Dzejas forma, ko saucam par haiku, ir grūtāk realizējama latviešu valodā, jo mūsu vārdos parasti ir vairāk zilbju nekā japāņiem.
Klasiskajā haiku pantā, ko veido 5+7+5 zilbes, varam ielikt mazāk vārdu, tādēļ doma jāslīpē daudz ilgāk un pamatīgāk.
Manuprāt, atkāpties no pieņemtās haiku formas nav ieteicams arī dzejotājam latviešu valodā (visai bieži atrodami panti, kur ievērots tikai rindu skaits), lai cik grūti būtu savu domu iespiest 17 zilbēs.
Lai arī neesmu noteikumu kalps, jautājumā par haiku pieturos pie tradīcijas, jo svarīgs arguments ir klasiskajā teiktajā formā apslēptā kārtība jeb disciplīna.
Domas lakoniskai izteikšanai nepieciešama izdoma un pacietība, un katra haika ir izaicinājums prātam, kas allaž vēlas izrādīt savu varu.
Būtu loģiski, ka īsāka laika sprīža aprakstīšanai nepieciešams mazāk vārdu, bet gadās, ka ir tieši pretēji...
Kā noteikt, kurš no vārdiem ir ietilpīgākais, atbilstošākais, labskanīgākais?
Haiku radīšana ir lielisks veids, kā uzlabot savu izteikšanās mākslu un iemāca paņēmienus, kā nonākt līdz svarīgākajam.
apcerot kādu objektu vai dabas norisi
tava enerģija plūst uz pārdomu mērķi
un savstarpējā saitīte top ciešāka
līdz apziņa saplūst ar apkārtni
un sākas īstā meditācija
-----------------------------
Māris Šverns, 2009.g.maijā
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru