Mohandži
- Šī dzīve, šī eksistence ir īsta privilēģija. Es sadūšojos doties pa vētru un ērkšķu ceļu tiešā nozīmē. Privilēģija slēpjas tajā, ka es pēkšņi sapratu visa notiekošā IEMESLU. Bija absolūta skaidrība.
- Nekas nenotiek nejauši. Visam ir kāds dziļāks mērķis, dziļāka nozīme. Nedrošību, zaudējumus, ērkšķus un nicinājumu, ar ko saskāros, es sapratu kā karmisku pārstrādi, attīrīšanos un [būtībā] gatavošanos kaut kam augstākam, daudz nozīmīgākam un dievišķākam.
- Ikreiz, kad es kaut ko zaudēju, tas nostiprināja manu garīgo labklājību. Sekojošie zaudējumi, degšana un spēku izsīkums pulēja mana ego asās malas. Nekāda naida, nekādu sūdzību. Mana garīgā redze un apziņa paplašinājās ar katru nomesto slogu, ko [apzināti vai neapzināti] biju nesis iepriekš. Šos notikumus un sapratni, ka viss - arī pati eksistence brūk man apkārt - es vērtēju kā milzīgu privilēģiju. Es patiešām esmu pateicīgs Dievišķajai Gribai par šo žēlastību.
- Mēs visi pārvietojamies kopā ar laiku. Mēs dzīvojam duālā pasaulē - pat, ja kāds vai kaut kas mūs ir pārliecinājis, ka kaut kur, tur dziļi, tomēr pastāv vienotība. Ļoti bieži mēs nenojaušam, ka šīs vienotības pamats atrodams mūsu pašu "infrastruktūrā". Mēs atrodamies ārpus sevis, un mēs esam nepārliecināti, un mēs meklējam atbildes tālu ārpus sevis, un mums neizdodas saprast, ka nekā nav - ir tikai tagad. Tiklīdz jūs to apjēgsiet, jūs nokļūsiet ārpus laika, kaut arī būsiet aktīvi laikā. Vai tas ir tik sarežģīti, lai apjēgtu? Viss, kas ir nepieciešams - viens mazs iekšējs solis - viegla apzināšanās, ka eksistē tikai tagad. Kad jūsu smadzenes velk jūs nākotnē vai pagātnē, atgriezieties atpakaļ mājās - stāvoklī tagad. Kad jūs atrodaties tagad okeānā, jūs sajūtat katru vibrāciju, jūsu Realizācija plaukst.
- Man nav personiska darbības plāna. Mana eksistence šajā ķermenī jau sen beigusies. ...esmu kā ūdens, kas pēc formas un nokrāsas līdzinās traukam, kurā ieliets. Esmu kā uguns, kas sadedzina pelavas, kuras bloķē cilvēku karmiskos kanālus. Esmu kā pārmaiņu vējš - visur un nekur. Esmu kā māte - Zeme, kas pildīta ar līdzcietību. Es - bezgalīgais Visums. Es [tāpat kā citi] esmu tikai Visvarenā instruments. Mans uzdevums nav žilbināt un sasaistīt cilvēkus, bet atbrīvot tos, kuri tam gatavi. Esmu laimīgs, ja mana eksistence kaut dažiem palīdzējusi atbrīvoties. Es tikai pildu savu pienākumu. Es neveidoju sev imidžu, un tas ir mans ceļš, kā palikt brīvam. Svarīgi ir tas, ko cilvēks dara, nevis kā izskatās. Imidžs ir prece, kas ātri bojājas. Cilvēkiem ļoti patīk radīt ietvarus un tajos ievietot citus.
Pārsvarā cilvēka eksistence ir šabloniska [ar noteiktiem izņēmumiem]; tai pat laikā īstas personības ir bez robežām. Pat mūsu dzīve ir ierobežota - dvēsele ir mūžīga. Mēs maināmies ik minūti. Mainās ķermenis, prāts, emocijas. Mainās situācijas, kaut kas mirst un kaut kas dzimst no jauna. Pārmaiņas - tāda ir mūsu eksistences patiesība. Kādu imidžu mēs šajās pārmaiņās varam saglabāt? Kādēļ? Kādēļ lai mēs neļautu pārmaiņām notikt un pašiem kļūt par iekšējo un ārējo pārmaiņu bezkaislīgu liecinieku?
Bieži vien imidžu veidojam tādēļ, ka nejūtamies pārliecināti. Citi nemaina savu imidžu no bailēm citus pievilt. Citi baidās no jebkādām pārmaiņām. Dzīve pēc šablona un noteiktos rāmjos ir ārkārtīgi viegla. Ārpus rāmjiem dzīve ir sarežģīta. Tādējādi - vai šis ir mans imidžs? Lai ko jūs domātu - es esmu tas. Nav svarīgi, kas esmu patiesībā. Es esmu spogulis, kas atspoguļo jūsu apziņu. Es nekad jums neuzspiežu savu imidžu. Jums ir savs. Jums manējais nav svarīgs. Jūsu imidžs ir svarīgs. No šejienes sākas jūsu ceļojums.
- Kad pienāk laiks pašrealizācijai, darbības un rīcība veido ceļu pie universālās apziņas. Tajā ir atbildes uz visiem jautājumiem. Jums vairs nav nepieciešamības pēc materiāliem, kas sniegtu zināšanas, kad eksistējat pašā Zināšanā, tās svētlaimē. ...Pēc apgaismības sasniegšanas cilvēks sevī pamana ievērojamas izmaiņas attieksmē pret kaut ko. Daudzi Meistari pārstāj jebkāda veida darbošanos un ieslīgst mierā. Daudzi kļūst hiperaktīvi, daudzi uzvedas kā ārprātīgie. Daudzi pamet sabiedrību un nododas vientulībai. Apgaismota cilvēka uzvedība ir atkarīga no viņa iekšējās dabas. Vairumā gadījumu tikai apgaismotais pūlī spēj atpazīt apgaismoto. Pārējie var tikai minēt. Daudzi sevi iztēlojas par apgaismotiem, taču jāsaprot, ka viņi tā rīkojas, lai apmierinātu savu vēlēšanos tikt atzītiem no citu puses, vai arī, lai izdzīvotu šajā sarežģītajā pasaulē. Parasti reizē ar apgaismību pasaulīgās vajadzības pamazām izzūd un apgaismotais Meistars darbojas Kosmiskās Mīlestības aspektā. Kopš šī brīža viņa darbībās nav nosacījumu - vairs netiek gaidītas uzslavas, atzinība, pateicība. Viņš ne no viena neko negaida. Viņš ir pašpietiekams savā Augstākajā esībā, kur viņam viss vienmēr sasniedzams. Šāda uzvedība ir apgaismības pazīme.
- Apgaismība nozīmē, ka viss tiek pieņemts ar vienādu garīgu līdzsvaru. Nekas nevar ietekmēt jūsu atteikšanās stāvokli. Izzušana ir Realizācija.
- Ja atteikšanās izriet no Apziņas, tad Zemapziņa ir pilna ar vēlmēm, bet tas nenesīs rezultātu. Nepieciešams strādāt ar sevi, uzvarēt savas vēlmes un attīstīties tālāk. Ar apziņas palīdzību noliedzot vai atsakoties no vēlmēm, mēs radām ilūziju, - noteiktā mirklī labvēlīgos apstākļos to atstātā sēkla uzdīgs un vēlmes sevi pieteiks no jauna.
Apgaismība nozīmē atdot sevi Visuma ritmam, atrasties ar to unisonā vai vienādu svārstību stāvoklī. Individualitātes apmierināšana pārvēršas laipnā pašpietiekamībā. Vairs netiek uztverts un apcerēts ārējais, - uzmanība fokusējas uz iekšājo. Cilvēks sasniedz iekšējas pašpietiekamības stāvokli. Tagad vairs nav vajadzīga atteikšanās, jo tā kļūst lieka. Viss nevajadzīgais, kas atrodas zemapziņā, automātiski pazūd bez pēdām, un atbrīvotā telpa tiek piepildīta ar kosmiskās Apziņas tīru žēlastību.
- Būtībā nav iespējams kaut ko atstāt, ja šī telpa netiek aizpildīta ar augstāku matēriju. Karmu nevar tik vienkārši izdzēst, - tas tiek panākts ar personiskām pūlēm - līdz pat pilnīgam izsīkumam. Apgaismots Meistars, protams, ir spējīgs maksimāli aizkliedēt kādas personas karmiskos atkritumus. Tomēr parasti mācekļiem tiek piedāvāts personiskās pieredzes ceļš ar darbību un personiskām pūlēm. Vēlmes un pieķeršanās tiek aizvietotas ar augstākām garīgām vērtībām. ... Gara pasaulē PIEREDZEI jānomaina ZINĀŠANAS. Notiek evolūcija - uz zemākajiem pakāpieniem stāvošais pazūd. Nepieciešamība pēc rituāliem izbeidzas, bet eksistence harmonijas un žēlastības vidē dod milzīgu spēku un dvēseles līdzsvaru. Cilvēks vairs nav pakļauts sarežgījumiem un ciešanām, kas rodas parastajā dzīvē. Viņš vienmēr turas virspusē, lai kādi vēji pūš un kādi virpuļi griežas sabiedrībā.
Dzīves stāsts
Mohandži ir dzimis Indijā, taču pēdējos 20 gadus pavadījis Tuvajos Austrumos.
Ērtā dzīve, veiksmīgā karjera jūras pārvadājumu firmā, mīlošā vīra un tēva loma izbeidzās traģiskajā 2000.g.23.augusta rītā, kad viņu četrgadīgajai meitiņai pārbrauca kravas automašīna.
Mazā meitenīte bija visa Mohandži pasaule - viņa kā eņģelis ietekmēja visus, ar kuriem vien sastapās. Dziļās sāpes un milzīgais tukšums, kas izveidojās pēc viņas aiziešanas, pārveidoja Mohandži uztveri - 2003.g. viņš izveido labdarības organizāciju Ammucare, kuras mērķis ir propagandēt nesavtīgu palīdzību, pārvarot šķēršļus, ko radījuši paši cilvēki. Viņš uzskatīja, ka šādā organizācijā nedrīkst būt obligātu iemaksu. Tā eksistē no paša Mohandži finansu līdzekļiem, kā arī līdzcietīgu cilvēku ziedojumiem. Laiks ir apliecinājis, ka palīdzētgriboši cilvēki uzrodas, ja ir patiesa mīlestība.
Pēc Ammu aiziešanas liktenis turpināja pārbaudīt Mohandži. Viņa laulība izjuka 2003.gadā. Uzņēmums viņu nosūtīja uz Irāku, kur viņš divreiz atradās uz nāves robežas. Tai pat laikā Mohandži zaudēja savus ieguldījumus Indijā un visu nākamo 2004. gadu dzīvoja bez darba. Agonija un ciešanas atsaucās uz viņa fizisko ķermeni - izveidojās akmeņi nierēs un iekaisa āda. Ādas slimība radīja vispārēja apdeguma sajūtu, un dzīve pārvērtās īstā murgā. Taču no augstākās apziņas punkta raugoties, viss izskatījās pavisam citādi. Izolācija, sāpes un ciešanas pamazām viņu pietuvināja pašizziņai un eksistenciālām pārdomām. Kā saka pats Mohandži: "Vienu pēc otra Dievs paņēma visu, kas man bija dārgs, un nolika [mani] uz garīgās evolūcijas ceļa. Lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāzaudē".
Notika iekšējas pārmaiņas un viņš sāka saņemt norādījumus no dažādiem Skolotājiem (Širdi Baba, Babadži, Satja Sai Baba u.c.). Himalaji kļuva par viņa otrajām mājām - Mohandži atrada mierinājumu Skolotāju beznosacījumu mīlestībā un gudrībā. Pamazām iekšējie kanāli atvērās pilnībā, un ilgstošie telepātiskie sakari ar Skolotājiem kļuva par viņa ārējo un iekšējo realitāti. Neraugoties uz zināšanām un apgaismību, Mohandži vēl arvien ir vienkāršs un pieticīgs cilvēks. Ar savu izskatu un ģērbšanās stilu viņš mulsina tos, kuri gribētu viņu redzēt savu priekšstatu rāmjos.
Kontakti ar garīgajiem Skolotājiem un ikdienas apvienošana nav viegls uzdevums. Mohandži to skaidro, vadoties no savas pieredzes: "Kad pienāk laiks pašrealizācijai, darbība un rīcība veido ceļu uz universālo apziņu, kur atrodamas atbildes uz visiem jautājumiem. Jums vairs nav nepieciešami materiāli zināšanu apguvei, kad jau dzīvojat pašā Zināšanā, tās svētlaimē. Garīgie skolotāji izmanto grāmatu zinības tādēļ, ka viņiem jāmāca savi studenti. Kad viņi sasniedz Zināšanas Svētlaimi jeb Meistara līmeni, viņiem vairs nav nepieciešams akumulēt zināšanas no materiāliem avotiem; viņi izšķīst pašas Zināšanas Esībā."
===
===
