piektdiena, 2011. gada 25. marts

Sri Narayana Guru

Šri Narajana Guru

Dienu un nakti līdzjūtīgs cilvēks sevi iesaista darbībās, kas nes labumu visiem. Turpretim egoistisks cilvēks padara sevi niecīgu, slīkstot iekārēs, kas izposta morāli.
Šri Narajana Guru Indijā tiek uzskatīts par reformatoru un svēto. Viņš ir dzimis 1854.g. 26. augustā netālu no tagadējās Keralas štata galvaspilsētas Trivandrumas. Ģimene piederēja ežavas komūnai, kas Indijas sociālajā hierarhijā savulaik tikusi izspiesta no varnu saraksta sakarā ar to, ka daži ežavas pievērsās budismam. Un tā jau ilgus gadsimtus ežavas pieder pie t.s. avarnām jeb tādiem, kas atrodas ārpus kastām - ežavas vēl līdz nesenai pagātnei kastu pārņemtajā Indijas sabiedrībā bija spiesti samierināties ar diskrimināciju visās dzīves jomās. Gurudevans [kā viņu maigi dēvē sekotāji] uzsāka sociālo kustību Keralā, kas bija vērsta pret kasteismu.

Viņš propagandēja jaunas vērtības - uzstājās par brīvību garīgajā sfērā un sociālo vienlīdzību. Narajana Guru idejas pārveidoja Keralas sabiedrību un tādēļ viņš tiek pielūgts kā reformators. Narajana Guru tiek godāts par viņa zināšanām Vēdās, dzejošanas prasmi, atvērtību citādiem uzskatiem, nevardarbības filosofiju un nerimstošiem centieniem izlabot sociālās netaisnības. Viņš ielika garīgus pamatus mūsdienu Keralas sociālajām reformām un veiksmīgāk no visiem reformatoriem iespaidoja kastu sistēmu. Viņš demonstrēja, ka ir iespējama sociāla emancipācija bez apspiesto un apspiedēju savstarpējas konfrontācijas.
Guru akcentēja to, ka pašiem apspiestajiem jāpieliek personīgas pūles, lai piedzīvotu garīgu un sociālu atdzimšanu - viņš aicināja celt tempļus un izglītības iestādes.

Pirmie dzīves soļi
Bērnībā Narajana Guru (Nanu) bija gudrs, izskatīgs un asprātīgs. Viņš ļoti jūtīgi uztvēra visu apkārt notiekošo. Pie tam ikviens jutās saistīts ar viņu; jau no mazotnes Nanu izrādīja tieksmi pamācīt citus. Dažreiz viņš noskatījās, kā vecākie novieto augļus un saldumus mītisku dievu priekšā - tie simbolizēja ziedotāju jūtas un vēlmes. Mazais Nanu zagšus iegāja svētnīcā un ēda Dievam piedāvātos augļus un saldumus. Kad viņam tika pārmests, Nanu atbildēja, ka "Dievs būs iepriecināts, ja es iepriecināšu sevi".
Nanu ievēroja, ka pieaugušo noskaņojums ir ļoti mainīgs. Kad kāds vecāks cilvēks nomira, ļaudis kļuva ciešanu pilni un kremēja mirušo, radot lielu kņadu un vaimanājot. Pēc dažām dienām viņš redzēja šos cilvēkus parastajā priecīgajā noskaņojumā un tādēļ aizgāja sēdēt mežā. Kad viņu pēc laika atrada un jautāja par šādu rīcību, Nanu atbildēja, ka bijis apjucis no pieaugušo pretrunīgās uzvedības.
Viņš redzēja arī savu vecāku un citu pieaugušo attieksmi pret nepieskaramajiem; viņi bieži vien uztraucās, ka apkārt staigājošie kalpi viņus varētu aptraipīt. Lai lauztu šo tabu, mazais Nanu gāja un apkampa nepieskaramos, - pēc tam viņš atgriezās mājās un pieskārās ģimenes locekļiem, jo vēlējās praktiski pierādīt, ka nabadzīga cilvēka apkampšana nevar nodarīt kaitējumu. Tādējādi mēs redzam, ka Narajana Guru bija reformators jau kopš mazām dienām.

Pretim realizācijai
Vairāku secīgu notikumu rezultātā mazais Nanu kļuva par vienu no cienītākajiem Indijas domātājiem. Kādēļ Šri Narajana ieguvis cildinošo apzīmējumu Guru? Parasts skolotājs (guru) vairāk ir informators vai instruktors. Taču cilvēks, kurš nododas svētai apcerei un spēj nodot gudrību, kā arī sniegt apgaismību Patiesības meklētājiem, tradicionāli tiek godāts par Guru. Viņš [Guru] ir kā gaismas bāka, rādot virzienu tiem, kas taustās tumsā. Vārgajiem un gļēvajiem, kam pietrūkst izturības un cīņas spara, Guru ir kā spēcinošs eliksīrs, kas dod drosmi un stiprumu. Tiem, kas pazaudējuši savu ceļu izmisuma tuksnesī, viņš parādās kā cerību oāze un sniedz palīdzīgu roku, lai izkļūtu no apmulsuma. Narajana Guru daudzus izglāba no kaitīgu ieradumu radītiem sameglojumiem un smacējošiem konservatīviem aizspriedumiem.
Narajana visai agri uzsāka meklētāja gaitas, līdz liktenis viņu saveda kopā ar Kunjan Pillai Chattampi, un šis notikums uzskatāms par pavērsiena punktu jaunā vīrieša dzīvē. Chattampi piemita ass un kritisks prāts. Laikā, kad viņi sastapās pirmoreiz, Chattampi mācījās jogu pie atzīta hatha jogas adepta. Arī Nanu daudz iemācījās no Chattampi Swami skolotāja Thaikkattu Ayyavu, - tas raisīja vēl lielāku vēlmi pēc realizācijas. Viņš ceļoja no vienas vietas uz citu, meklējot padomus un arvien vairāk disciplinējot sevi. Beigu beigās tas vainagojās ar grēku nožēlu, kas ilga sešus gadus. Narajana atrada sev piemērotu alu Marutvanas kalnos Kanyakumari rajonā. Visu šo laiku viņš pārtika no ogām, gumiem un kalnu strauta ūdens. Viņš vērsās ar lūgšanām pie Dieva, lai iegūtu Šivas spēku. Kamēr viņš stundām ilgi sēdēja vienā pozā savā alā, viņu sargāja kobra un tīģeris. Bijis gadījums, kad viņš ēdis no ubaga bļodas, kuras īpašnieks bija lepras slimnieks. No kurienes ieradies šis ubags un kur viņš dabūjis bļodā esošos ceptos rīsus, neviens nezina... Neviens nespēj aprakstīt arī to pieredzi, ko iegūst neparasti augsta līmeņa jogi, kad nodomā kļūt par sava laika gudro. Neskaitāmus ekstāzes uzplūdu piemērus un dievišķas mīlestības atspoguļojumu ikviens var atrast palasot Narajana Guru rakstus. Nanu pēdējās dienas Murutvanā bija ļoti līdzīgas periodam, kad apgaismību zem Bodhi koka ieguva Sidharta un kļuva par Gautama Budu. Tāpat arī Nanu Asan kļuva apgaismots Murutvanas alā un pārtapa par Šri Narajana Guru.
Pēc apgaismības viņš atvadījās no saviem biedriem kobras un tīģera un kļuva par vientuļnieku Neijaras upes krastos Aruvipuramā, Dienvidkeralā, kur kādu laiku dzīvoja alā pilnīgā vienatnē. Reiz, meklējot noklīdušu govi, viņu atklāja ganuzēns un no šī puisēna pārējā pasaule uzzināja par jogi klātbūtni Aruvipuramā. Vēlāk šis zēns [kura vārds bija Parameshwaran Pillai] kļuva par Guru pirmo mācekli.
Vietējam mežsargam nebija bērnu. Arī viņš padzirdēja par vientuļnieku, kuram piemīt neparastas spējas. Ar mežsarga iniciatīvu un palīdzību tika izveidota taka līdz guru alai. Mežsargs izlūdzās Narajana Guru svētību bērna dzimšanai. Pēc tam bērns piedzima, un Guru tam iedeva Narayani Amma vārdu. Meža taka pie Gurudevana atveda daudz cilvēku. Daži no viņiem uzņēmās iniciatīvu uzcelt jogi vajadzībām ašramu. Kad cilvēki svētības saņemšanai sāka šeit ierasties lielā skaitā, Guru radās doma izveidot templi. Šeit jāpaskaidro, ka līdz tam tikai noteiktai sabiedrības daļai bija tiesības kārtot reliģiskas dabas jautājumus. Viņa nodoms bija radīt tradicionālu vietu pielūgsmei, kur visi varētu nākt un veikt rituālus bez jebkādiem dzimuma, kastu vai reliģiskajiem ierobežojumiem.


Aruvipuramas tempļa iespaids
Radot templi Aruvipuramā, sākās Indijas garīgā emancipācija. Indijas kastu sistēma ilgstoši cieta no tā, ka parastam cilvēkam nav tiesību veidot templi - tas atļauts tikai priesteriem. Kad Keralas bramīns izpauda savas dusmas un rūpes par šādu "zaimošanu", Guru vienkārši piebilda, ka viņš nav uzstādījis jelkādu "Bramīnu Šivu". Dievs nav ne priesteris, ne zemnieks - viņš ir visā. Ziņa par šo kluso revolūciju atbalsojās tālu pāri novada robežām.
Tolaik Mysore Maharadžas galmā par ārstu kalpoja jauns ārsts Dr.P.Palpu (Padmanabhan), kurš kvēli vēlējās mainīt Indijas strādnieku smago likteni un nespēja samierināties ar pazemojošo kastu sistēmu. Svami Vivekananda iepazīstināja viņu ar notikumiem Aruvipuramā, tādējādi ierādot viņam darbības virzienu. Palpu ieradās pie Narajana Guru, lai saņemtu palīdzību cilvēktiesību kampaņas uzsākšanai. Izrādījās, ka Dr. Palpu ir lielisks organizators - Aruvipuramas Tempļa pielūdzēju asociāciju viņš pārveidoja par organizāciju, kas propagandē Šri Narajana Guru ideālus (Sree Narayana Dharma). Šī organizācija jeb savienība tika izveidota līdzīga tai, kas nāca pēc Budas. Korporāciju nodēvēja par Sree Narayana Dharma Paripalana Yogam. Pēc neilga laika organizācija kļuva par ievērojamu politisku un garīgu spēku, jo piesaistīja cilvēkus ar dažādiem talantiem. Katrs darbojās savā jomā kā atsevišķa komanda ar izvēlētām funkcijām. Rezultātā dzima trīs paralēlas organizācijas, kas savā darbībā sekoja vienotam ideālam.
Šri Narajana Guru atkal sāka ceļot, jo viņa mērķis bija pēc iespējas vairāk cilvēkus ierosināt jauniem projektiem. Drīz pēc SNDP Yogam izveidošanas viņš ieradās Varkalā un izvēlējās sev vietu rezidencei nekoptā kalniņā pilsētas kanālmalā. Šī vieta attīstījās - drīz tika uzcelts gudrības dievietes Saradas templis, un Narajana Guru jauno rezidenci nosauca par Sivagiri. Šeit viņš iedibināja pilnīgi jaunu tempļa modeli ar vienkāršu arhitektūru. Pirmoreiz Indijā templim bija logi un ventilācija. Guru uzstādīja dievību, kas bija tradicionāli simboliska un estētiski pilnīga. Gudrības dievietes Saradas pielūgšanai viņš noteica tikai ziedu piedāvāšanu. Saistībā ar dievietes Saradas [Sarasvati] tempļa iesvētīšanu festivāli un konferences turpinājās četras nākamās dienas. Svētkos piedalījās daudz dzejnieku; arī Narajana Guru lasīja pašsacerētās vārsmas mātei Saradai (Janani Navaratna Manjari). Kad pēc laika Sivagiri kļuva pārāk apmeklēta, viņš aizceļoja uz Tamilnadu, bet no turienes uz Alwaye (Aluva).

Sree Narayana Dharma Sangham dibināšana 1928.gadā - Gurudži pašā centrā.


Guru uzskats par tempļiem
Šri Narajana Guru iepazīstināja ar jaunu izpratni par tempļiem - viņš apzināti izvairījās no tantriskajiem rituāliem. Jaunajam Sarasvati templim viņš izvēlējās vienkāršu arhitektūru, kā arī pirmoreiz vēsturē templim tika ierīkota ventilācija un logi. Vietas uzturēšanai tika noteikti augsti higiēnas standarti, un tas kļuva par labu piemēru citiem tempļiem un pielūdzējiem.
Pēc Guru domām, nav nepieciešams celt vecā parauga tempļus, jo tas prasa lielus līdzekļus. Viņš uzskatīja arī, ka turpmāk vajadzētu izvairīties no naudas tērēšanas festivāliem un uguņošanai. Tempļos būtu jāparedz vieta ērtai sēdēšanai un sarunām. Jebkuram templim vajadzētu piesaistīt kādu skolu, kurā bērniem varētu mācīt vajadzīgas profesijas. Ziedojumu veidā ienākušo naudu jāizlieto tā, lai ieguvēji būtu arī nabadzīgākie ļaudis. Nav vēlams pie tempļiem celt baseinus pielūdzēju vajadzībām, jo baseinus nav iespējams uzturēt pienācīgi tīrus, tādēļ ieteicams ierīkot dušu telpas.

Ko Narajana Guru darīja Varkalā?
Sivagiri Mutt, kur viņš Varkalā dzīvoja bija kā jaunās paaudzes centrs, kur dažādi reformatori, brīvības cīnītāji, izglītības darbinieki, domātāji, rakstnieki un sociāli pazemoti cilvēki griezās pēc padoma, gaismas un iedvesmas. Guru ņēma savā gādībā dažādus cilvēkus no sabiedrības zemākajiem slāņiem, deva tiem izglītību un mācīja, kā dzīvot tīru dzīvi. Tādus sociālos ļaunumus kā kastu parašas un atstumšanu viņš mudināja likvidēt pozitīvā veidā - audzinot sabiedriskus, veselīgus un aktīvus cilvēkus, kas būtu bezbailīgi un spētu nostāties paši uz savām kājām gan morāli, gan finansiāli. Visnabadzīgākajiem viņš iedvesa pašapziņu, pašcieņu un čaklumu. Tiem, kam gadsimtu garumā bija liegtas dažādas iespējas, viņš atvēra jaunus tempļus, lai viņi varētu ieraudzīt dzīvē gaismu; jaunas skolas, lai iemācītu skaidri izteikties; profesionālās apmācības centrus, lai palīdzētu viņiem kļūt izveicīgiem. Viņš izveidoja jaunu paaudzi, kas spētu dzīvot nelūdzot, kā arī nedomājot un nerunājot par kastām. Viņa kvēlākie mācekļi Mooloor, C.V Kunjuraman, Kumaranasan, Mitavadi C.Krishnan, Moorkothu Kumaran un Sahodaran Ayyappan neskaitāmiem dzejdariem kļuva par gaismas devējiem. Katram nosauktajam bija liels skaits sekotāju. Viņi radīja jaunu literatūru, kas bija tikpat aizraujoša un apgaismojoša kā Dikensa, Igo, Tolstoja, Gorkija un Čehova darbi. Pateicoties Guru klātbūtnei, teokrātu apspiestie cilvēki pārtapa par erudītiem revolucionāriem ar nedziestošu humānisma dedzību - no putekļiem viņš izveidoja jaunus cilvēkus.

Par Guru attieksmi pret citām reliģijām
Sri Narajana Guru vienmēr uzskatīja, ka viņa reliģija atšķiras no savu līdzbiedru reliģijas. Savukārt par viņa attieksmi pret kristietību varam uzzināt no tikšanās ar kādu misionāru grupu, kas bija ieradusies nolūkā pievērst viņu kristietībai. Guru sagaidīja misionārus ar mīlošu laipnību. Kad viņš tika aicināts pieņemt Kristu kā savu Glābēju, Guru atbildēja, ka jau reiz ticis glābts, pie tam kopā ar visu pārējo cilvēci. Misionāri rādījuši neticīgas sejas.
Tad Guru jautājis: Vai Kristus ieradās glābt cilvēci?
Misionāri: Jā.
G: Visu cilvēci vai dažus cilvēkus?
M: Visu cilvēci.
G: Vai es esmu viens no tiem?
M: Jā, bet tev ir jātic Kristum.
G: Vai Kristus izglāba visus, kas dzīvoja arī pirms viņa inkarnācijas?
M: Jā, protams.
G: Vai viņiem bija iespēja zināt viņu un ticēt viņam?
M: Nē. Bet viņi tika glābti.
G: Tad ticēšana nav obligāta.
M: Nē, jums gan ir jātic.
Šeit Guru sacīja: "Paskatieties uz šiem ļaudīm. Cik dedzīga ir viņu dievbijība? Labi, sūtiet man cilvēku, kas mācītu man Bībeli". Misionāri atsūtīja pie Guru vietējo kristieti misteru Džonu, un katru dienu viņš lasīja Guru priekšā vietas no Jaunās Derības. Savukārt Guru deva savas interpretācijas. Rezultātā Džons kļuva par Guru uzticamu pielūdzēju. Līdz pat mūža galam Džons kalpoja Guru, tai pat laikā palikdams labs kristietis. Guru necīnījās ne pret kādu reliģiju. Viņš arī neiebilda pret pāriešanu no ticības ticībā, taču viņš neredzēja arī vajadzību pēc šādas konversijas. Viņš mācīja, ka cilvēka uzdevums ir vienkārši būt labam, neskatoties uz to, kam viņš tic.

Kā Narajana Guru cīnījās pret kastu ierobežojumiem un fanātismu?
Pirmām kārtām viņš savos ašramos izveidoja sabiedrību, kas bija brīva no dalījuma kastās. Diņa mācekļi tika uzņemti no visām cilvēku grupām. Starp tiem bija gan budisti un hindusti, gan musulmaņi un kristieši. Šeit bija gan bramīni, gan pāriji. Reiz Radža Gopalaačari, Travankoras vietvaldis, ieradās apraudzīt Šri Narajana Guru. Viņš sacīja Guru, ka kastas ir dabiska parādība un viņš spēj atšķirt cilvēkus no dažādām kastām, vien palūkojoties uz tiem vai paklausoties viņos. Guru nostādīja rindā ašrama līdzbiedrus un aicināja nodziedāt dažas reliģiska satura himnas. Pēc tam radžam tika lūgts noteikt klātesošo piederību attiecīgajai kastai. Šajā procesā vietvaldis pieļāva tik daudz kļūdu, ka viņam nācās attiekties no sava viedokļa, ka kasta ir kaut kas reāls un dabisks.
Guru pārliecināja cilvēkus būt vienotiem un stipriem, izglītotiem un atmest aizspriedumus. Viņš mudināja cilvēkus aizstāvēt savas tiesības bez bailēm un drosmīgi. Kad viņa sekotāji nolēma panākt, ka arī galvenie ceļi būs pieejami visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu kastas, Mahatma Gandijs piedāvājās vadīt Satjagrahu (Satyagraha nozīmē pasīvā pretošanās) Vaikomā, Travankoras ziemeļos. Guru pārsprieda šo jautājumu ar Gandiju un nodeva viņa rīcībā visus savus cilvēkus, kā arī pieejamos naudas un cita veida līdzekļus cīņai par parasto ļaužu brīvības tiesībām. Guru un Mahatmas tikšanās radīja nozīmīgu iespaidu uz Gandija nākotnes programmām.
Guru nosūtīja uz sarunām ar Gandiju savu pārstāvi T.K.Madhavan, lai apspriestu problēmas, ko tautas masām rada valdošās birokrātijas un bagātnieku nicinājums un ļaunā attieksme. Diskusiju rezultātā Indijas Nacionālais kongress savā darbības programmā iekļāva punktu par nesabiedriskuma izskaušanu. Sarunas notika Guru izveidotajā ašramā Aluvā. Pēc tam Mahatmadži ieradās Sivagiri (Varkalā), lai personiski parunātos ar Guru. Gandijs tika pārliecināts, ka ir svarīgi apspiestās tautas masas vispirms atbrīvot no reliģiskajām važām, lai Indija tiktu vaļā no britu virskundzības.

Tīkla vietne par Narajana Guru latviešu valodā

Nav komentāru: