Soma (sanskrit.), haoma jeb hauma (avestā - no vārda hav- izspiest). Nosaukums cēlies no proto- indo- irāņu *sauma; tas ir nozīmīgs indo-irāņu rituālais dzēriens. Lielu vietu tas ieņem arī vēlākajās vēdu un senpersiešu kultūrās. Rigvēdā tas minēts ļoti bieži - IX mandala veltīta tikai šim dzērienam, kur daudzas himnas slavē un cildina šī dzēriena reibinošās vai uzmundrinošās īpašības. Arī Avestā haomai veltīta vesela Jašta.
Dzērienu pagatavo, spiežot sulu no konkrēta auga, kas pieejams attiecīgajā reģionā. Viens no biežāk minētajiem šajā sarakstā ir efedra, kuras piensulā var būt pat 3% efedrīna. Fermentācijas procesā, kas ilgst vairākas dienas, efedrīns pakāpeniski pārtop par metkatinonu. Avestā noteikts, ka Haoma jānotur tumsā - tā ir garantija, ka ultravioletais starojums nesagraus metkatinonu. http://en.wikipedia.org/wiki/Ephedra_(genus)
Somas (haomas) sulas pagatavošana ir visai sarežģīts process: somas lakstus mērcēja ūdenī, tad slogoja ar akmeņiem. Pēc tam izkāsa caur aitas vilnas filtru, šķaidīja ar ūdeni, jauca ar pienu, tad ar skābu pienu vai miežiem un lēja traukos. Visas darbības notika īpašu slavas himnu pavadījumā. Tika uzskatīts, ka tieši somas dzēriens deva nepieciešamo iedvesmu vēdiskajiem dziedoņiem.
Ephedra distachya
Vēdiskie indieši godināja ne tikai attiecīgos augus. Vienlaikus viņi pielūdza debesu Somu, kurā viņi redzēja Mēness dievību. Dažkārt viņš tiek godāts pat par pasaues valdnieku, visu dievu dievu. Somas mitoloģija nav ļoti personificēta: ir zināmi sižeti, kur viņu kalnos nozog ērglis, Rigvēdas kāzu himnā viņš parādās kā Sūrjas (Saules) līgavainis. Mahabharatā un purānās Soma gan vairs ir tikai padotais galvenajiem hinduistu dieviem.
http://en.wikipedia.org/wiki/Soma
Avestā haoma ir dievišķots halucinogēns dzēriens, arī augs, no kura to gatavo, kā arī dievība, kas personificē šo dzērienu. Haomas kults iesliecas senirāņu periodā, un tēls precīzi atbilst indiešu Somai. Svinīga haomas upurēšana garantēja nemirstību ticīgajiem un pasaules kārtības noturīgumu. Vispirms upurēja bulli, bet pēc tam gatavoja haomas dzērienu, ko veltīja Ahuramazdai. Mirklis, kad haoma sajaucās ar pienu, simbolizēja Zaratustras ierašanos šai pasaulē. Netieši pierādījumi liecina, ka haomas pagatavošanas rituāla daļa balstījās mītā par Haomas dievības bojāeju. Viņu sadalīja gabalos citi dievi, saberza un izlietoja tāda dievišķa dzēriena pagatavošanai, kas pārvar nāvi.
Jasna vēstī, ka Zaratustra pats runājas ar Haomu, kas atnācis pie viņa skaista vīrieša izskatā. Haoma daudz stāsta par tiem, kas pirmie dzēruši to un kādus labumus no tā viņi guvuši. Zaratustra slavē haomu par to, ka tas reibinādams iedvesmo, dod kaisles spēku, spēju aizsargāties, veselību, dziedniecisku spēku, attīstību, augsmi, spēku, kas izplatās visā ķermenī, zināšanas. Pateicoties šiem ieguvumiem Zaratustra uzvar visu naidīgo dievību un cilvēku pretdarbību. Haoma tiek raksturots kā brīnišķākais visā materiālajā pasaulē, lieliski un pareizi radīts, tāds, kas izsauc patīkamu iedarbību, dziedinošs, uzvarošs, radošs, brīvs savā varenībā; viņš sargā no nāves, uzvar ienaidu, melus, vislabāk sagatavo ceļu dvēselei, dod spēku pajūgam sacīkstēs, laimīgus dēlus, zināšanas uzcītīgajiem, dzīvesbiedru un gādnieku meičām. Haomu godina kā mājas, kopienas, apvidus un valsts valdnieku utt., utml.
Dzīvnieku upurēšana Haomas kulta rituālo ceremoniju laikā Zaratustram īsti nav patikusi, tādēļ ar laiku Haoma tiek izspiests no zoroastriešu dievu panteona. Haomas kults nepārdzīvoja senirāņu laikmetu. Tiek uzskatīts, ka saglabājušās haomas kulta paliekas nav autentiskas. Mūsdienās haomu no efedras vēl gatavo Indijas parsi. Nepieciešamo efedras daudzumu viņiem piegādā jazdanīti no Irānas, jo jazdanītu apdzīvotajās teritorijās ir efedras audzēšanai nepieciešamie klimatiskie apstākļi. Falks raksta, ka parsi saviem rituāliem saņem arī efedras augus (Ephedra procera) no Hari upes ielejas Afhanistānā. Šī upe tek cauri arī Turkmenistānai un pazūd Karakuma tuksnesī.
http://en.wikipedia.org/wiki/Haoma
Jazdanisms stipri konservatīvs zoroastrisma atzars. Vienlaicīgi tā ir etniska kopiena, kuras locekļu kopējais skaits tiek lēsts ap miljonu. Uz šejieni pārvietojās daudzi zoroastrisma piekritēji, kas savu ekspansiju sāka islams. Islama piekritēji jau kopš sendienām uzskatījuši, ka jazdanīti ir sakaros ar Sātanu. Jazdanītu ticības pamatā ir zoroastrisma un gnosticisma idejas, tādēļ viņus neieredz arī kristieši, jo gnosticisms arvien tiek uzskatīts par lielāko ļaunumu. Neskatoties uz dažādām grūtībām un mūžīgo naidu no sunnītu un šiītu puses, jazdanītiem ir izdevies izdzīvot.
