
par daudz tiek apēsts vai ikkatrā ēdienreizē.
Tukliem cilvēkiem asinīs parasti
ir paaugstināts taukskābju daudzums, kas muskuļaudiem traucē
uzņemt glikozi. Tas noved pie tā, ka glikozes daudzums asinīs
paaugstinās. Organisma atbilde uz šādu situāciju: aizkuņģa
dziedzeris pastiprināti izdala insulīnu, lai glikozi "iedabūtu"
muskuļaudos. Taču rezultātā tauku barjeras dēļ glikoze nonāk
nevis muskuļaudos, bet taukaudos. Tā rodas patoloģisks
progresējošas aptaukošanās loks, ko bieži vien ir ļoti grūti
pārtraukt.
Kādreiz nogulsnētie tauki savai
eksistencei prasa pastāvīgu asins pieplūdi, kas nodrošina barības
vielas un skābekli. Tādējādi notiek citu organisma sistēmu
apzagšana. Daži domā, ka tauku nogulsnēšana ir rezerves nebaltai
dienai, taču tas ir nepareizi - tauki nav noliktava, bet gan
izgāztuve. Ļeņingradas blokādes laikā tuklums neglāba cilvēkus
no nāves, bet tieši pretēji - regulārs pārēšanās ieradums
palielināja bada mokas un bieži vien paātrināja traģiskās
beigas.
Veselības saglabāšanā svarīgi
ir ne tikai nepārēsties, bet arī pareizi sadalīt ēdiena
uzņemšanu dienas gaitā. Barībai organismā jānonāk nelielos
daudzumos, pretējā gadījumā gremošanas sulām rodas nopietni
šķēršļi tās apstrādei. Pamatīgi paēdis cilvēks kļūst
bremzēts un miegains, uz laiku pazeminās darbaspējas. Mazāk
apēdot vienā reizē, pēc pāris stundām organisms vēlas saņemt
jaunu enerģijas porciju. Nogaidot vēl mazliet, rodas īsta bada
sajūta, kuņģis ir pilnībā sagatavojies barības uzņemšanai.
Daži zinātnieki uzskata, ka izbadējies cilvēks ēdīs ātri un
daudz - sāta sajūta iestājas pēc zināma laika, un viņš ātrumā
apēdīs par daudz, tādējādi atkal kaitējot savam organismam. No
tā var viegli izvairīties, ja izveido ieradumu lēni un pamatīgi
sagremot barību. Tieši tā ēda mūsu senči, pirms sāka produktus
kulināri apstrādāt. Mūsdienās produktu apstrāde ir tiktāl
samazinājusi darbu zobiem, ka tie sāk regresēt un atslābst viss
gremošanas aparāts - tagad cilvēks pārsvarā aktīvi rij, bet
diezgan pasīvi gremo.
Itāļu stomatologi dažos Tibetas
klosteros 1986.g. veica pētījumus un ieguva negaidītus rezultātus
- apskates laikā pilnīgi veseli zobi bija 70% no visiem
apskatītajiem klosteru iemītniekiem - arī sirmgalvjiem. Tibetas
mūki neēd gaļu un nelieto cukuru. Viņu barība ir tēja, miežu
plāceņi, jaku sviests un ūdens. Vasaras periodā klāt nāk
bietes, burkāni, kartupeļi un nedaudz rīsa.
Svaigiem produktiem nepieciešama
ilgāka un intensīvāka gremošana - rezultātā tie organismam
kļūst viegli uzņemami. Jogs Ramačaraka par šo procesu teicis:
"Jogi tur ēdienu mutē, lēni un kārtīgi to gremo, kamēr tā
tiek norīta gandrīz nepiespiesti... Katrs to var pārbaudīt uz
sevis, turot gabaliņu barības mutē un gremojot to tik ilgi, kamēr
tas kūst kā cukurs. Jūs būsiet pārsteigti, cik lēni un patīkami
tā kūst jūsu mutē, un tās norīšana notiks gandrīz
mehāniski... Un no tāda gabaliņa katrs var iegūt divreiz vairāk
labuma, nekā ēdot ierastajā veidā".
Jāpiemin arī jogu viedoklis par
barības kvalitatīvo sastāvu - viņi dala pārtiku trijās
kategorijās: satva, radžass un tamass. Pēc viņu uzskata, sasniegt
ķermeņa un gara harmoniju, psihisko līdzsvaru, skaidru saprātu un
vizualizāciju palīdz satviskie produkti - augļi, dārzeņi,
zaļumi, graudaugi un piena produkti. Cita veida barība - zivis,
liesa gaļa, asās garšvielas, sāls, cukurs, tēja kafija, kakao -
veicina kaislības un nesavaldību, traucē domu koncentrāciju
(radžass). Un, galu galā, ir barība, kas cilvēku padara slinku,
bremzētu un pazemina viņa prāta spējas (tamass) - treknie gaļas
ēdieni un alkohols. Īsti jogi par fiziskas un psihiskas pilnības
pamatu atzīst tikai satvu.
Civilizācijas attīstības gaitā
sāls cilvēku uzturā tiek patērēta arvien vairāk, un mēs tagad
sastopamies ar problēmu, ka organisms pienācīgi netiek galā ar
pārmērīgo sāls daudzumu organismā. Sāls pievienošana ēdienam
uzsākās līdz ar gaļas parādīšanos cilvēka ēdienkartē, kas
notika aptuveni pirms 1,4 miljoniem gadu, kad leduslaikmetu dēļ
vairs nepietika augu valsts barības. Pirms aptuveni 10 tūkstošiem
gadu šis periods beidzās, taču ieradums ēst gaļu ir palicis kā
tradīcija. Galvenās sekas, kas rodas no gaļas produktu lietošanas,
ir vielmaiņas traucējumi un dažādi kuņģa-zarnu trakta
iekaisumi, kas ir kā labvēlīgs fons jaunām kaitēm.
Jāatzīmē, ka gaļas proteīnu
pārpalikums un šķiedrvielu trūkums organismā veicina apendicīta
rašanos. Par pilsētnieku uztura nepilnībām un saistību ar
apendicītu runāja franču zinātnieks Šanpionērs jau 1901. gadā.
Angļu žurnālā "Medical News" 1980.g. tika publicēts
raksts, kur šī problēma tika akcentēta. Kopš tā laika briti
sāka ēst daudz vairāk rupja maluma graudu maizi, kā arī augļus
un dārzeņus. Statistika vēlāk uzrādīja, ka 13 gados apendicīta
operāciju skaits samazinājies gandrīz par 40%.
Izrādās arī, ka cilvēka
organisms vēl arvien vārītu ēdienu turpina uzskatīt kā kaut ko
pretdabisku un lielā skaitā uz zarnu traktu sūta leikocītus
ikreiz, kad kuņģis saņem vārītu ēdienu. Pēc dažu uztura
zinātnieku domām, tas organismu vājina, jo šāds process tiek
atkārtots katru dienu vairākas reizes. Tā ir tā dēvētā
pārtikas leikocitoze. Tādēļ pēc iespējas vairāk jācenšas
lietot bioloģiski aktīvus, nepārstrādātus augu valsts produktus,
jo tie satur daudz vitamīnu, fitohormonus, organiskās skābes,
minerālvielas un mikroelementus. Tad gremošanas traktā ir
pastāvīgs darba ritms, pārtika netiek aizturēta kuņģī un neguļ
ilgi zarnās kā indīgs balasts, kurā vairojas pūšanas
baktērijas, rodas rūgšanas process un veidojas toksīni, kā
rezultātā notiek organisma pašsaindēšanās. Protams, tas
nenozīmē, ka visai augu valsts barībai jābūt svaigā veidā -
kartupeļi, daži pupiņveidīgie, graudi un putraimi ir termiski
jāapstrādā, taču saudzīgi.
Galvenais strīds starp gaļas lietotājiem un veģetārā uztura
piekritējiem ir par diennaktī nepieciešamo olbaltuma daudzumu.
Lielais
vairums cilvēku
uzskata, ka pilnvērtīgo olbaltumvielu daudzums pietiekamā daudzumā
ir tikai gaļā. Taču tas nav gluži tā. Protams, atkarībā no tā,
vai attiecīgajā olbaltumā ir vajadzīgā aminoskābju proporcija,
to uzturvērtība atšķiras. Labi sabalansētu olbaltumu satur ne
tikai rieksti un eļļas sēklas, bet arī dārzeņi un zaļumi.
Kviešos ir 14% olbaltuma, taču tikai 4% ir sabalansēts ar
aminoskābēm un gandrīz sakrīt ar cilvēka ķermeņa aminoskābju
sastāvu. Tie 10% kuros nav neaizvietojamo aminoskābju, tiek
izlietoti kā "degviela". Jāpiemetina, ka olbaltuma
pārpalikumi pēc tā sadalīšanās ir kaitīgi organismam.
Piemēram, amonjaka neitralizācijai ir nepieciešams tērēt oglekļa
dioksīda rezerves, bet tas ir vajadzīgs visos bioķīmiskajos
procesos. Iznāk, ka uzņemot ar barību nesabalansētu proteīnu,
mēs traucējam organismam pienācīgi apgūt kaut vai sabalansēto
daļu no graudu proteīna. Nesabalansētais proteīns turklāt grūtāk
tiek uzsūkts zarnās. Ja cilvēks vēlas, lai graudu proteīns tiktu
izmantots pilnvērtīgi un nevajadzīgi neuzkrātos, tad graudus
vēlams diedzēt, jo dīgstu proteīns ir aktīvs jeb "dzīvs".
Daži mūsdienu uztura speciālisti
svaigo produktu enerģētisko vērtību skata arī no kvantu zinātnes
skatpunkta - ja dārzeņi tiek termiski apstrādāti vai glabāti
nepiemērotos apstākļos, tad sabrūk dažu organisko savienojumu
saites un pazūd kāda daļa elektromagnētiskās enerģijas. No šī
aspekta raugoties, iznāk, ka svaigie produkti mūs uzlādē daudz
lielākā mērā. Te ir vietā atcerēties hunzakutu diētu, kas
nodrošina viņiem neparasti stipru veselību un ilgu mūžu.
Taču atkal jāatgriežas pie
proteīniem un neaizvietojamām aminoskābēm, ko ne vienmēr var
uzņemt ar pieejamo pārtiku. Pavisam ir astoņas neaizvietojamās
aminoskābes, ko organisms nesintezē. Svarīgākās no tām ir
triptofāns, metionīns un lizīns. Ja orientējas tikai uz veģetāro
uzturu, tad, piemēram, minēto trīs aminoskābju normu varētu
uzņemt, apēdot 700g maizes (triptofāns), bet lizīnu un metionīnu
var iegūt no zirņiem, pupām vai sojas.
Patiesībā, absolūts veģetārisms
nav iespējams, jo 20-30% patērētā olbaltuma ir dzīvnieku
izcelsmes. Kā gan tas uzrodas stingra veģetārieša ēdienkartē?
Izrādās, ka dzīvnieku proteīna avots ir gremošanas trakta
mirušās šūnas un dažādas baktērijas, gremošanas sulas, kas
sastāv no dažādu proteīnu savienojumiem - to visu organisms
vēlreiz atgriež asinīs otrreizējai izmantošanai. Īpaši
pētījumi pierādījuši, ka cilvēkam ar 70kg svaru un labi
sabalansētu veģetāro diētu diennaktī ir nepieciešami tikai
12,5g olbaltuma, lai uzturētu slāpekļa līdzsvaru ķermenī. Taču
tas ir iespējams tikai gadījumā, ja neaizvietojamo aminoskābju
proporcijas ir ideālas. Pretējā gadījumā organisma procesi tiek
nopietni un neatgriezeniski traucēti, jo ar zemu proteīna daudzumu
slāpekļa balansu nevar uzturēt. Taču ir zināmi gadījumi, kad
mūsu laikabiedri spējuši ilgstoši iztikt tikai no dabas veltēm.
Kāda sešu cilvēku ģimene nomaļā Rietumsajānu apvidū, 350km no
tuvākās apdzīvotās vietas, nodzīvoja 42 gadus. Kāds vācietis,
kurš pēc profesijas ir mehāniķis un iepriekš dzīvoja Minhenē,
no Filipīnu valdības uz 99 gadiem iznomāja Tamlagūnas salu, kas
atrodas Dienvidķīnas jūrā. Tur viņš pārtika no augļiem un
dārzeņiem, ko izaudzēja pats. Ēda arī olas, ko ieguva no savām
vistām.
XX gs beigās ASV tika veikts
interesants eksperiments ar 40 studentiem, kurus sākumā baroja
vienādi, bet pētījuma vidū sadalīja divās grupās - vieniem
turpmāk deva tikai veģetāru uzturu, bet otriem - gaļas produktus.
Pēc mēneša viņi pildīja matemātiskos testus un deva savas
pašsajūtas novērtējumu. Pie tam, par pareizajām testa atbildēm
visi dalībnieki tika materiāli stimulēti [ar simboliskām summām].
Veģetāriešu grupai materiālais stimuls pieauga uzdevumu
risināšanas ātrums (no malas tas tika vērtēts kā laba
noskaņojuma rādītājs), turpretī gaļēdāju vidū stimulācija
nedeva rezultātu. Veģetārieši kopumā uzdevumus risināja ātrāk
un arī pašnovērtējums bija 16,87 balles pret 9,14 ballēm, ko par
savu pašsajūtu deva otra grupa. Pirms sadalīšanas grupās visiem
pašnovērtējums bija līdzīgs.
Tradicionāli varētu turpināt par
visu to kaitīgo vielu iedarbību, ko cilvēks uzņem kopā ar gaļu,
taču tas lasītājam zināms jau no citiem avotiem. Tā vietā
pieminēsim tādu interesantu faktu, ka gaļa pievilina cilvēku ar
smaržu, kas rodas gatavošanas procesā. Uz nervu sistēmu tā
iedarbojas tikpat kairinoši kā kofeīns. Pēc gaļas ēšanas rodas
enerģijas pieplūduma iespaids; taču - vai tiešām tā ir
patiesība? Reiz tika veikts eksperiments ar diviem gados jauniem
japāņu rikšām, kuri neēda gaļu tikai tādēļ, ka tā viņiem
bija nepieļaujama greznība. Divas nedēļas viņi katru dienu veica
40km, pārvietojot savu 80kg smago saimnieku, nejūtot īpašu
nogurumu. Viņu svars tajā laikā palika nemainīgs, kaut gan viņu
racionā bija divreiz mazāk kaloriju, nekā vispārpieņemts. Pēc
tam viņiem sāka dot gaļu, cik vien viņi var apēst. Rezultātā
pēc trim dienām tika novērots, ka ierastais darbs viņiem rada
izteiktu nogurumu. Tiklīdz viņi atgriezās pie savas ierastās
diētas, fiziskās darbaspējas atgriezās iepriekšējā līmenī.
Visiespaidīgākais piemērs, kā
veģetārā diēta iespaido fizisko izturību, tika demonstrēts
1898.g. Vācijā, kur 8 veģetārieši un 14 gaļēdāji sacentās
sporta soļošanā 112,5km distancē. Visi veģetārieši to veica
sekmīgi, turpretim no otras grupas trasi pieveica tikai viens
pārstāvis, turklāt viņš finišā ieradās stundu pēc pēdējā
veģetārieša. Jaunākās zinātnes atziņas apgāž tūkstošiem
gadus propagandēto uzskatu, ka muskuļaudiem, ja tie ir būvēti no
proteīna, ir noteikti nepieciešama papildporcija, lai nodrošinātu
to masu un spēku. Izrādās, ka muskuļu darbībai daudz svarīgāka
ir barība, kas bagāta ar ogļhidrātiem, kas muskuļos atjauno
glikogēna krājumus. Senās Romas profesionālie karavīri, arī
bijuši veģetārieši un pārtika no rīsiem, miežiem, lēcām un
selerijas. Tas apstiprinājās izrakumu laikā Glāzgovā, kur
kādreiz atradās Romas atbalsta punkti britu salās.
Cilvēks ir diezgan sarežģīta
sistēma, ko veido vairākus triljonus liela šūnu kolonija. Viss
šis milzīgais kopums [neiedziļinoties to specifiskajās funkcijās]
var tikt nosacīti sadalīts divās grupās. Viena no tām atbild par
aizsardzību, bet otra – par augšanu un attīstību. Ja mēs šajā
sistēmā sagādājam lielu darbu aizsardzības šūnām, tad citu
procesu nodrošināšanai pietrūkst resursu. Protams, ir rinda no
mums neatkarīgu faktoru, kas rada stresu, pasliktina veselību un
saīsina mūžu, taču uzturam noteikti ir vissvarīgākā loma. Visu
iepriekš doto informāciju nekomentēju tādēļ, lai lasītājs
pats izdara sacinājumus gan par uzzināto, gan arī pameklē papildu
informāciju par vienu vai otru diskutablu punktu.
Noslēgumā noteikti vēlos
pateikties šī raksta pasūtītājam Aleksandram (Ananta Nitai Das)
par to, ka tiku “piespiests” to sagatavot. Lai arī vispārīgos
vilcienos zinu patiesības par veselīgu un neveselīgu uzturu, par
vieniem vai citiem ēšanas paradumiem, periodiskas pārdomas par šo
tēmu allaž ir svētīgas. Materiāla sagatavošanas laikā nācās
konstatēt, ka pēdējās desmitgades laikā esam kļuvuši daudz
bagātāki informācijas dažādības un kvalitātes ziņā, un
vēlreiz apstiprinājās patiesība, ka arī zināmas lietas ir
dažkārt jāatkārto, lai no jauna smeltos iedvesmu.
Sagatavoja
Māris Šverns
********************
Izmantotā literatūra:
Л. А. Гаврилов «Может
ли человек жить дольше?»
Н.Агаджанян, А.Катков
«Резервы нашего организма»
