trešdiena, 2012. gada 3. oktobris

Uzturs un dzīves ilgums


Iesākumam piemērs no bišu dzīves. Bišu māte dzīvo aptuveni sešus gadus, bet darba bites tikai 30-35 dienas - tas nozīmē, ka bišu mātes dzīves ilgums ir 65 reizes lielāks. Galvenais iemesls slēpjas uzturā. Bišu māti baro ar mātes pieniņu, bet darba bites to saņem tikai pašā savas dzīves sākumā - pēc tam tās pārtiek no ziedu nektāra un medus

Pētot Kaukāza reģiona ilgdzīvotāju uztura ieradumus, tika konstatēts, ka piekrastes, līdzenumu un kalnu apgabalu iemītniekiem tie atšķiras. Visi ilgdzīvotāji instinktīvi bija nonākuši pie tādu produktu izmantošanas uzturā, kas atrodami apkārtnē. Tas, savukārt, palīdz cilvēkam maksimāli pielāgoties videi, jo viņa ēdiens ir daļa no konkrētā rajona. Tādēļ viņiem paliek vairāk enerģijas visu organisma sistēmu stiprināšanai. Kaukāza ilgdzīvotāji ēd mēreni un vairums no viņiem ir kalsni.
Par ēšanas īpatnību var uzskatīt to, ka tiek lietoti tikai dabīgi produkti [no sava dārza], kas vienmēr bagāti ar bioplazmu, jo nav ilgstoši gulējuši ledusskapī. Nevāra zupas, jo tās ir bagātas ar ekstraktvielām. Siltie ēdieni tiek apēsti uzreiz pēc pagatavošanas, kas izslēdz vitamīnu pārmērīgu zudumu - atdzisušu ēdienu izbaro lopiem. Gaļu iegūst tikai no pašaudzētiem lopiem. To ēd salīdzinoši reti un kopā ar zaļumiem. Kviešu maizes vietā ir kukurūzas plāceņi vai stingra kukurūzas putra [mamaliga]. Pēc iespējas tiek lietoti skābpiena produkti, kas stimulē un uztur aktīvu gremošanas uguni. Ilgdzīvotāju galdā plašā izvēlē ir svaigi dārzeņi un zaļumi - kressalāti, koriandrs, estragons, dilles. Tādā veidā tiek uzturēta zarnu trakta normāla mikroflora. Kaukāzieši, starp citu, veido 42% no visiem planētas iedzīvotājiem, kas pārkāpuši dzīves 100 gadu slieksni. Protams, veselību veicinošs faktors ir tīrais kalnu gaiss, kas bagāts ar negatīvi lādētiem joniem. Taču ne visas kalniešu tautas var lepoties ar ilgu mūžu, par ko būs stāsts vēlāk.
Ēdiena pagatavošanā tiek izmantoti arī savvaļas augi, kas bagāti ar vitamīniem un minerālvielām. Šādam ēdienam ir labas fermentēšanas spējas, kas vecumā ir svarīgi gremošanas sistēmas funkcionalitātes uzlabošanā. Karabahas ilgdzīvotāji svaigā vai skābētā veidā izmanto vairāk nekā 200 (!) ēdamus augus. Cukura vietā ilgdzīvotāji lieto medu un vīnogas, arī visai daudz asu garšvielu. Kopumā ņemot, viņu uzturs ir tāds, kas prasa daudz mazāk organisma resursu, lai uzsūktu un izvadītu uzņemtos produktus.
Japānas "Naturālās medicīnas" asociācijas prezidents K.Morisita uzskata, ka vecākā gadagājuma japāņu uzturs ir ļoti līdzīgs kaukāziešu diētai, jo arī viņi plaši lieto ēdamās savvaļas zālītes, jūras augus, zivis, dabīgo medu, dažādas garšvielas - vairāk izvēloties to, kas atrodams tuvākajā apkārtnē. Nu ir gluži vietā atcerēties Aristoteļa teicienu, ka saprātīgais dzenas nevis pēc tā, kas ir patīkami, bet gan pēc tā, kas atbrīvo no nepatīkamā.
Ja uzturs ir bagāts ar vitamīniem un minerālvielām, tad bez liekām šaubām var samazināt uzņemto kaloriju skaitu pat uz pusi, rezultātā dzīvi pagarinot par trešdaļu - tā apgalvo L.Gavrilovs grāmatā "Vai cilvēks var dzīvot ilgāk?".

Hunzakuti - tauta, kas nepazīst slimības

Uz Indijas un Pakistānas robežas ir Hunzas upes ieleja, ko dēvē par jaunības oāzi. Šīs ielejas iemītnieku vidējais dzīves ilgums ir 110 līdz 120 gadi. Hunzakuti [kā viņi paši sevi dēvē] dzīvo arī ilgāk par 160 gadiem, gandrīz nekad neslimo un izskatās jauneklīgi. Hunzu sieviete 40 gados izskatās kā meitene, bet savos 60 gados ir slaida un pievilcīga; viņa spēj dzemdēt vēl 65 gadu vecumā. Hunzas peldas ledainā ūdenī pat 15 grādu salā, spēlē aktīvas kustību spēles līdz 100 gadu vecumam. Tātad, pastāv kāds īpašs [tuvs ideālam] dzīvesveids, kad cilvēki jūtas veseli un laimīgi, un 40-50 gadu vecumā vēl nemaz nedomā par vecumu.
Vasaras periodā hunzas ēd svaigus augļus un dārzeņus, bet ziemā - saulē kaltētas aprikozes, diedzētus graudus un aitu sieru. Interesanti arī tas, ka hunzām ir periods, kad jaunie augļi vēl nav ienākušies - to dēvē par "bada pavasari" un ilgst 2 līdz 4 mēnešus. Šajā laikā hunza gandrīz neko neēd, un tikai reizi dienā iedzer no žāvētām aprikozēm iegūtu dzērienu. Šāds uztura režīms tiek ievērots ļoti stingri.
Skotu ārsts Makkarisons 14 gadus dzīvoja blakus ielejā un nonāca pie secinājuma, ka šīs tautas ilgā mūža galvenais noteicošais faktors ir tieši diēta. Ja cilvēks ēd nepareizi, tad viņu no slimībām neglābs pat kalnu klimats - par to viņš pārliecinājās, salīdzinot hunzas ar kaimiņu ciltīm, kas dzīvoja identiskos klimatiskajos apstākļos, slimoja ar visdažādākajām slimībām un kuru mūža ilgums bija divas reizes īsāks.
Hunzu uztura pamats ir kviešu pilngraudu miltu plāceņi un augļi, galvenokārt aprikozes. Miltu krājumus neveido - izmanto tikko maltus miltus. Ziemā un pavasarī nekas vairāk netiek lietots, jo gluži vienkārši viņiem nekā nav. Pārējā laikā ir dažādas ogas un augļi svaigā veidā, bez kulināras apstrādes. Tiek apēsti arī aprikožu kaulu kodoli, kas ir lieliska alternatīva mandeļriekstiem. Svarīgs enerģijas avots ir arī dažādi rieksti un, protams, visa veida graudi - kvieši, rudzi, auzas, mieži, kukurūza, griķi, rīsi, prosa, zirņi, lēcas. Hunzas bieži ēd diedzētus graudus. Piens un piena produkti tiek lietoti visai reti, bet gaļa - tikai reliģisku svētku reizēs.
Makkarisons, atgriežoties Anglijā, veica virkni interesantu eksperimentu ar dzīvniekiem un rezultātā pierādīja, ka angļu vidusmēra ģimenes uzturs (baltmaize, siļķes, rafinētais cukurs, konservēti un vārīti dārzeņi) pētījuma grupas žurkām izraisīja dažādas "cilvēku" slimības. Tās, kurām bija jāpārtiek no hunzu produktiem, visu pētījuma laiku bija pilnīgi veselas. Makkarisona secinājums bija: "Eksistē ideāls uzturs, kas slimos padara pilnīgi veselus, un veselajiem ārkārtīgi pagarina mūžu - tā pamatā ir graudi un rieksti, kuriem piemīt spēja radīt jaunu dzīvību".

Aprikozes ir hunzu iemīļotākā dabas velte. To ķīmiskais sastāvs pārsteidz ar izteikti lielo metāla sāļu sastāvu. Tie ir būtiski nepieciešami šūnu veidošanas un šūnu iekšējo atkritumu izvades procesā.
Attēla resurss: http://biblelife.org/Hunza-apricots.jpg/

Vismaz mērenība

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka paēst nozīmē organismu "uzlādēt ar degvielu" - nepievēršot uzmanību degvielas kvalitātei un daudzumam - lai tikai aktīvi darbotos vielmaiņa un dotu ikdienai nepieciešamo enerģiju. Tādēļ nevienam neradās doma, ka ēšanā vajadzētu sevi ierobežot - jo vairāk tiek ēsts, jo vairāk labuma. Vēlāk izrādījās, ka pie pārēšanās organisms it kā smok un rezultātā akumulē liekās kalorijas tauku veidā. Šis process ir organisma īpašā aizsargreakcija uz liekās degvielas klātbūtni.
Šī patiesība jau zināma ilgāku laiku, taču ne visi ir izdarījuši vajadzīgos secinājumus. Kurš gan nepazīst tieksmi iedzīt savā bērnā vēl kādu papildporciju barības? Kopš bērnības praktizētā pārbarošana veido stabilu refleksu nepārtraukti gremot un piesātināt sevi ar pārtiku līdz maksimumam. Bez tam - augošajā organismā tiek ielikts strukturāls pamats apaļīgumam - liels daudzums tauku šūnu. Eksperimentāli noskaidrots, ka tukliem cilvēkiem tauku šūnu skaits ir 3 reizes lielāks par normu. Un šis daudzums ir tieši atkarīgs no ēšanas paradumiem bērnībā un jaunībā. Reiz iegūtas, šīs šūnas var palikt kopā ar mums līdz pat mūža galam.
Pārēšanās ir sava veida atkarība un lielā mērā rada briesmas tieši pusmūža cilvēku veselībai, jo dzīves otrajā pusē ir raksturīgi, ka samazinās iekšējo sekrēcijas dziedzeru aktivitāte. Kopumā ņemot, samazinās arī viss pārējais - mēs kļūstam atturīgāki visās dzīves aktivitātēs... Visā, izņemot ēšanu - attiecīgie centri bieži vien paliek tikpat aktīvi kā agrāk. Daži pētnieki uzskata, ka ar gadiem samazinās apetītes centra jutība uz glikozi, un tādēļ par daudz tiek apēsts vai ikkatrā ēdienreizē.
Tukliem cilvēkiem asinīs parasti ir paaugstināts taukskābju daudzums, kas muskuļaudiem traucē uzņemt glikozi. Tas noved pie tā, ka glikozes daudzums asinīs paaugstinās. Organisma atbilde uz šādu situāciju: aizkuņģa dziedzeris pastiprināti izdala insulīnu, lai glikozi "iedabūtu" muskuļaudos. Taču rezultātā tauku barjeras dēļ glikoze nonāk nevis muskuļaudos, bet taukaudos. Tā rodas patoloģisks progresējošas aptaukošanās loks, ko bieži vien ir ļoti grūti pārtraukt.
Kādreiz nogulsnētie tauki savai eksistencei prasa pastāvīgu asins pieplūdi, kas nodrošina barības vielas un skābekli. Tādējādi notiek citu organisma sistēmu apzagšana. Daži domā, ka tauku nogulsnēšana ir rezerves nebaltai dienai, taču tas ir nepareizi - tauki nav noliktava, bet gan izgāztuve. Ļeņingradas blokādes laikā tuklums neglāba cilvēkus no nāves, bet tieši pretēji - regulārs pārēšanās ieradums palielināja bada mokas un bieži vien paātrināja traģiskās beigas.
Veselības saglabāšanā svarīgi ir ne tikai nepārēsties, bet arī pareizi sadalīt ēdiena uzņemšanu dienas gaitā. Barībai organismā jānonāk nelielos daudzumos, pretējā gadījumā gremošanas sulām rodas nopietni šķēršļi tās apstrādei. Pamatīgi paēdis cilvēks kļūst bremzēts un miegains, uz laiku pazeminās darbaspējas. Mazāk apēdot vienā reizē, pēc pāris stundām organisms vēlas saņemt jaunu enerģijas porciju. Nogaidot vēl mazliet, rodas īsta bada sajūta, kuņģis ir pilnībā sagatavojies barības uzņemšanai. Daži zinātnieki uzskata, ka izbadējies cilvēks ēdīs ātri un daudz - sāta sajūta iestājas pēc zināma laika, un viņš ātrumā apēdīs par daudz, tādējādi atkal kaitējot savam organismam. No tā var viegli izvairīties, ja izveido ieradumu lēni un pamatīgi sagremot barību. Tieši tā ēda mūsu senči, pirms sāka produktus kulināri apstrādāt. Mūsdienās produktu apstrāde ir tiktāl samazinājusi darbu zobiem, ka tie sāk regresēt un atslābst viss gremošanas aparāts - tagad cilvēks pārsvarā aktīvi rij, bet diezgan pasīvi gremo.
Itāļu stomatologi dažos Tibetas klosteros 1986.g. veica pētījumus un ieguva negaidītus rezultātus - apskates laikā pilnīgi veseli zobi bija 70% no visiem apskatītajiem klosteru iemītniekiem - arī sirmgalvjiem. Tibetas mūki neēd gaļu un nelieto cukuru. Viņu barība ir tēja, miežu plāceņi, jaku sviests un ūdens. Vasaras periodā klāt nāk bietes, burkāni, kartupeļi un nedaudz rīsa.
Svaigiem produktiem nepieciešama ilgāka un intensīvāka gremošana - rezultātā tie organismam kļūst viegli uzņemami. Jogs Ramačaraka par šo procesu teicis: "Jogi tur ēdienu mutē, lēni un kārtīgi to gremo, kamēr tā tiek norīta gandrīz nepiespiesti... Katrs to var pārbaudīt uz sevis, turot gabaliņu barības mutē un gremojot to tik ilgi, kamēr tas kūst kā cukurs. Jūs būsiet pārsteigti, cik lēni un patīkami tā kūst jūsu mutē, un tās norīšana notiks gandrīz mehāniski... Un no tāda gabaliņa katrs var iegūt divreiz vairāk labuma, nekā ēdot ierastajā veidā".
Jāpiemin arī jogu viedoklis par barības kvalitatīvo sastāvu - viņi dala pārtiku trijās kategorijās: satva, radžass un tamass. Pēc viņu uzskata, sasniegt ķermeņa un gara harmoniju, psihisko līdzsvaru, skaidru saprātu un vizualizāciju palīdz satviskie produkti - augļi, dārzeņi, zaļumi, graudaugi un piena produkti. Cita veida barība - zivis, liesa gaļa, asās garšvielas, sāls, cukurs, tēja kafija, kakao - veicina kaislības un nesavaldību, traucē domu koncentrāciju (radžass). Un, galu galā, ir barība, kas cilvēku padara slinku, bremzētu un pazemina viņa prāta spējas (tamass) - treknie gaļas ēdieni un alkohols. Īsti jogi par fiziskas un psihiskas pilnības pamatu atzīst tikai satvu.
Civilizācijas attīstības gaitā sāls cilvēku uzturā tiek patērēta arvien vairāk, un mēs tagad sastopamies ar problēmu, ka organisms pienācīgi netiek galā ar pārmērīgo sāls daudzumu organismā. Sāls pievienošana ēdienam uzsākās līdz ar gaļas parādīšanos cilvēka ēdienkartē, kas notika aptuveni pirms 1,4 miljoniem gadu, kad leduslaikmetu dēļ vairs nepietika augu valsts barības. Pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu šis periods beidzās, taču ieradums ēst gaļu ir palicis kā tradīcija. Galvenās sekas, kas rodas no gaļas produktu lietošanas, ir vielmaiņas traucējumi un dažādi kuņģa-zarnu trakta iekaisumi, kas ir kā labvēlīgs fons jaunām kaitēm.
Jāatzīmē, ka gaļas proteīnu pārpalikums un šķiedrvielu trūkums organismā veicina apendicīta rašanos. Par pilsētnieku uztura nepilnībām un saistību ar apendicītu runāja franču zinātnieks Šanpionērs jau 1901. gadā. Angļu žurnālā "Medical News" 1980.g. tika publicēts raksts, kur šī problēma tika akcentēta. Kopš tā laika briti sāka ēst daudz vairāk rupja maluma graudu maizi, kā arī augļus un dārzeņus. Statistika vēlāk uzrādīja, ka 13 gados apendicīta operāciju skaits samazinājies gandrīz par 40%.
Izrādās arī, ka cilvēka organisms vēl arvien vārītu ēdienu turpina uzskatīt kā kaut ko pretdabisku un lielā skaitā uz zarnu traktu sūta leikocītus ikreiz, kad kuņģis saņem vārītu ēdienu. Pēc dažu uztura zinātnieku domām, tas organismu vājina, jo šāds process tiek atkārtots katru dienu vairākas reizes. Tā ir tā dēvētā pārtikas leikocitoze. Tādēļ pēc iespējas vairāk jācenšas lietot bioloģiski aktīvus, nepārstrādātus augu valsts produktus, jo tie satur daudz vitamīnu, fitohormonus, organiskās skābes, minerālvielas un mikroelementus. Tad gremošanas traktā ir pastāvīgs darba ritms, pārtika netiek aizturēta kuņģī un neguļ ilgi zarnās kā indīgs balasts, kurā vairojas pūšanas baktērijas, rodas rūgšanas process un veidojas toksīni, kā rezultātā notiek organisma pašsaindēšanās. Protams, tas nenozīmē, ka visai augu valsts barībai jābūt svaigā veidā - kartupeļi, daži pupiņveidīgie, graudi un putraimi ir termiski jāapstrādā, taču saudzīgi.
Galvenais strīds starp gaļas lietotājiem un veģetārā uztura piekritējiem ir par diennaktī nepieciešamo olbaltuma daudzumu. 
Lielais vairums cilvēku uzskata, ka pilnvērtīgo olbaltumvielu daudzums pietiekamā daudzumā ir tikai gaļā. Taču tas nav gluži tā. Protams, atkarībā no tā, vai attiecīgajā olbaltumā ir vajadzīgā aminoskābju proporcija, to uzturvērtība atšķiras. Labi sabalansētu olbaltumu satur ne tikai rieksti un eļļas sēklas, bet arī dārzeņi un zaļumi. Kviešos ir 14% olbaltuma, taču tikai 4% ir sabalansēts ar aminoskābēm un gandrīz sakrīt ar cilvēka ķermeņa aminoskābju sastāvu. Tie 10% kuros nav neaizvietojamo aminoskābju, tiek izlietoti kā "degviela". Jāpiemetina, ka olbaltuma pārpalikumi pēc tā sadalīšanās ir kaitīgi organismam. Piemēram, amonjaka neitralizācijai ir nepieciešams tērēt oglekļa dioksīda rezerves, bet tas ir vajadzīgs visos bioķīmiskajos procesos. Iznāk, ka uzņemot ar barību nesabalansētu proteīnu, mēs traucējam organismam pienācīgi apgūt kaut vai sabalansēto daļu no graudu proteīna. Nesabalansētais proteīns turklāt grūtāk tiek uzsūkts zarnās. Ja cilvēks vēlas, lai graudu proteīns tiktu izmantots pilnvērtīgi un nevajadzīgi neuzkrātos, tad graudus vēlams diedzēt, jo dīgstu proteīns ir aktīvs jeb "dzīvs". 
Daži mūsdienu uztura speciālisti svaigo produktu enerģētisko vērtību skata arī no kvantu zinātnes skatpunkta - ja dārzeņi tiek termiski apstrādāti vai glabāti nepiemērotos apstākļos, tad sabrūk dažu organisko savienojumu saites un pazūd kāda daļa elektromagnētiskās enerģijas. No šī aspekta raugoties, iznāk, ka svaigie produkti mūs uzlādē daudz lielākā mērā. Te ir vietā atcerēties hunzakutu diētu, kas nodrošina viņiem neparasti stipru veselību un ilgu mūžu.
Taču atkal jāatgriežas pie proteīniem un neaizvietojamām aminoskābēm, ko ne vienmēr var uzņemt ar pieejamo pārtiku. Pavisam ir astoņas neaizvietojamās aminoskābes, ko organisms nesintezē. Svarīgākās no tām ir triptofāns, metionīns un lizīns. Ja orientējas tikai uz veģetāro uzturu, tad, piemēram, minēto trīs aminoskābju normu varētu uzņemt, apēdot 700g maizes (triptofāns), bet lizīnu un metionīnu var iegūt no zirņiem, pupām vai sojas.
Patiesībā, absolūts veģetārisms nav iespējams, jo 20-30% patērētā olbaltuma ir dzīvnieku izcelsmes. Kā gan tas uzrodas stingra veģetārieša ēdienkartē? Izrādās, ka dzīvnieku proteīna avots ir gremošanas trakta mirušās šūnas un dažādas baktērijas, gremošanas sulas, kas sastāv no dažādu proteīnu savienojumiem - to visu organisms vēlreiz atgriež asinīs otrreizējai izmantošanai. Īpaši pētījumi pierādījuši, ka cilvēkam ar 70kg svaru un labi sabalansētu veģetāro diētu diennaktī ir nepieciešami tikai 12,5g olbaltuma, lai uzturētu slāpekļa līdzsvaru ķermenī. Taču tas ir iespējams tikai gadījumā, ja neaizvietojamo aminoskābju proporcijas ir ideālas. Pretējā gadījumā organisma procesi tiek nopietni un neatgriezeniski traucēti, jo ar zemu proteīna daudzumu slāpekļa balansu nevar uzturēt. Taču ir zināmi gadījumi, kad mūsu laikabiedri spējuši ilgstoši iztikt tikai no dabas veltēm. Kāda sešu cilvēku ģimene nomaļā Rietumsajānu apvidū, 350km no tuvākās apdzīvotās vietas, nodzīvoja 42 gadus. Kāds vācietis, kurš pēc profesijas ir mehāniķis un iepriekš dzīvoja Minhenē, no Filipīnu valdības uz 99 gadiem iznomāja Tamlagūnas salu, kas atrodas Dienvidķīnas jūrā. Tur viņš pārtika no augļiem un dārzeņiem, ko izaudzēja pats. Ēda arī olas, ko ieguva no savām vistām.
XX gs beigās ASV tika veikts interesants eksperiments ar 40 studentiem, kurus sākumā baroja vienādi, bet pētījuma vidū sadalīja divās grupās - vieniem turpmāk deva tikai veģetāru uzturu, bet otriem - gaļas produktus. Pēc mēneša viņi pildīja matemātiskos testus un deva savas pašsajūtas novērtējumu. Pie tam, par pareizajām testa atbildēm visi dalībnieki tika materiāli stimulēti [ar simboliskām summām]. Veģetāriešu grupai materiālais stimuls pieauga uzdevumu risināšanas ātrums (no malas tas tika vērtēts kā laba noskaņojuma rādītājs), turpretī gaļēdāju vidū stimulācija nedeva rezultātu. Veģetārieši kopumā uzdevumus risināja ātrāk un arī pašnovērtējums bija 16,87 balles pret 9,14 ballēm, ko par savu pašsajūtu deva otra grupa. Pirms sadalīšanas grupās visiem pašnovērtējums bija līdzīgs.
Tradicionāli varētu turpināt par visu to kaitīgo vielu iedarbību, ko cilvēks uzņem kopā ar gaļu, taču tas lasītājam zināms jau no citiem avotiem. Tā vietā pieminēsim tādu interesantu faktu, ka gaļa pievilina cilvēku ar smaržu, kas rodas gatavošanas procesā. Uz nervu sistēmu tā iedarbojas tikpat kairinoši kā kofeīns. Pēc gaļas ēšanas rodas enerģijas pieplūduma iespaids; taču - vai tiešām tā ir patiesība? Reiz tika veikts eksperiments ar diviem gados jauniem japāņu rikšām, kuri neēda gaļu tikai tādēļ, ka tā viņiem bija nepieļaujama greznība. Divas nedēļas viņi katru dienu veica 40km, pārvietojot savu 80kg smago saimnieku, nejūtot īpašu nogurumu. Viņu svars tajā laikā palika nemainīgs, kaut gan viņu racionā bija divreiz mazāk kaloriju, nekā vispārpieņemts. Pēc tam viņiem sāka dot gaļu, cik vien viņi var apēst. Rezultātā pēc trim dienām tika novērots, ka ierastais darbs viņiem rada izteiktu nogurumu. Tiklīdz viņi atgriezās pie savas ierastās diētas, fiziskās darbaspējas atgriezās iepriekšējā līmenī.
Visiespaidīgākais piemērs, kā veģetārā diēta iespaido fizisko izturību, tika demonstrēts 1898.g. Vācijā, kur 8 veģetārieši un 14 gaļēdāji sacentās sporta soļošanā 112,5km distancē. Visi veģetārieši to veica sekmīgi, turpretim no otras grupas trasi pieveica tikai viens pārstāvis, turklāt viņš finišā ieradās stundu pēc pēdējā veģetārieša. Jaunākās zinātnes atziņas apgāž tūkstošiem gadus propagandēto uzskatu, ka muskuļaudiem, ja tie ir būvēti no proteīna, ir noteikti nepieciešama papildporcija, lai nodrošinātu to masu un spēku. Izrādās, ka muskuļu darbībai daudz svarīgāka ir barība, kas bagāta ar ogļhidrātiem, kas muskuļos atjauno glikogēna krājumus. Senās Romas profesionālie karavīri, arī bijuši veģetārieši un pārtika no rīsiem, miežiem, lēcām un selerijas. Tas apstiprinājās izrakumu laikā Glāzgovā, kur kādreiz atradās Romas atbalsta punkti britu salās.
Cilvēks ir diezgan sarežģīta sistēma, ko veido vairākus triljonus liela šūnu kolonija. Viss šis milzīgais kopums [neiedziļinoties to specifiskajās funkcijās] var tikt nosacīti sadalīts divās grupās. Viena no tām atbild par aizsardzību, bet otra – par augšanu un attīstību. Ja mēs šajā sistēmā sagādājam lielu darbu aizsardzības šūnām, tad citu procesu nodrošināšanai pietrūkst resursu. Protams, ir rinda no mums neatkarīgu faktoru, kas rada stresu, pasliktina veselību un saīsina mūžu, taču uzturam noteikti ir vissvarīgākā loma. Visu iepriekš doto informāciju nekomentēju tādēļ, lai lasītājs pats izdara sacinājumus gan par uzzināto, gan arī pameklē papildu informāciju par vienu vai otru diskutablu punktu.
Noslēgumā noteikti vēlos pateikties šī raksta pasūtītājam Aleksandram (Ananta Nitai Das) par to, ka tiku “piespiests” to sagatavot. Lai arī vispārīgos vilcienos zinu patiesības par veselīgu un neveselīgu uzturu, par vieniem vai citiem ēšanas paradumiem, periodiskas pārdomas par šo tēmu allaž ir svētīgas. Materiāla sagatavošanas laikā nācās konstatēt, ka pēdējās desmitgades laikā esam kļuvuši daudz bagātāki informācijas dažādības un kvalitātes ziņā, un vēlreiz apstiprinājās patiesība, ka arī zināmas lietas ir dažkārt jāatkārto, lai no jauna smeltos iedvesmu.
Sagatavoja Māris Šverns

********************
Izmantotā literatūra:
Л. А. Гаврилов «Может ли человек жить дольше?»
Н.Агаджанян, А.Катков «Резервы нашего организма»