Parsi uz Indiju devās uzreiz pēc islama dzimšanas, vairoties no reliģiskajām represijām. Neskatoties uz to, ka parsu skaits attiecībā pret pārējo Indijas populāciju ir niecīgs (tagad - tūkstošā daļa no procenta), viņi ir viena no ietekmīgākajām kopienām Indijā. Dažus desmitus gadu atpakaļ parsi kontrolēja gandrīz 90% no Indijas ekonomikas.
Arī Indijas subkontinenta kalnainajos ziemeļu apgabalos ir auksts un sauss klimats. Tie ir ideālie apstākļi somas augiem. Vēlākajos vēdu tekstos atrodamas norādes, ka labākā prece somas pagatavošanai nāk no Kašmiras. To apliecina arī vēdisko bramīnu augsta koncentrācija šajā reģionā līdz pat mūsdienām, jo nav jāpieliek lielas pūles auga sadabūšanai. Arī Atharvavēdā vairākkārt cildinātas somas ārstnieciskās īpašības. Galvenokārt tas saistās ar uzbudinājuma un tapas jeb ieksējā karstuma rašanos.
Aurels Steins liecina, ka Tarim-Basinā (Takl-Makana tuksnesī) atraktajos apbedījumos starp artefaktiem atrodas arī efedras auga zariņi, ko lika blakus mirušajam. Tika uzskatīts, ka šis augs ir vismūžīgākais no visiem zināmajiem un var dot mūžību arī aizgājējam. Zoroastrieši tic, ka laika baigās, kas Ormuzds triumfēs pār Ahrimanu, labo reliģiju sekotāji dalīsies ar para[homu], iegūstot saviem atdzimušajiem ķermeņiem nemirstību.
Iepriekš minētais Takl-Makana tuksnesis robežojas ar Kazahstānu, kur vēl šobaltdien dzīvo saku ciltis, kurus dēvē arī par haoma-varga, jeb tiem, kas gatavo haoma. Gandrīz visu apkārtnes reģiona tautu (un ne tikai) sienas- un grīdas segās redzami pasaules koka attēlojumi. Protams, nevar apgalvot, ka tur attēlota efedra, taču zināms, ka Zoroastriešu priesteru simbols arī bija efedras stiebru kūlītis. Efedra sinica jau 5000 gadus Ķīnā tiek lietota siena drudža, astmas un rinīta ārstēšanā. Ziemeļamerikas pionieri šo augu lietoja kā tēju. Tagad tās izplatītākais nosaukums ir mormoņu tēja.
Klinšu bareljefā, kur iemūžināta aina no sasanīdu valdnieka Ardašira II iniciācijas, redzams, ka zoroastriešu priesteris rokās tur efedras saišķi. Tādējādi pasākumam ir garantēta nepieciešamā svētība.
Kāds cits bareljefs rāda zoroastriešu maga darbības, un viņam aizmugurē kā obligāts piederums ir efedras zariņš. Ar to tiek apstiprināts, ka rituālam ir noteiktais spēks.
Somai līdzīgus brūvējumus savos rituālos lieto arī Sibīrijas šamaņi, kuri šim nolūkas izmanto sarkanās mušmires. Analizējot Rigvēdas himnas, daudzi pētnieki sliecas domāt, ka arī bramīni somas gatavošanā izmantojuši sēnes, jo halucinogēnie efekti, kas aprakstīti Rigvēdā, esot analoģiski sarkanās mušmires preparātu radītajam efektam. Dažādās citās kultūrās apreibināšanās dzēriena gatavošanai lietots medus.
Kā raksta Mirča Eliade, nav īpaši svarīgi noskaidrot visu par augiem, kas reāli tika vai varēja būt izmantoti somas gatavošanai. Mums ir svarīga ar somu (haomu) saistītā pieredze un tās ietekme uz indiešu filosofiju. Ļoti iespējams, ka šādas pieredzes guvušo loks bija šaurs - priesteri un kāds no rituālu apkalpojošā personāla. Taču šī pieredze radīja ievērojamu rezonansi, kuras pamatā ir somas dzēriena iedvesmotās himnas un vēl jo vairāk to vēlākās interpretācijas.
Vēl ilgi pēc oriģinālā dzēriena pazušanas indiešu garīgie vadoņi saglabāja tiecību uz somas atklāto esību, kas bija svētlaimes pilna, pilnasinīga un vienoja ar dieviem. Šīs tiecības rezultātā radās dažādas prakses, kas arī palīdzēja sasniegt tamlīdzīgu stāvokli. To vidū: askēze, orgastiski ekscesi, meditācijas, jogas tehnikas, mistiska pašatdeve. Arhaiskā Indija pazinusi daudz ekstātiskās pieredzes veidu. Bez tam, absolūtās brīvības meklējumi radījuši rindu metožu un filosofiju, kas mūsdienās radījuši perspektīvu, kādu vēdiskajā laikmetā nevarēja pat iztēloties. (M.Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sēj.)
Rigvēda, IX, 1.1.
Par saldāko, reibinošāko
Straumīti attīries, o Soma,
Izspiesta Indram dzeršanai.
Asuras spiež sulu no somas auga.
----------------------------------------------
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru