Nisargadatta4

Reālā pasaule ārpus prāta robežām
(viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)

Jautājums: Visai bieži rodas sekojošs jautājums - vai visums pakļaujas cēlonības likumam jeb tas eksistē ārpus visādiem likumiem? Šķiet, jūs domājat , ka visumam nav likumu, ka viss pastāvošais, lai cik mazs arī būtu, ir bez cēloņa - rodoties un izzūdot bez jelkāda pamata.
Maharadža: Cēlonība nozīmē notikumu hronoloģisku secību [gan fiziskajā, gan mentālajā] telpā. Laiks, telpa, cēlonība - tās ir mentālas kategorijas, kas rodas un izplēn kopā ar prātu.
J: Kamēr prāts ir aktīvs, cēlonības likums paliek spēkā.
M: Kā viss, ko radījis prāts, arī tā dēvētais cēlonības likums ir pretrunā pats sev. Visumā nekam nav noteikta cēloņa, pats visums piedalās katras sīkākās lietas eksistencē. Neviena lieta nevar būt pati par sevi, ja visums nebūs tāds, kāds tas ir. Kad visa pamats un avots ir visa eksistējošā cēlonis, ir nepareizi uzskatīt, ka visuma likums ir cēlonība. Visums nav saistīts ar to, kas viņu veido, jo tā [visuma] potenciāls ir bezgalīgs. Bez tam, tas ir pirmcēloņa izpaudums, absolūti brīvs pašos pamatos.
J: Jā, katrs galu galā piekritīs, ka runāt par kādu lietu kā vienīgo cēloni kādai citai lietai ir principā nepareizi. Taču reālajā dzīvē mēs vienmēr saistām darbību ar gaidāmo rezultātu.
M: Jā, tā notiek bieži, un tam pamatā ir nezināšana. Ja cilvēki zinātu, ka nekas nevar notikt, ja vien pats visums neizdarīs tā, lai tas notiktu, tad viņi sasniegtu daudz vairāk ar daudz mazākiem pūliņiem.
J: Ja viss, kas pastāv, ir vienkārši visu cēloņu summārais rezultāts, kā lai runājam par apzinātu darbību, kas virzīta uz rezultāta sasniegšanu?
M: Pati tiekšanās uz rezultātu arī ir veselā visuma izpausme. Tas vienkārši norāda, ka noteiktajā punktā ir izaudzis enerģētiskais potenciāls. Ilūzija par laiku liek mums runāt par cēlonību. Kad pagātne un nākotne tiek skatītas bezlaicīgajā "tagad" kā viena un tā paša ornamenta daļas, tad cēloņa un seku ideja zaudē spēku, un tās vietu ieņem radošā brīvība.
J: Un tomēr es nesaprotu, ka cēloņu vispār nav.
M: Kad es saku, ka lietai nav cēloņa, ar to es domāju, ka tai nav noteikta cēloņa. Jūsu mātei nebija vajadzības dāvāt dzīvību tieši jums. Jūs varējāt piedzimt jebkurai citai mātei. Taču jūs nevarējāt piedzimt bez saules un zemes. Un pat tās nevarētu kļūt par jūsu dzimšanas cēloni, ja nebūtu paša galvenā faktora - jūsu vēlēšanās piedzimt. Tieši vēlēšanās ved uz dzimšanu, dod vārdu un formu. Vēlamais tiek iztēlots, tiek gribēts, un izpauž sevi kā kaut kas taustāms un apjēdzams. Tādējādi tiek veidota pasaule, kurā mēs dzīvojam - mūsu personiskā pasaule. Reālā pasaule atrodas ārpus prāta robežām. Mēs to redzam caur mūsu vēlmju tīklu, - tā ir sadalīta apmierinājumā un sāpēs, pareizajā un nepareizajā, iekšējā un ārējā. Lai redzētu patieso visumu, jātiek ārpus šī tīkla. Tas ir vienkārši, ja zinām, ka tīklā ir daudz caurumu.
J: Kā šie caurumi jāsaprot? Kur tos meklēt?
M: Paskatieties uz tīklu un visām pretrunām. Jūs radāt un iznīcināt uz katra soļa. Jūs gribat mieru, mīlestību un laimi, taču bez apstājas radāt sāpes, naidu un karu. Jūs gribat būt ilgdzīvotāji - un pārēdaties, jūs gribat draudzību - un izmantojat citus savās interesēs. Pietiekami ir tikai ieraudzīt, ka jūsu tīkls austs no šādām pretrunām, un tās izzudīs.


Attēla resurss

J: Vai starp manu redzējumu uz šīm pretrunām un to [vēlāku] izzušanu nepastāv cēloniska saikne?
M: Cēlonība pat koncepcijas veidā nav savienojama ar haosu.
J: Cik lielā mērā vēlme ir cēloņa faktors?
M: Tas ir viens no daudziem. Pastāv ļoti daudz cēloņa faktoru. Bet avots visam esošajam ir Bezgalīgā Iespēja, Augstākā Realitāte, kas ir klātesoša mūsos pašos un apgaismo dzīves ceļu ar savu spēku, gaismu un mīlestību. Bet šis avots nav cēlonis, - un nekāds cēlonis nevar būt avots. Tādēļ es saku, ka nekam nav cēloņa. Jūs varat izsekot, kā rodas lietas, bet jūs nespēsiet noteikt, kādēļ tās ir tādas, kādas ir. Lietas ir tādas tādēļ, ka visums ir tāds, kāds ir.

Nisargadatta2

Dzīvā tagadne

(viena saruna no Šri Nisargadatta Maharadžas grāmatas "Es Esmu Tas")

Jautājums: Kā saprotu, ar manu ķermeni un manu patieso esību viss ir kārtībā. Tie no manis nav atkarīgi, un tiem nav vajadzīgi nekādi uzlabojumi. Vienīgais, kas nav īsti kārtībā - iekšējais ķermenis jeb sauciet to par prātu, apziņu vai kā citādi.

Maharadža: Kas, jūsuprāt, nav labi ar jūsu prātu?

J: Tas ir nemierīgs, alkst baudu un baidās no nepatīkamā.

M: Kas tur slikts, ja kāds meklē apmierinājumu un izvairās no nepatīkamā? Starp sāpju krastu un baudu krastu tek dzīves upe. Problēmas rodas vienīgi tad, ja prāts atsakās peldēt pa dzīves straumi un iestrēgst kādā no krastiem. "Peldēt pa dzīves straumi" nozīmē pieņemt jeb citos vārdos - ļaut atnākt tam, kas nāk, un aiziet tam, kas grib aiziet. Atmetiet vēlmes un bailes, pavērojiet to, kas ir - kā un no kā tas rodas. Jo jūs neesat tas, kas notiek - jūs esat tas, ar kuru tas notiek. Galu galā - jūs pat neesat novērotājs. Jūs esat absolūtais potenciāls, kura izpausme ir visaptveroša apziņa.

J: Un tomēr starp manu ķermeni un ES atrodas domu un jūtu mākonis, kas nenes labumu ne ķermenim, ne prātam. Šīs domas un jūtas ir trauslas, acumirklīgas un bezjēdzīgas, tukši mentāli putekļi, kas laupa redzi un izraisa smakšanu. Tomēr tie eksistē, apmiglo un darbojas graujoši.

M: Saprotams, ka atmiņas par notikumu nevar aizvietot pašu notikumu. Tāpat kā gaidīšana. Esošajā notikumā ir kaut kas īpašs, vienreizējs; to mēs nevaram atrast ne pagātnē, ne nākotnē. Tajā [notikumā] ir dzīvīgums, īstums; tas ir kā gaismas caurstrāvots. Tagadne ir apzīmogota ar realitātes zīmogu, kāda nav ne pagātnei, ne nākotnei.

J: Kas tagadnei uzliek šo realitātes zīmogu?

M: Tagadnes notikumā nav nekā tāda, kas to veidotu atšķirīgu no pagātnes vai nākotnes. Kādā brīdī pagātne bija pagadne, un arī nākotne tāda būs. Kas padara tagadni tik īpašu? Acīmredzot, mana klātbūtne. Es esmu reāls, jo es vienmēr esmu Tagad, tagadnē. Un tas, kas veido manu apkārtni, arī ir manā realitātē. Pagātne atrodas manā atmiņā, nākotne - manā iztēlē. Pašā tagadnes notikumā nav nekā, kas padarītu to reālu. Tas varētu būt kāds vienkāršs ikdienas notikums, piemēram, pulksteņa rādītāju pārvietošanās. Neraugoties uz mūsu zināšanām par to, ka visas rādītāju kustības ir vienādas, patreizējā kustība ievērojami atšķiras gan no iepriekšējām (atmiņā), gan sekojošo (gaidāmo). Lieta, kas fokusēta uz Tagadni, ir ar mani, jo es esmu klātesošs vienmēr. Tagadnes notikumā es ienesu savu realitāti.

J: Bet mēs mijiedarbojamies ar atmiņām tā, it kā tās būtu reālas lietas.

M: Mēs izskatām atmiņas tikai, kad tās ienāk tagadnē. Aizmirstais netiek ņemts vērā, kamēr cilvēkam par to netiek atgādināts - atgādinājums nosaka tā iecelšanu tagadnē.

J: Jā, es redzu, ka Tagadnei ir piemītošs kaut kāds nezināms faktors, kas pārejošai īstenībai pieškir acumirklīgu realitāti.

M: Nevajag teikt, ka tas ir nezināms, jo jūs to vienmēr redzat darbībā. Vai tas ir mainījies kopš jūsu dzimšanas brīža? Lietas un domas nepārtraukti mainās, bet sajūta, ka pašlaik notiekošais ir reāls, nemainās nekad, pat miegā ne.

J: Dziļā miegā nav patreizējās realitātes pārdzīvojuma.

M: Dziļā miega tukšumu nosaka tas, ka trūkst konkrētu atmiņu. Bet tur ir klātesoša vispārējā atmiņa par esamību. Ir atšķirība, ja mēs sakām "es cieši gulēju" un "manis nebija".

J: Jautājums, no kura mēs sākām, bija sekojošs: starp dzīvības avotu un tā izpausmi (ķermeni) atrodas prāts un tā vienmēr mainīgie stāvokļi. Tā ir bezgalīga, bezjēdzīga un sāpīga mentālo stāvokļu plūsma. Sāpes ir pastāvīga sastāvdaļa. Tas, ko mēs saucam par baudu, nav nekas cits kā intervāls starp diviem sāpīgiem stāvokļiem. Vēlmes un bailes - tie ir pavediens un pamatne, no kā ir austa eksistence: un abus veido sāpes. Mans jautājums ir - vai var eksistēt laimīgs prāts?

M: Vēlme ir atmiņa par baudām, bet bailes - atmiņa par sāpēm. Tās prātam laupa mieru. Baudas mirkļi ir tikai īsa atstarpe sāpju straumē. Kā prāts var būt laimīgs?

J: Tas tā ir, ja mēs alkstam baudu vai baidāmies no sāpēm. Taču mēdz būt negaidīti, neparedzēti prieka brīži, kas nav apēnoti ar vēlmēm - tādi, par kuriem saka - Dieva dāvāti.

M: Un tomēr prieks ir prieks tikai uz sāpju fona.

J: Sāpes ir kosmiskais likums vai prāta veidojums?

M: Visums ir vesels - tur, kur klātesošs ir veselais, nekā netrūkst. No kurienes būtu jārodas bailēm?

J: Visums var būt vesels, bet kādas atsevišķas daļas var būt nepilnīgas.

M: Daļa no veselā, ko aplūkojam vienota veseluma kontekstā, tāpat ir vesela. Vienīgi, ja skatām to izolēti, tā būs nepilnīga un kļūs par sāpju avotu. Kas izraisa izolāciju?

J: Prāta ierobežojumi, protams. Prāts nevar atšķirt, kur ir daļa un kur - veselais.

M: Pareizi. Prāta dabā ir dalīt un pretstatīt. Vai var eksistēt cits prāts - kas apvieno un harmonizē, kas redz veselo vienā no daļām un katru daļu - kā neatdalāmu no veselā?

J: Cits prāts? Kur tādu meklēt?

M: Aiz ierobežotā, dalošā un pretstatošā prāta. Pārtraucot mums zināmos mentālos procesus. Kad tie apstājas, rodas tas cits prāts.

J: Vai tajā citā prātā nebūs ne prieka, ne bēdu?

M: Ne tā, kā to uztveram mēs - kā kaut kas gribēts vai neizturams. Tas drīzāk kļūst mīlestības jautājums. Mīlestība meklē izpausmes veidu un sastop šķēršļus. Nedalošais prāts - tā ir mīlestība darbībā, kas cīnās ar apstākļiem. Sākumā tā ir zaudētāja, bet beigās vienmēr uzvar.

J: Tilts, kas uzcelts starp ķermeni un garu - vai tā ir mīlestība?

M: Kas gan cits? Prāts rada bezdibeni, bet mīlestība to šķērso.

attēla avots

Nisargadatta

"Jebkura [filosofiskā] skola ir uzskatāma tikai par tradīciju, apmācības metodi un praksi. Pati par sevi tā nenosaka apziņas līmeni. Ja cilvēks pieņem konkrētas mācības Skolotāju par savējo, tad viņš pievienojas attiecīgajai skolai. Piederība kādai no tām ir tikai cilvēka jūtu un pārliecības jautājums. Pie tam - tas ir tikai verbālais un formālais līmenis. Patiesībā nav ne Guru, ne mācekļu, ne teorijas, ne prakses, ne nezināšanas, ne realizācijas. Nozīme ir tam, par ko cilvēks uzskata sevi. Izziniet [apjēdziet] sevi. Nekas nevar aizvietot sevis izzināšanu", tā savas dzīves laikā uzskatīja Šri Nisargadatta, kurš oficiāli piederēja pie atzītas filosofiskas skolas.

Apsēstība ar ķermeni

(viena saruna no Šri Nisargadatta Maharadžas grāmatas "Es Esmu Tas")

Jautājums: Jūs, Maharadža, sēžat manā priekšā, un es esmu šeit pie jūsu kājām. Kāda ir galvenā atšķirība starp mums?

Maharadža: Nav nekādas būtiskas atšķirības.

J: Tomēr kaut kādai atšķirībai ir jābūt, jo esmu atnācis pie jums, nevis jūs pie manis.

M: Jūs iztēlojaties atšķirības, tādēļ arī staigājat šurpu-turpu "augstāku" cilvēku meklējumos.

J: Jūs arī esat augstāka personība. Jūs zināt patiesību, bet es - nē.

M: Vai tad es kādreiz esmu jums teicis, ka jums nav zināšanu, un tādēļ esat zemāks par mani? Lai tie, kuri šādas atšķirības izdomājuši, pierāda tās. Es neapgalvoju, ka zinu to, ko nezināt jūs. Faktiski, es zinu daudz mazāk par jums.

J: Jūsu vārdi ir gudri, jūsu uzvedība cēla, jūsu Žēlastība visspēcīga.

M: Es par to nekā nezinu un neredzu atšķirības starp mums abiem. Mana dzīve ir notikumu secība, tāpat kā jūsējā. Tikai man nav pieķērības un es notiekošo šovu uztveru kā šovu, bet jūs ķerieties pie lietām un kustaties kopā ar tām.

J: Kas padarīja jūs tik bezkaislīgu?

M: Nekas īpašs. Vienkārši notika tā, ka es uzticējos savam Guru. Viņš teica man, ka es esmu nekas vairāk kā es pats - un es viņam noticēju. Viņam ticot, es attiecīgi uzvedos un pārstāju uztraukties par to, kas nav ES un MANS.

J: Kā jums izdevās tik dziļi uzticēties savam skolotājam, kad mūsu ticība ir tik nosacīta un pastāv tikai vārdos?

M: Kas zina? Vienkārši tā notika. Lietas notiek bez kādas nebūt jēgas vai iemesla un, galu galā, kāda starpība, kas ir kas? Jūsu augstais uzskats par mani ir tikai jūsu uzskats. Jebkurā brīdī jūs to varat mainīt. Kādēļ piešķirt nozīmi uzskatiem, pat ja tie ir mūsu personiskie uzskati?

J: Un tomēr jūs esat cits. Jūsu prāts vienmēr atrodas mierā un laimē. Un jums apkārt notiek brīnumi.

M: Es neko nezinu par brīnumiem un neesmu pārliecināts, ka daba pieļauj izņēmumus savos likumos, ja vien neuzskatām par brīnumu visu. Manuprāt, tādu lietu nav. Eksistē tikai apziņa, kurā viss notiek. Tas ir pilnīgi acīmredzami, un katrs to var sajust savā pieredzē. Jūs tikai nepietiekami uzmanīgi skatāties. Skatieties uzmanīgāk, un ieraudzīsiet to pašu, ko es.

J: Ko jūs redzat?

M: Es redzu to, ko šeit un tagad redzētu arī jūs, ja vien būtu pareizs uzmanības fokuss. Jūs sev neveltiet nekādu uzmanību. Jūsu prāts pilnībā nodarbināts ar lietām, cilvēkiem, idejām un nekad nav vērsts uz jums pašiem. Pārceliet uzmanību uz sevi, apzinieties savu paša eksistenci. Pavērojiet savu dzīvi, izsekojiet savu darbību motīvus un rezultātus. Izpētiet to cietumu, ko neuzmanības dēļ sev apkārt esat uzcēluši. Zinot, kas jūs neesat, nonāksiet pie sevis zināšanas. Ceļš pie sevis notiek caur atteikšanos un noliegumu. Tikai viens ir nešaubīgs: patiesība nav ilūzija, nav prāta auglis. Pat sajūta "es esmu" nav pastāvīga, lai gan ir derīgs atskaites punkts. Tā norāda, kur meklēt, bet nenorāda, ko meklēt. Fiksējiet savu uzmanību uz to. Tiklīdz jūs pārliecināsities, ka nevarat par sevi pateikt neko noteiktu, izņemot "es esmu", un neesat nekas no tā, uz ko varat norādīt, nepieciešamība pēc "es esmu" atkritīs. Jūs pārtrauksiet mēģinājumus iedot vārdisku apzīmējumu tam, kas jūs esat. Viss, kas jums vajadzīgs - atbrīvoties no tieksmes sevi definēt. Visas definīcijas attiecas tikai uz jūsu ķermeni un tā izpausmēm. Kad šī apmātība ar ķermeni pāries, jūs atgriezīsieties savā dabiskajā stāvoklī viegli un bez piepūles. Mēs abi atšķiramies tikai ar to, ka es apzinos savu dabisko stāvokli, bet jūs maldāties savās domās. Tāpat kā zeltam rotaslietās nav nekādu priekšrocību attiecībā pret zelta smiltīm - tikai prāts var izdomāt šīs atšķirības, - tāpat arī mēs esam vienādi: atšķirība ir tikai ārēja. To apzināties var tikai, pateicoties patiesiem meklējumiem, jautājot ik dienu un ik stundu, veltot tam visu dzīvi.

Sri Nisargadatta Maharaj

-------------------------