(Viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)
Jautājums: Bērnībā es bieži biju absolūtas laimes stāvoklī, kas pārgāja ekstāzē. Ar laiku tas beidzās. Taču, kopš atbraucu uz Indiju un satiku jūs, šī laimes sajūta atgriezās. Tomēr, lai cik brīnišķīgs nebūtu šis stāvoklis, tas nav ilgstošs. Atnāk un aiziet, un nav zināms, kad atgriezīsies atkal.
Maharadža: Kā var prātā būt kaut kas pastāvīgs, ja tas pats par sevi ir nepastāvīgs?
J: Kā prātu padarīt pastāvīgu?
M: Kā nepastāvīgs prāts pats sevi var padarīt pastāvīgu? Saprotams, ka viņš to nevar. Prāta dabā ir klejot. Viss, ko jūs varat izdarīt - novirzīt uztveres fokusu ārpus prāta robežām.
J: Kā tas izdarāms?
M: Atvirziet visas domas, izņemot vienu: "es esmu". Sākumā prāts protestēs, taču, ja saglabā pacietību un neatlaidību, tas padosies un nomierināsies. Kas jūs esat mierā, lietas sāk notikt spontāni un pilnīgi dabiski, bez jelkādas iejaukšanās no jūsu puses.
J: Vai es varu izvairīties no šādas ilgstošas cīņas ar savu prātu?
M: Varat. Vienkārši atstājiet savu dzīvi viņas pašas ziņā, bet esiet uzmanīgi, vērojoši; ļaujiet visam notikt tā, kā tas notiek. Dariet to, kas pie jums atnāk dabiski: cietiet, baudiet - pieņemiet visu, kas nes dzīvību. Tas arī ir ceļš.
J: Tātad, es varu precēties, radīt bērnus, veidot biznesu... būt laimīgs.
M: Protams. Jūs varat būt laimīgs un varat tāds nebūt, - attiecieties pret to mierīgi.
J: Bet es vēlos būt laimīgs.
M: Patiesu laimi nevar atrast lietās, kas mainās un aiziet. Apmierinājums un sāpes nepielūdzami nomaina viens otru. Laime izriet no ES un ir atrodama tikai SEVĪ. Atrodiet savu patieso ES, un tad arī viss pārējais atnāks.
J: Ja mans patiesais ES ir miers un mīlestība, tad kādēļ tas ir tik nemierīgs?
M: Tas, kas ir nemierīgs, nav jūsu patiesā esība, bet tās projekcija prātā. Tā šķiet nemierīga, jo prāts ir nemierīgs. Tāpat arī mēness atspīdums ūdenī virmo, kad to kustina vējš. Vēlmju vējš prātā saceļ sīkus vilnīšus, un "es", kas ir vienkārši ES atspoguļojums prātā, šķiet, mainīgs. Taču kustības, nemiera, apmierinājuma un sāpju koncepcijas pastāv tikai prātā. ES atrodas aiz prāta robežām - apzinoties, taču neiesaistoties.
J: Kā to sasniegt?
M: Jūs esat šis ES - šeit un tagad. Atstājiet prātu mierā, esiet apzināti, bet neiesaistīti, - un jūs apjēgsiet, ka būt modram, bet neskartam, vērot notiekošo ir viena no jūsu īstās dabas izpausmēm.
J: Kādas ir citas izpausmes?
M: Ir bezgala daudz izpausmju. Realizējiet vienu no tām, un jūs realizēsiet visas.
J: Pasakiet man kaut ko tādu, kas man varētu palīdzēt.
M: Jūs pats vislabāk zināt, kas jums vajadzīgs!
J: Esmu apjucis. Kā man sasniegt mieru?
M: Kādēļ jums vajadzīgs miers?
J: Lai būtu laimīgs.
M: Tagad jūs esat nelaimīgs?
J: Jā, neesmu laimīgs.
M: Kas padara jūs nelaimīgu?
J: Man ir tas, ko es nevēlos, taču nav tā, ko es vēlos.
M: Kādēļ gan lai jūs neapgrieztu to šādi: gribēt to, kas jums ir, un nerūpēties par to, kā jums nav?
J: Es gribu to, kas ir patīkams, un negribu to, kas ir sāpīgs.
M: Kā jūs atšķirat, kas ir patīkams un kas nav tāds?
J: No iepriekšējā pieredzes, protams.
M: Atmiņas vadīts, jūs dzenaties pēc apmierinājuma un bēgat no nepatīkamā. Jums izdodas?
J: Nē. Apmierinājums nav ilgs, un atgriežas sāpes.
M: Kādas sāpes?
J: Vēlme pēc baudas un bailes no sāpēm ir ciešanas. Vai pastāv tīra bauda?
M: Jebkurai baudai - mentālai vai fiziskai nepieciešams instruments. Fiziskie un mentālie instrumenti ir materiāli. Tie nogurst un nolietojas. Bauda, ko tie dod, vienmēr ir ierobežota savā intensitātē un ilgumā. Un visu jūsu baudu fonā paliek sāpes. Jūs tiecaties pēc baudām, jo ciešat. No otras puses, pats baudu meklēšanas process kļūst par sāpju iemeslu. Tas ir noslēgts aplis.
J: Es redzu manu maldu mehānismu, taču nezinu, kā no tā izkļūt.
M: Pats izziņas process norādīs ceļu. Galu galā, jūsu maldi pastāv tikai jūsu prātā, kurš līdz šim nav sacēlies un cīnījies pret tiem. Viņš ir protestējis tikai pret sāpēm.
J: Tātad man atliek tikai maldīties?
M: Esiet uzmanīgi. Uzdodiet jautājumus, vērojiet, pētiet, studējiet maldus - kā tie rodas, ko tie atnes jums un citiem. Noskaidrojot maldu dabu, jūs no tiem atbrīvosieties.
J: Ielūkojoties sevī, es atrodu, ka mana spēcīgākā vēlēšanās ir radīt pieminekli, uzcelt kaut ko, kas paliks aiz manis. Es pat domāju par māju, sievu un bērnu, jo tie ilgstoši un pārliecinoši liecinās par mani.
M: pareizi, uzceliet sev pieminekli. Kā jūs grasāties to izdarīt?
J: Nav svarīgi, ko es radīšu - galvenais, lai tas paliktu uz ilgu laiku.
M: Nešaubīgi, jūs saprotat, ka nekas nav mūžīgs. Viss nolietojas, sabrūk, izjūk. Pat zeme, uz kuras jūs stāvat, grūst. Ko jūs varētu uzcelt, kas visu pārdzīvos?
J: Prāta līmenī, vārdos es saprotu, ka viss ir pārejošs. Tomēr mana sirds nez kādēļ vēlas pastāvību. Es gribu radīt kaut ko paliekošu.
M: Tad jums tas jārada no kaut kā ilgmūžīga. Kas no jums pieejamā ir tāds? Ne ķermenis, ne prāts nav mūžīgi. Meklējiet citā vietā.
M: Vai tad jūs pats neesat pastāvīgs?
J: Es tiku dzemdēts un man ir jāmirst.
M: Vai jūs varat apgalvot, kas jūsu nebija pirms dzimšanas, un vai varat apgalvot pēc nāves: "Tagad manis nav"? Jūs to nevarat apgalvot, izejot no savas pieredzes. Jūs varat tikai pateikt: "Es esmu". Arī citi nevar pateikt jums: "Tevis nav".
J: Miegā nav nekāda "es esmu".
M: Pirms izsacīt tādus vispārējus paziņojumus, uzmanīgi izpētiet savu nomoda stāvokli. Jūs drīz vien atklāsiet, ka tajā ir ļoti daudz pārrāvumu, kad apziņa aizmiglojas. Ievērojiet, cik maz jūs atceraties pat nomodā. Jūs nevarat apgalvot, ka bijāt bez apziņas miega laikā. Jūs vienkārši neatceraties. Atmiņas iztrūkums uzreiz nenozīmē apziņas zudumu.
J: Vai var sevi piespiest atcerēties savu stāvokli dziļā miega laikā?
M: Protams! Novēršot nomoda stāvokļa neuzmanības periodus, jūs pakāpeniski atbrīvosieties no ilgstošiem izkaisītās uzmanības periodiem, ko dēvējat par miegu. Jūs [miegā] apzināsieties, ka guļat.
J: Un tomēr pastāvības, esības turpināšanās problēma nav atrisināta.
M: Pastāvība ir vienkārši koncepcija, kas radusies no laika darbības. Laiks ir atkarīgs no atmiņas. Ar pastāvību jūs saprotat nemainīgu mūžīgu atmiņu. Jūs gribat iemūžināt prātu, bet tas nav iespējams.
J: Kas tādā gadījumā ir mūžīgs?
M: Tas, kas nemainās ar laiku. Jūs nevarat iemūžināt pārejošu lietu - mūžīgs ir tikai nemainīgais.
J: Man ir zināma jūsu sacītā kopējā jēga. Es netiecos pēc dziļākas zināšanas. Es gribu tikai mieru.
M: Jums ir vienīgi jālūdz, un jūs šo mieru saņemsiet.
J: Es lūdzu.
M: Jums tas jādara ar visu sirdi un jādzīvo viengabalaina dzīve.
J: Kā?
M: Norobežojieties no visa, kas jūsu prātu padara nemierīgu. Atsakieties no visa, kas traucē prāta mieru. Ja jūs gribat mieru, nopelniet to.
J: Visi, protams, ir pelnījuši mieru.
M: Mieru ir pelnījuši tikai tie, kas to netraucē.
J: Kā es traucēju mieru?
M: Kļūstot par savu vēlmju un baiļu vergu.
J: Pat tad, ja tās ir pamatotas?
M: Emocionālās reakcijas, kas radušās no nezināšanas vai neuzmanības, nevar būt pamatotas. Meklējiet skaidru prātu un tīru sirdi. Viss, kas jums vajadzīgs, - būt uzmanīgam, studējot savu patieso dabu. Tas ir vienīgais ceļš pie miera.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru