Mēģinot apslāpēt vardarbību, kas plaši uzliesmoja pēc tam, kad tika nogalināts Kandmahalas rajona hinduistu garīgais līderis Svami Lakšmanananda Sarasvati un vēl četri viņam tuvi cilvēki, varasiestādes dažos Orisas štata rajonos izsludināja komandanta stundu
Valdošās hinduistu nacionālistu partijas "Bharatiya Janata" (BJP) aktīvisti uzskata, ka vainīgi ir kristieši, jo nogalinātais iepriekš bija liecinājis, ka bieži esot saņēmis draudu vēstules no vietējiem kristiešiem. Pret bojāgājušo Lakšmanananda Sarasvati veikti astoņi reāli uzbrukumi, no kuriem pēdējais noticis pērn decembrī. Kārtējie draudi esot pienākuši tikai dienu pirms viņa nāves. Svami Lakšmananda savu publisko darbību uzsāka pēc meditācijām Himalajos un piedalījās kustībā pret govju nogalināšanu. Kopš 70-to gadu sākuma savu dzīvi pilnībā veltīja Kandmahalas vietējo cilšu iedzīvotāju atpakaļvēršanai pie hinduisma, līdz tika nogalināts 84 gadu vecumā paša dibinātajā ašramā svētku laikā. Organizētās slepkavības apraksts atrodams šeit. No dažādiem avotiem izskanējušas ziņas par Naksalītu (maoistu grupējums) līdzdalību slepkavībā. Indijas sabiedrībā tiek izplatītas baumas, ka maoisti ar kristiešiem šai kampaņā ir sadarbojušies, jo 70% maoistu vienlaicīgi ir arī kristieši. Naksalīti jau kopš 2008.g. gada sākuma veikuši uzbrukumus plašā reģionā, nogalinot policistus un armijas pārstāvjus. Masu slepkavība, kas notika augusta vidū, ir tālejošas programmas posms.
Septembra sākumā pagrīdē esošā Indijas komunistiskā (maoistu) partija nāca klajā ar paziņojumu, ka viņi uzņemas pilnu atbildību par akciju, kur aptuveni 30 ar automātiskajiem ieročiem AK-47 un pašdarinātām pistolēm bruņoti kaujinieki apšāva hinduistu svētku dalībniekus. Partijas līderi uzsver, ka viņi arī turpmāk cīnīsies par reliģisko minoritāšu tiesībām. Pēc maoistu uzskata, nogalinātais Lakšmanananda bijis hinduistu ekstrēmists, kurš nepamatoti vērsies pret kristietību. Patlaban kārtības atjaunošana ugunsbīstamajā apgabalā ir vitāli svarīga Višva Hindu Parišad (VHP) un BJP koalīcijai, citādi viņi var zaudēt lielu daļu elektorāta drīz gaidāmajās vēlēšanās, tādēļ izmisīgi tiek meklēts situācijas atrisinājums, jo pastiprinājusies arī maoistu pretestība ievestajiem valdības spēkiem. Cilvēki vēlas mieru, jo pēc Lakšmananandas slepkavības it visur tiek dedzinātas baznīcas un kristiešu mitekļi. Desmitiem tūkstoši devušies bēgļu gaitās.
Kandmahalas rajons Orisas štatā, kur pēc šīs slepkavības sākusies vardarbības eskalācija, ir ļoti liels kristiešu īpatsvars - apmēram 120 000 cilvēku jeb 20%. Praktiski visi ir jaunpievērstie pāna kastai piederīgie. Orisas štats ir nabadzīgākais no visiem Indijas reģioniem, un tā ir pateicīga vide misionārismam. Jaunpievērsto kristiešu materiālā labklājība parasti pieaug, tādēļ nav jābrīnās, ka nabadzīgie un apspiestie zemāko kastu pārstāvji izmanto iespēju uzlabot dzīves apstākļus. BJP apsūdz misionārus vietējo cilšu vadoņu uzpirkšanā, savukārt, kristieši uzstāj, ka pievēršanās kristietībai esot apspiesto kastu brīva izvēle, lai izvairītos no valdošās kastu diskriminācijas. Jātic valdības nesen publicētajiem datiem, ka caur misijām Indijā tiek iepludinātas prātam neaptveramas naudas summas. Protams, arī Vatikāns ir nosodījis radušos vardarbības vilni, norādot, ka vardarbība ir cilvēciskās cieņas un reliģiskās brīvības apvainošana. Vatikāna Starpreliģiju attiecību departamenta vadītājs kardināls Žans Luī Torāns intervijā vienam no itāliešu laikrakstiem paziņoja, ka uzbrukumi kristiešiem ir noziegums "pret Dievu un cilvēci", vienlaikus atzīstot, ka Vatikāns tomēr hinduismu neizprotot pietiekami labi.
http://www.reuters.com/
http://en.wikipedia.org/wiki/2007_Orissa_Violence
Nepieskaramie
Lai gūtu pilnīgāku ieskatu par šodienas situācijas cēloņiem, ir svarīgi zināt, kādēļ jaunpievērstie Indijas kristieši valdībai [un Baznīcai] ir nepārtraukta problēma. Kā zināms, Indostānas pussalā izveidotajā āriešu impērijā (kur pirms tam valdīja Sievietes un Mātes kults), līdz pat šai dienai pastāv kastu sistēma - tā ir valsts pamatu pamats. Visa sabiedrība iedalās četrās lielās grupās jeb varnās. Oficiāli viszemākā varna ir šudras. Taču vēl zemāk ir daliti jeb neaizskaramie, kuru vidū kopš bramīnisma pirmsākumiem tika ierindoti visi, kas pretojās jaunajai āriešu reliģiskajai un valsts kārtībai (valsts un reliģijas) pretinieki ir "spārdāmi ar kājām" jeb daliti. Tādā veidā ātri tika panākts, ka uz laiku laikiem par "outsaideriem" kļūst senā Mātes kulta kopēji. Ja lasītājs domā, ka tāda situācija ir nenormāla, piebildīšu, ka dažiem klājas vēl trakāk. Iepriekšminētie daliti jeb "spārdāmie ar kājām" saskaņā ar Indijas konstitūciju var cerēt uz kaut kādām kvotām izglītības un darba iegūšanai valsts skolās un iestādēs. Ja šie daliti nolemj pievērsties islamam vai kristietībai, viņi zaudē pilnīgi visu.
Nepieskaramie kristieši
Bīskaps Malaiappans Činnapa, kurš darbojas Baznīcas komitejā par dalitu jautājumiem, uzskata: "Baznīca dara pārāk maz, lai uzlabotu neaizskaramo stāvokli. Kastu aizspriedumi saglabājušies ne tikai visas Indijas sabiedrībā, bet arī baznīcas paspārnē. Daudzi daliti pieņēmuši kristietību cerībā rast sapratni, cieņu un vienlīdzību ar citiem kristiešiem, taču kristieši no citām kastām viņus nepieņem kā sev līdzīgus." Katoliskās preses konferencē viņš paziņoja, ka daliti tiek pazemoti tāpat kā pirms pāriešanas kristietībā.Baznīca lielā mērā pieņēmusi kastu sistēmu. Kaut arī pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies, prelāts ziņo, ka jaunieši no nepieskaramo ģimenēm tiek atraidīti katoliskajās mācību iestādēs, bet dažās baznīcās vēl šobaltdien saglabājušies soli dalitiem (tālāk no altāra). http://www.russk.ru/st.php?idar=409177
Dažos štatos pieņemti likumi, kas liedz saņemt valdības garantētās sociālos atvieglojumus un pabalstus tiem, kas pārgājuši kristietībā. Tādēļ daudzas kristiešu ģimenes savus bērnus skolai piesaka kā hinduistus. Jaunākās ziņas vēsta, ka Indijas Augstākā Tiesa atlikusi jautājuma izskatīšanu par dalitu-kristiešu pilsoņtiesībām.Saskaņā ar prezidenta lēmumu kopš 1950. g. tiem dalitiem, kas piekopj hinduismu, budismu vai sikhismu, tika piešķirtas kvotas izglītības iestādēs un valsts iestādēs. Taču valsts vara piemirsa, ka ir daliti, kas pievērsušies islamam un kristietībai. Kopš 2008.g. februāra šis jautājums ir AT dienas kārtībā, taču lēmuma pieņemšana kārtējo reizi pārcelta, lai iepazītos ar problēmu dziļāk. Tādējādi mēs redzam, ka nepieskaramie kristieši ir trīskārt pazemoti: 1) kastu sistēma viņus nolikusi zemāk par dzīvniekiem; 2) likums neļauj piekļūt valsts piešķirtajām kvotām; 3) arī baznīcā viņi ir atstumti.
foto oriģināls
_____________________________________
Katolicisms un inkvizīcija Goa
Kristietības sakarā Indijas sabiedrībā eksistē problēma, kuras iedīgļi meklējami portugāļu valdīšanas laikā, kad Indijas rietumu piekrastē savu nāves ražu ievāca jezuīta Franciska Ksavjē[ra] ierosinātā inkvizīcija (Šis katoļu "izgudrojums" Goa pavalstī tika ieviests astoņus gadus pēc svētā misionāra nāves). Tālajā Indijā inkvizīcija darbojās faktiski pēc saviem ieskatiem, jo Portugāles karalis atradās pārāk tālu, lai kaut ko varētu reāli ietekmēt. Šī tiesa paralēli savai pamatmisijai - izspiegot, notvert, tiesāt un sodīt maskējušos jūdaisma piekritējus, ar visiem pieejamiem līdzekļiem katolicismam pievērsa arī vietējos pamatiedzīvotājus. Tika aizliegta pamatvaloda, nedrīkstēja audzēt svēto augu tulasi un piekopt senos rituālus. Indieši, protams, portugāļu plāniem pretojās, un rezultātā notika masveida emigrācija uz dienvidiem un zemes vidieni.
Lai kaut cik mazinātu etnisko izmaiņu apmērus, vietējie bramīni bieži pieņēma kristietību, kas vairāk nozīmēja atpirkšanos no koloniālās varas. Patiesībā daudzviet slepeni tika pielūgtas senās dievības. Lai arī portugāļi bija nopostījuši simtiem tempļu un svētumus sabojājuši vai sasvieduši akās, cilšu iedzīvotāji savus elkus atrada, un paslēpa mežos, kur tos slepeni pielūdza. Nav precīzi nosakāms, cik Goa inkvizīcijas upuru bija indiešu vidū - dokumentēti ir ap 16 000 izrēķināšanās gadījumu. Pavisam ierasts bija, ka inkvizīcijas moku kambaros nokļuva sievietes, kas nepakļāvās kolonistu varas pārstāvju fiziskajai iekārei. Franču ceļotājs Delons 1687.g. izdeva grāmatu par Goa moku kambaros piedzīvotajām šausmām, jo viņš pats bija katoļu priesteru zvērību aculiecinieks. Cilvēku spīdzināšana un piekoptā kultūras un reliģijas aizliegšana noveda pie tā, ka katoļticība parasta indieša ausij ir lielākais no pasaules ļaunumiem, un tikai ļoti īpašos apstākļos kāds izlemj kļūt par Romas katoli. Pagātnē piedzīvotais dažkārt ir viens no ieganstiem hinduistu neapmierinātības raisīšanai pret visiem kristiešiem. Gandrīz vienīgais izņēmums ir tā dēvētie Toma kristieši, kuru saknes izpētītas līdz pat viņu ieceļošanai ceturtajā gadsimtā. Viņiem jau kopš sendienām tika piešķirtas augstākajām kastām pienākošās privilēģijas. (Avots)
Ar savu uzvedību kolonizētajā Goa teritorijā portugāļi panāca, ka arī milzīgs skaits vietējo pareizticīgo kristiešu zvērēja nekad nepakļauties Romas diktātam (daļa notikumu atainota fragmentā no Andronika Elpidinska grāmatas "18 gadi Indijā"). Nobeigumā jāsaka - plaši izplatītais viedoklis, ka Indija ir zeme, kur mierīgi sadzīvo itin visas tur esošās reliģijas, ir mīts, ko uzturēt informācijas laikmetā kļūst arvien grūtāk.
----------------------
Papildinājums par Goa inkvizīciju
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru