(viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)
Jautājums: Katru dienu, līdz ar atmošanos no kaut kurienes pēkšņi uzrodas šī pasaule. No kurienes tā rodas?
Maharadža: Pirms kaut kas uzrodas, jābūt kādam, kas to uztver. Visas uzrašanās un pazušanas jāsaista ar izmaiņām uz kāda nemainīga fona.
J: Pirms pamošanās apziņas nebija.
M: Kādā ziņā? Jūs visu aizmirsāt, vai arī vispār nebija uztveres? Vai tad jūs neuztverat, pat, ja esat bezsamaņā? Vai tad iespējams eksistēt bez apzināšanās? Atmiņas zudums... vai tas ir ne-eksistēšanas pierādījums? Un vai jūs esat tiesīgs spriest par savu ne-eksistēšanu kā pārdzīvotu pieredzi? Jūs pat nevarat pateikt, ka jūsu prāts neeksistēja. Vai nekad neesat pamodies no tā, ka kāds jūs aicināja? Un vai mostoties vispirms nebija sajūtas "es esmu". Kaut kādai apziņas kripatai ir jābūt pat miegā vai ģībonī. Mostoties apziņa iet cauri sekojošām stadijām: "Es esmu - ķermenis - šajā pasaulē". Šķiet, ka šīs trīs stadijas iestājas sekojoši, bet faktiski viss notiek vienlaicīgi; ir kopīga ideja par ķermeņa eksistenci pasaulē. Vai var pieredzēt "es esmu" sajūtu, ja neesi konkrēts cilvēks?
J: Es vienmēr esmu kāds, kam ir noteikta atmiņa un paradumi. Es nepazīstu citu "es".
M: Iespējams, kaut kas jums traucē to uzzināt? Ko jūs darāt, kad nezināt kaut ko tādu, ko zina citi cilvēki?
J: Sekoju viņu norādījumiem un meklēju viņu zināšanu avotu.
M: Vai tad jums nav svarīgi uzzināt, kas jūs patiesībā esat - ķermenis vai kaut kas vēl? Vai, iespējams, vispār nekas neesat? Vai tad jūs neredzat, ka visas jūsu problēmas ir ķermeņa problēmas. Ēdiens, apģērbs, pajumte, ģimene, vārds, popularitāte, drošība, izdzīvošana - tas viss zaudē savu nozīmi brīdī, kad jūs apzināties, ka, iespējams, neesat tikai ķermenis.
J: Bet kāds ir labums no tā, ja zinu, ka neesmu ķermenis?
M: Sacīt, ka neesat ķermenis, nav visai pareizi. Kaut kādā nozīmē jūs esat gan ķermenis, gan prāts, gan kaut kas lielāks. Ejiet dziļāk sajūtā "es esmu" un visu sapratīsiet. Kā jūs atrodat nozaudētu mantu? Jūs fiksējat uz to savu prātu, kamēr vien neatcerēsities. Esības izjūta, "es esmu", rodas pirmā. Pajautājiet sev, no kurienes tā rodas, vai arī vienkārši pavērojiet to. Kad prāts uzturas pie "es esmu" nekustīgi, jūs ieejat stāvoklī, ko ar vārdiem nav iespējams aprakstīt, bet tikai piedzīvot. Viss, kas vajadzīgs - mēģināt atkal un atkal. Galu galā, sajūta "es esmu" ir vienmēr ar jums, taču jūs tai esat piesējuši ķermeni, jūtas, domas, idejas, lietas utt. Visi šie jēdzieni, ar kuriem jūs sevi identificējat, maldina jūs. To dēļ jūs sevi uzskatāt par to, kas patiesībā neesat.
J: Kas tad es esmu?
M: Pietiekami ir zināt, kas jūs neesat. Jums nav jāzina, kas jūs esat, jo: ja par zināšanu saucam jau zināmā, uztvertā vai konceptuālā aprakstu, tad tāda lieta kā pašizziņa nevar pastāvēt. Jo tas, kas jūs esat, ir aprakstāms tikai ar noliegumiem. Viss, ko jūs varat teikt ir: "Es neesmu šis, es neesmu tas". Jūs nevarat pateikt: "Tas esmu es". Tam nav jēgas. Tas, ko jūs varat noteikt kā "šis" vai "tas", nevarat būt jūs. Jūs neesat tas, ko var uztvert vai iztēloties. Tai pat laikā bez jums nevar būt ne uztveres, ne iztēles. Pavērojiet, kā jūt sirds, domā prāts, darbojas ķermenis. Pats uztveres akts norāda, ka jūs neesat tas, ko jūs uztverat. Vai var pastāvēt uztvere vai pārdzīvojums bez jums? Tam jābūt caur kādu "pārdzīvotam". Kādam ir jānāk un jāpaziņo, ka tas pieder viņam. Pārdzīvojums nebūs īsts, ja nebūs pārdzīvotāja. Tieši pārdzīvotājs padara pārdzīvojumu reālu. Priekš kam jums pārdzīvojums, ko jūs nevarat pārdzīvot?
J: Vai sajūta, ka esat pārdzīvotājs, un sajūta "es esmu" - vai tas ir pārdzīvojums?
M: Noteikti - jebkura uztverama lieta ir pārdzīvojums. Un katrā pārdzīvojumā ir klātesošs pārdzīvotājs. Atmiņa veido nepārtrauktības ilūziju. Katram pārdzīvojumam ir savs pārdzīvotājs, un identificēšanos rada kopīgs faktors, kas ir visu attiecību "pārdzīvotājs-pārdzīvojums" pamatā. Identificēšanās nav tas pats, kas nepārtrauktība. Tāpat kā no vienas saules rodas dažādu krāsu ziedi, arī daudzie pārdzīvotāji rodas no nedalītās un nedalāmās apjaušanas. Tie ir atšķirīgi savās atmiņās, bet vienoti būtībā. Šī būtība ir pamats jeb sakne - visas esības pārlaicīgā un ārpustelpas "iespēja".
Att.autors: Louise Benton (Austrālija)
J: Kā man to sasniegt?
M: Jums tas nav jāsasniedz - jūs esat tas. Tas jūs panāks pats, ja dosiet tam iespēju. Atlaidiet savu pieķeršanos iluzorajam, - un patiesais mērķtiecīgi un maigi ieņems savu vietu. Pārstājiet sevi iztēloties par kaut ko vai uzskatīt, ka darāt to vai to, - un jūsos pamodīsies saprašana, ka esat visas esības avots un sirds. Kopā ar šo saprašanu atnāks milzīga mīlestība, kas nav ne izvēle vai novirze, ne arī pieķeršanās, bet gan spēks, kas visām lietām piešķir mīlestību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru