Širdi Sai Baba
attēla resurss: http://devotionalonly.com
Par Širdi Sai Babas izcelsmes vietu nav ticamu ziņu. Tiek uzskatīts, ka viņš ir dzimis 1838.g. 28.septembrī. Širdi Babu par svēto uzskata gan musulmaņi, gan hinduisti. Daži no viņa pielūdzējiem ir pārliecināti, ka Širdi Baba ir Šivas vai Dattatreijas avatārs. Galvenais viņa mācības saturs bija piedošana, savstarpēja palīdzība, līdzcietība, iekšējais miers, mīlestības morāles kodekss, Dieva un guru godināšana. Savas dzīves laikā viņš nemitīgi centās samierināt hinduismu un islamu. Vēl arvien Širdi Baba ir ļoti populārs kā svētais un viņu godina visur pasaulē. Daudzi no viņa sekotājiem kļuvuši par ievērojamiem skolotājiem un svētajiem, lai arī viņš neatstāja aiz sevis tiešos skolniekus un neuzrakstīja nevienu grāmatu. Pēdējos dzīves gados par viņa sekotājiem kļuva arī daudzi zoroastrisma un kristietības pārstāvji.
Līdz pat 16. mūža gadam par viņu nav nekādu liecību, līdz viņš pirmoreiz parādījās Širdi ciemā [Ahmednagaras apgabalā] zem nīmkoka, ģērbies kā musulmaņu faķīrs. Ciema iedzīvotāji stipri brīnījās par askēzi, ko viņš stingri ievēroja, neskatoties ne uz karstumu ne aukstumu vai citām briesmām. Protams, ka viņš piesaistīja cieminieku uzmanību - dievbijīgākie viņu bieži apciemoja, lai aprunātos; zēni, savukārt, mēdza viņam sviest ar akmeņiem, uzskatīdami viņu par jukušu. Pēc neilga laika viņš ciemu pameta - par prombūtnes laiku atkal nav ticamu ziņu. Pats Širdi Baba esot sacījis, ka piedalījies princeses Lakšmi Bai pusē indiešu sacelšanās laikā 1857.gadā. Atpakaļ Širdi viņš atgriezās 1858.gadā un nodzīvoja tur visu atlikušo mūžu. Pie Khandoba tempļa viņu sumināja toreizējais tempļa priesteris Mhalsapati: "Ya Sai", kas nozīmē - "Laipni lūgts, o svētais!" Pēc laika visi viņu pazina kā Sai Baba. Viņš esot bijis stalta auguma un nekad nav griezis matus. Ģērbšanās stils Sai Babam bijis kā musulmanim, tādēļ daudzi cieminieki viņu neatzina visā viņa dzīves laikā. Četrus, piecus gadus Baba nodzīvoja zem nīmkoka. Viņš bieži un ilgi mēdza doties apkārtnes džungļos. Tika runāts, ka viņš ir noslēgts un nesabiedrisks - daudz laika Sai Baba pavadīja meditācijās. Ar laiku viņš tika pierunāts apmesties vecā mošejā, kur dzīvoja viens, lūdzot dāvanas un pieņemot tos, kuri viņu godināja. Šajā mošejā viņš uzturēja svēto uguni (Dhuni), un ieguva svētos pelnus (Udhi), lai iedāvinātu, atvadoties no ciemiņiem. Cilvēki tic, ka šiem pelniem ir dziednieciskas īpašības un tie spēj atvairīt nelabos garus un briesmas. Viņam bija arī paradums gatavot viesiem ēdienu, ko piedāvāja kā prasādu (prasāds ir "dieva dāvana", ko vispirms ar rituālu piedāvā Dievam un pēc tam lieto kā svētību). Sai Baba izklaidējās, dejojot reliģiska rakstura dejas un dziedot (pārsvarā Kabīra dziesmas). Dažkārt viņš esot bijis rupjš un nesavaldīgs.
Sai Babas slava sasniedza Mumbaju 1910.gadā, un uz Širdi sāka plūst pielūdzēju straume, jo viņš tika uzskatīts par brīnumdari, svēto un pat kā Dieva avatāru. Pielūdzēji pēc Babas gribas viņam uzcēla pirmo templi Bhivpuri. Šo pasauli Sai Baba atstāja 1918.gada 15 oktobrī uz kāda sava pielūdzēja ceļiem, aiz sevis neatstājot praktiski neko. Muzejā, kas patlaban izveidots Širdi, var aplūkot priekšmetus un lietas, ko Baba lietoja dzīvs būdams - to nav pat desmit. Vietā, kur Sai Baba nomira, vēlāk tika uzcelts Samadhi mandīrs.
Lai arī Sai Baba bija askēts, viņš neaicināja, lai pielūdzēji pārtrauktu ierasto dzīvi un pamestu ģimeni, bet gan centīgi lūgtu un daudzinātu Dieva vārdu, kā arī lasītu svētos rakstus. Viņš ieteica dzīvot tikumīgi, palīdzēt citiem, ar mīlestību rūpēties par viņiem, un attīstīt sevī divas svarīgas īpašības: ticību (Shraddha) un pacietību (Saburi). Īpašu nozīmi viņš piedēvēja divām prasībām: pirmkārt, cilvēkam noteikti jāpilda savi pienākumi bez tieksmes gūt sev papildu labumu; un otrkārt - cilvēkam nav jākurn, bet jāsaglabā apmierinātība ar dzīvi jebkuros apstākļos.
Sai Baba skaidroja gan musulmaņu, gan hindu svētos rakstus. Vēlāk viņa laikabiedri stāstīja, ka viņš tos zināja ļoti labi un dziļi izprata tos. Skaidrojumus viņš sniedza Advaitas garā, ar daudziem bhakti elementiem. Visu viņa mācību caurstrāvoja trīs galvenie hinduisma garīgie ceļi - Bhakti joga, Džnjāna joga un Karma joga. Sai Baba sacīja, ka Dievs caurstrāvo pilnīgi visas pasaules lietas un dzīvo visās dzīvajās būtnēs - Dievs ir to būtība. Pēc viņa teiktā, cilvēks un viņa veikums ir pārejoši, taču Dievs un viņa darbi ir mūžīgi. Cilvēkam ir jāgodā Dievs un jāpaļaujas uz viņa gribu. Taču viņam ir jāgodā arī savs garīgais skolotājs (Guru). Šri Sai Baba sacīja, ka cilvēks nav [tikai] ķermenis, bet dvēsele. Tādēļ viņam ir jāstrādā ar dvēseli, jācīnās ar sava rakstura negatīvajām īpašībām un jākultivē labās. Cilvēka likteni nosaka viņa iepriekšējie darbi - karma.
Dažkārt Sai Baba prasīja pielūdzējiem dakšinu (ziedojumus), un tajā pašā dienā iegūtos līdzekļus atdeva nabagiem, bet atlikumu izlietoja sērkociņiem. Kā vēlāk to skaidroja līdzgaitnieki, Sai Baba tādējādi savos pielūdzējos centās izskaust skopumu un materiālo pieķeršanos. Sai Baba ļoti augstu vērtēja dāsnu mu un spēju dalīties. Viņš sacīja: "Pasaulē viss ir saistīts, un nekas nerodas ne no kā. Un, ja kāds atnāk pie tevis, nedzen viņu prom, bet pieņem ar labu un cieņu. Tu iepriecināsi Šri Hari (Dievu), ja padzirdīsi slāpstošo, paēdināsi izsalkušo, apģērbsi vai apguldīsi to, kuram tas nepieciešams. Ja kāds tev prasa naudu, taču tu negribi dot, tad nedod, - bet neaprej viņu kā suns".
Mūsdienās Širdi Baba ir ļoti populārs visā pasaulē. Katru dienu viņa templi Širdi apciemo apmēram 20 tūkstoši svētceļnieku, taču svētku laikā to skaits sasniedz pat 100 000. Katrā Indijas pilsētā ir vismaz viens Širdi Babam veltīts piemineklis. Hemadpants, kam Širdi Baba atļāva pierakstīt viņa teikto, sarakstīja grāmatu "Sai Sat Charitha".
=============
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru