(viena saruna no Šri Nisargadatta Maharadžas grāmatas "Es Esmu Tas")
Jautājums: Kā saprotu, ar manu ķermeni un manu patieso esību viss ir kārtībā. Tie no manis nav atkarīgi, un tiem nav vajadzīgi nekādi uzlabojumi. Vienīgais, kas nav īsti kārtībā - iekšējais ķermenis jeb sauciet to par prātu, apziņu vai kā citādi.
Maharadža: Kas, jūsuprāt, nav labi ar jūsu prātu?
J: Tas ir nemierīgs, alkst baudu un baidās no nepatīkamā.
M: Kas tur slikts, ja kāds meklē apmierinājumu un izvairās no nepatīkamā? Starp sāpju krastu un baudu krastu tek dzīves upe. Problēmas rodas vienīgi tad, ja prāts atsakās peldēt pa dzīves straumi un iestrēgst kādā no krastiem. "Peldēt pa dzīves straumi" nozīmē pieņemt jeb citos vārdos - ļaut atnākt tam, kas nāk, un aiziet tam, kas grib aiziet. Atmetiet vēlmes un bailes, pavērojiet to, kas ir - kā un no kā tas rodas. Jo jūs neesat tas, kas notiek - jūs esat tas, ar kuru tas notiek. Galu galā - jūs pat neesat novērotājs. Jūs esat absolūtais potenciāls, kura izpausme ir visaptveroša apziņa.
J: Un tomēr starp manu ķermeni un ES atrodas domu un jūtu mākonis, kas nenes labumu ne ķermenim, ne prātam. Šīs domas un jūtas ir trauslas, acumirklīgas un bezjēdzīgas, tukši mentāli putekļi, kas laupa redzi un izraisa smakšanu. Tomēr tie eksistē, apmiglo un darbojas graujoši.
M: Saprotams, ka atmiņas par notikumu nevar aizvietot pašu notikumu. Tāpat kā gaidīšana. Esošajā notikumā ir kaut kas īpašs, vienreizējs; to mēs nevaram atrast ne pagātnē, ne nākotnē. Tajā [notikumā] ir dzīvīgums, īstums; tas ir kā gaismas caurstrāvots. Tagadne ir apzīmogota ar realitātes zīmogu, kāda nav ne pagātnei, ne nākotnei.
J: Kas tagadnei uzliek šo realitātes zīmogu?
M: Tagadnes notikumā nav nekā tāda, kas to veidotu atšķirīgu no pagātnes vai nākotnes. Kādā brīdī pagātne bija pagadne, un arī nākotne tāda būs. Kas padara tagadni tik īpašu? Acīmredzot, mana klātbūtne. Es esmu reāls, jo es vienmēr esmu Tagad, tagadnē. Un tas, kas veido manu apkārtni, arī ir manā realitātē. Pagātne atrodas manā atmiņā, nākotne - manā iztēlē. Pašā tagadnes notikumā nav nekā, kas padarītu to reālu. Tas varētu būt kāds vienkāršs ikdienas notikums, piemēram, pulksteņa rādītāju pārvietošanās. Neraugoties uz mūsu zināšanām par to, ka visas rādītāju kustības ir vienādas, patreizējā kustība ievērojami atšķiras gan no iepriekšējām (atmiņā), gan sekojošo (gaidāmo). Lieta, kas fokusēta uz Tagadni, ir ar mani, jo es esmu klātesošs vienmēr. Tagadnes notikumā es ienesu savu realitāti.
J: Bet mēs mijiedarbojamies ar atmiņām tā, it kā tās būtu reālas lietas.
M: Mēs izskatām atmiņas tikai, kad tās ienāk tagadnē. Aizmirstais netiek ņemts vērā, kamēr cilvēkam par to netiek atgādināts - atgādinājums nosaka tā iecelšanu tagadnē.
J: Jā, es redzu, ka Tagadnei ir piemītošs kaut kāds nezināms faktors, kas pārejošai īstenībai pieškir acumirklīgu realitāti.
M: Nevajag teikt, ka tas ir nezināms, jo jūs to vienmēr redzat darbībā. Vai tas ir mainījies kopš jūsu dzimšanas brīža? Lietas un domas nepārtraukti mainās, bet sajūta, ka pašlaik notiekošais ir reāls, nemainās nekad, pat miegā ne.
J: Dziļā miegā nav patreizējās realitātes pārdzīvojuma.
M: Dziļā miega tukšumu nosaka tas, ka trūkst konkrētu atmiņu. Bet tur ir klātesoša vispārējā atmiņa par esamību. Ir atšķirība, ja mēs sakām "es cieši gulēju" un "manis nebija".
J: Jautājums, no kura mēs sākām, bija sekojošs: starp dzīvības avotu un tā izpausmi (ķermeni) atrodas prāts un tā vienmēr mainīgie stāvokļi. Tā ir bezgalīga, bezjēdzīga un sāpīga mentālo stāvokļu plūsma. Sāpes ir pastāvīga sastāvdaļa. Tas, ko mēs saucam par baudu, nav nekas cits kā intervāls starp diviem sāpīgiem stāvokļiem. Vēlmes un bailes - tie ir pavediens un pamatne, no kā ir austa eksistence: un abus veido sāpes. Mans jautājums ir - vai var eksistēt laimīgs prāts?
M: Vēlme ir atmiņa par baudām, bet bailes - atmiņa par sāpēm. Tās prātam laupa mieru. Baudas mirkļi ir tikai īsa atstarpe sāpju straumē. Kā prāts var būt laimīgs?
J: Tas tā ir, ja mēs alkstam baudu vai baidāmies no sāpēm. Taču mēdz būt negaidīti, neparedzēti prieka brīži, kas nav apēnoti ar vēlmēm - tādi, par kuriem saka - Dieva dāvāti.
M: Un tomēr prieks ir prieks tikai uz sāpju fona.
J: Sāpes ir kosmiskais likums vai prāta veidojums?
M: Visums ir vesels - tur, kur klātesošs ir veselais, nekā netrūkst. No kurienes būtu jārodas bailēm?
J: Visums var būt vesels, bet kādas atsevišķas daļas var būt nepilnīgas.
M: Daļa no veselā, ko aplūkojam vienota veseluma kontekstā, tāpat ir vesela. Vienīgi, ja skatām to izolēti, tā būs nepilnīga un kļūs par sāpju avotu. Kas izraisa izolāciju?
J: Prāta ierobežojumi, protams. Prāts nevar atšķirt, kur ir daļa un kur - veselais.
M: Pareizi. Prāta dabā ir dalīt un pretstatīt. Vai var eksistēt cits prāts - kas apvieno un harmonizē, kas redz veselo vienā no daļām un katru daļu - kā neatdalāmu no veselā?
J: Cits prāts? Kur tādu meklēt?
M: Aiz ierobežotā, dalošā un pretstatošā prāta. Pārtraucot mums zināmos mentālos procesus. Kad tie apstājas, rodas tas cits prāts.
J: Vai tajā citā prātā nebūs ne prieka, ne bēdu?
M: Ne tā, kā to uztveram mēs - kā kaut kas gribēts vai neizturams. Tas drīzāk kļūst mīlestības jautājums. Mīlestība meklē izpausmes veidu un sastop šķēršļus. Nedalošais prāts - tā ir mīlestība darbībā, kas cīnās ar apstākļiem. Sākumā tā ir zaudētāja, bet beigās vienmēr uzvar.
J: Tilts, kas uzcelts starp ķermeni un garu - vai tā ir mīlestība?
M: Kas gan cits? Prāts rada bezdibeni, bet mīlestība to šķērso.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru