Īss, bet pārdomu vērts pastāstiņš no manas masiera dzīves
Reiz piezvanīja kāda pajauna sieviete (tā vismaz šķita, klausoties viņas balsī) un interesējās par iespējām Madonā saņemt ajurvēdisko galvas masāžu. Vairākas minūtes [kā parasti] atbildēju uz dažādiem jautājumiem, jo tolaik šis masāžas veids mūspusē bija īsta eksotika...
- Bet man teica, ka ir iespējams saņemt kristietim kaitīgu enerģiju!!! (Lai piedod man šī sieviete, ja kādu vārdu tagad citēju neprecīzi; lai piedod arī, ka vispār to atstāstu - taču uzskatu, ka gadījums ir vispārināms. M.Š.)
Te nu patiešām mazliet saminstinājos, taču jau pēc īsa brīža sāku apņēmīgi skaidrot enerģijas dabu un apmaiņas likumus... vienlaicīgi jūtot vada otrajā galā augošu noraidījuma un aizdomu sienu. Kad saruna beidzās, jau zināju, ka viņa vairs nezvanīs...
-------------------------
pirmdiena, 2009. gada 25. maijs
piektdiena, 2009. gada 6. februāris
haoma
Ne-mirstības dzēriens
Soma (sanskrit.), haoma jeb hauma (avestā - no vārda hav- izspiest). Nosaukums cēlies no proto- indo- irāņu *sauma; tas ir nozīmīgs indo-irāņu rituālais dzēriens. Lielu vietu tas ieņem arī vēlākajās vēdu un senpersiešu kultūrās. Rigvēdā tas minēts ļoti bieži - IX mandala veltīta tikai šim dzērienam, kur daudzas himnas slavē un cildina šī dzēriena reibinošās vai uzmundrinošās īpašības. Arī Avestā haomai veltīta vesela Jašta.
Dzērienu pagatavo, spiežot sulu no konkrēta auga, kas pieejams attiecīgajā reģionā. Viens no biežāk minētajiem šajā sarakstā ir efedra, kuras piensulā var būt pat 3% efedrīna. Fermentācijas procesā, kas ilgst vairākas dienas, efedrīns pakāpeniski pārtop par metkatinonu. Avestā noteikts, ka Haoma jānotur tumsā - tā ir garantija, ka ultravioletais starojums nesagraus metkatinonu. http://en.wikipedia.org/wiki/Ephedra_(genus)
Somas (haomas) sulas pagatavošana ir visai sarežģīts process: somas lakstus mērcēja ūdenī, tad slogoja ar akmeņiem. Pēc tam izkāsa caur aitas vilnas filtru, šķaidīja ar ūdeni, jauca ar pienu, tad ar skābu pienu vai miežiem un lēja traukos. Visas darbības notika īpašu slavas himnu pavadījumā. Tika uzskatīts, ka tieši somas dzēriens deva nepieciešamo iedvesmu vēdiskajiem dziedoņiem.
Ephedra distachya
Vēdiskie indieši godināja ne tikai attiecīgos augus. Vienlaikus viņi pielūdza debesu Somu, kurā viņi redzēja Mēness dievību. Dažkārt viņš tiek godāts pat par pasaues valdnieku, visu dievu dievu. Somas mitoloģija nav ļoti personificēta: ir zināmi sižeti, kur viņu kalnos nozog ērglis, Rigvēdas kāzu himnā viņš parādās kā Sūrjas (Saules) līgavainis. Mahabharatā un purānās Soma gan vairs ir tikai padotais galvenajiem hinduistu dieviem.
http://en.wikipedia.org/wiki/Soma
Avestā haoma ir dievišķots halucinogēns dzēriens, arī augs, no kura to gatavo, kā arī dievība, kas personificē šo dzērienu. Haomas kults iesliecas senirāņu periodā, un tēls precīzi atbilst indiešu Somai. Svinīga haomas upurēšana garantēja nemirstību ticīgajiem un pasaules kārtības noturīgumu. Vispirms upurēja bulli, bet pēc tam gatavoja haomas dzērienu, ko veltīja Ahuramazdai. Mirklis, kad haoma sajaucās ar pienu, simbolizēja Zaratustras ierašanos šai pasaulē. Netieši pierādījumi liecina, ka haomas pagatavošanas rituāla daļa balstījās mītā par Haomas dievības bojāeju. Viņu sadalīja gabalos citi dievi, saberza un izlietoja tāda dievišķa dzēriena pagatavošanai, kas pārvar nāvi.
Jasna vēstī, ka Zaratustra pats runājas ar Haomu, kas atnācis pie viņa skaista vīrieša izskatā. Haoma daudz stāsta par tiem, kas pirmie dzēruši to un kādus labumus no tā viņi guvuši. Zaratustra slavē haomu par to, ka tas reibinādams iedvesmo, dod kaisles spēku, spēju aizsargāties, veselību, dziedniecisku spēku, attīstību, augsmi, spēku, kas izplatās visā ķermenī, zināšanas. Pateicoties šiem ieguvumiem Zaratustra uzvar visu naidīgo dievību un cilvēku pretdarbību. Haoma tiek raksturots kā brīnišķākais visā materiālajā pasaulē, lieliski un pareizi radīts, tāds, kas izsauc patīkamu iedarbību, dziedinošs, uzvarošs, radošs, brīvs savā varenībā; viņš sargā no nāves, uzvar ienaidu, melus, vislabāk sagatavo ceļu dvēselei, dod spēku pajūgam sacīkstēs, laimīgus dēlus, zināšanas uzcītīgajiem, dzīvesbiedru un gādnieku meičām. Haomu godina kā mājas, kopienas, apvidus un valsts valdnieku utt., utml.
Dzīvnieku upurēšana Haomas kulta rituālo ceremoniju laikā Zaratustram īsti nav patikusi, tādēļ ar laiku Haoma tiek izspiests no zoroastriešu dievu panteona. Haomas kults nepārdzīvoja senirāņu laikmetu. Tiek uzskatīts, ka saglabājušās haomas kulta paliekas nav autentiskas. Mūsdienās haomu no efedras vēl gatavo Indijas parsi. Nepieciešamo efedras daudzumu viņiem piegādā jazdanīti no Irānas, jo jazdanītu apdzīvotajās teritorijās ir efedras audzēšanai nepieciešamie klimatiskie apstākļi. Falks raksta, ka parsi saviem rituāliem saņem arī efedras augus (Ephedra procera) no Hari upes ielejas Afhanistānā. Šī upe tek cauri arī Turkmenistānai un pazūd Karakuma tuksnesī.
http://en.wikipedia.org/wiki/Haoma
Jazdanisms stipri konservatīvs zoroastrisma atzars. Vienlaicīgi tā ir etniska kopiena, kuras locekļu kopējais skaits tiek lēsts ap miljonu. Uz šejieni pārvietojās daudzi zoroastrisma piekritēji, kas savu ekspansiju sāka islams. Islama piekritēji jau kopš sendienām uzskatījuši, ka jazdanīti ir sakaros ar Sātanu. Jazdanītu ticības pamatā ir zoroastrisma un gnosticisma idejas, tādēļ viņus neieredz arī kristieši, jo gnosticisms arvien tiek uzskatīts par lielāko ļaunumu. Neskatoties uz dažādām grūtībām un mūžīgo naidu no sunnītu un šiītu puses, jazdanītiem ir izdevies izdzīvot.
Parsi uz Indiju devās uzreiz pēc islama dzimšanas, vairoties no reliģiskajām represijām. Neskatoties uz to, ka parsu skaits attiecībā pret pārējo Indijas populāciju ir niecīgs (tagad - tūkstošā daļa no procenta), viņi ir viena no ietekmīgākajām kopienām Indijā. Dažus desmitus gadu atpakaļ parsi kontrolēja gandrīz 90% no Indijas ekonomikas.
Arī Indijas subkontinenta kalnainajos ziemeļu apgabalos ir auksts un sauss klimats. Tie ir ideālie apstākļi somas augiem. Vēlākajos vēdu tekstos atrodamas norādes, ka labākā prece somas pagatavošanai nāk no Kašmiras. To apliecina arī vēdisko bramīnu augsta koncentrācija šajā reģionā līdz pat mūsdienām, jo nav jāpieliek lielas pūles auga sadabūšanai. Arī Atharvavēdā vairākkārt cildinātas somas ārstnieciskās īpašības. Galvenokārt tas saistās ar uzbudinājuma un tapas jeb ieksējā karstuma rašanos.
Aurels Steins liecina, ka Tarim-Basinā (Takl-Makana tuksnesī) atraktajos apbedījumos starp artefaktiem atrodas arī efedras auga zariņi, ko lika blakus mirušajam. Tika uzskatīts, ka šis augs ir vismūžīgākais no visiem zināmajiem un var dot mūžību arī aizgājējam. Zoroastrieši tic, ka laika baigās, kas Ormuzds triumfēs pār Ahrimanu, labo reliģiju sekotāji dalīsies ar para[homu], iegūstot saviem atdzimušajiem ķermeņiem nemirstību.
Iepriekš minētais Takl-Makana tuksnesis robežojas ar Kazahstānu, kur vēl šobaltdien dzīvo saku ciltis, kurus dēvē arī par haoma-varga, jeb tiem, kas gatavo haoma. Gandrīz visu apkārtnes reģiona tautu (un ne tikai) sienas- un grīdas segās redzami pasaules koka attēlojumi. Protams, nevar apgalvot, ka tur attēlota efedra, taču zināms, ka Zoroastriešu priesteru simbols arī bija efedras stiebru kūlītis. Efedra sinica jau 5000 gadus Ķīnā tiek lietota siena drudža, astmas un rinīta ārstēšanā. Ziemeļamerikas pionieri šo augu lietoja kā tēju. Tagad tās izplatītākais nosaukums ir mormoņu tēja.
Klinšu bareljefā, kur iemūžināta aina no sasanīdu valdnieka Ardašira II iniciācijas, redzams, ka zoroastriešu priesteris rokās tur efedras saišķi. Tādējādi pasākumam ir garantēta nepieciešamā svētība.
Kāds cits bareljefs rāda zoroastriešu maga darbības, un viņam aizmugurē kā obligāts piederums ir efedras zariņš. Ar to tiek apstiprināts, ka rituālam ir noteiktais spēks.
Somai līdzīgus brūvējumus savos rituālos lieto arī Sibīrijas šamaņi, kuri šim nolūkas izmanto sarkanās mušmires. Analizējot Rigvēdas himnas, daudzi pētnieki sliecas domāt, ka arī bramīni somas gatavošanā izmantojuši sēnes, jo halucinogēnie efekti, kas aprakstīti Rigvēdā, esot analoģiski sarkanās mušmires preparātu radītajam efektam. Dažādās citās kultūrās apreibināšanās dzēriena gatavošanai lietots medus.
Kā raksta Mirča Eliade, nav īpaši svarīgi noskaidrot visu par augiem, kas reāli tika vai varēja būt izmantoti somas gatavošanai. Mums ir svarīga ar somu (haomu) saistītā pieredze un tās ietekme uz indiešu filosofiju. Ļoti iespējams, ka šādas pieredzes guvušo loks bija šaurs - priesteri un kāds no rituālu apkalpojošā personāla. Taču šī pieredze radīja ievērojamu rezonansi, kuras pamatā ir somas dzēriena iedvesmotās himnas un vēl jo vairāk to vēlākās interpretācijas.
Vēl ilgi pēc oriģinālā dzēriena pazušanas indiešu garīgie vadoņi saglabāja tiecību uz somas atklāto esību, kas bija svētlaimes pilna, pilnasinīga un vienoja ar dieviem. Šīs tiecības rezultātā radās dažādas prakses, kas arī palīdzēja sasniegt tamlīdzīgu stāvokli. To vidū: askēze, orgastiski ekscesi, meditācijas, jogas tehnikas, mistiska pašatdeve. Arhaiskā Indija pazinusi daudz ekstātiskās pieredzes veidu. Bez tam, absolūtās brīvības meklējumi radījuši rindu metožu un filosofiju, kas mūsdienās radījuši perspektīvu, kādu vēdiskajā laikmetā nevarēja pat iztēloties. (M.Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sēj.)
Rigvēda, IX, 1.1.
Par saldāko, reibinošāko
Straumīti attīries, o Soma,
Izspiesta Indram dzeršanai.
Asuras spiež sulu no somas auga.
----------------------------------------------
Soma (sanskrit.), haoma jeb hauma (avestā - no vārda hav- izspiest). Nosaukums cēlies no proto- indo- irāņu *sauma; tas ir nozīmīgs indo-irāņu rituālais dzēriens. Lielu vietu tas ieņem arī vēlākajās vēdu un senpersiešu kultūrās. Rigvēdā tas minēts ļoti bieži - IX mandala veltīta tikai šim dzērienam, kur daudzas himnas slavē un cildina šī dzēriena reibinošās vai uzmundrinošās īpašības. Arī Avestā haomai veltīta vesela Jašta.
Dzērienu pagatavo, spiežot sulu no konkrēta auga, kas pieejams attiecīgajā reģionā. Viens no biežāk minētajiem šajā sarakstā ir efedra, kuras piensulā var būt pat 3% efedrīna. Fermentācijas procesā, kas ilgst vairākas dienas, efedrīns pakāpeniski pārtop par metkatinonu. Avestā noteikts, ka Haoma jānotur tumsā - tā ir garantija, ka ultravioletais starojums nesagraus metkatinonu. http://en.wikipedia.org/wiki/Ephedra_(genus)
Somas (haomas) sulas pagatavošana ir visai sarežģīts process: somas lakstus mērcēja ūdenī, tad slogoja ar akmeņiem. Pēc tam izkāsa caur aitas vilnas filtru, šķaidīja ar ūdeni, jauca ar pienu, tad ar skābu pienu vai miežiem un lēja traukos. Visas darbības notika īpašu slavas himnu pavadījumā. Tika uzskatīts, ka tieši somas dzēriens deva nepieciešamo iedvesmu vēdiskajiem dziedoņiem.
Ephedra distachya
Vēdiskie indieši godināja ne tikai attiecīgos augus. Vienlaikus viņi pielūdza debesu Somu, kurā viņi redzēja Mēness dievību. Dažkārt viņš tiek godāts pat par pasaues valdnieku, visu dievu dievu. Somas mitoloģija nav ļoti personificēta: ir zināmi sižeti, kur viņu kalnos nozog ērglis, Rigvēdas kāzu himnā viņš parādās kā Sūrjas (Saules) līgavainis. Mahabharatā un purānās Soma gan vairs ir tikai padotais galvenajiem hinduistu dieviem.
http://en.wikipedia.org/wiki/Soma
Avestā haoma ir dievišķots halucinogēns dzēriens, arī augs, no kura to gatavo, kā arī dievība, kas personificē šo dzērienu. Haomas kults iesliecas senirāņu periodā, un tēls precīzi atbilst indiešu Somai. Svinīga haomas upurēšana garantēja nemirstību ticīgajiem un pasaules kārtības noturīgumu. Vispirms upurēja bulli, bet pēc tam gatavoja haomas dzērienu, ko veltīja Ahuramazdai. Mirklis, kad haoma sajaucās ar pienu, simbolizēja Zaratustras ierašanos šai pasaulē. Netieši pierādījumi liecina, ka haomas pagatavošanas rituāla daļa balstījās mītā par Haomas dievības bojāeju. Viņu sadalīja gabalos citi dievi, saberza un izlietoja tāda dievišķa dzēriena pagatavošanai, kas pārvar nāvi.
Jasna vēstī, ka Zaratustra pats runājas ar Haomu, kas atnācis pie viņa skaista vīrieša izskatā. Haoma daudz stāsta par tiem, kas pirmie dzēruši to un kādus labumus no tā viņi guvuši. Zaratustra slavē haomu par to, ka tas reibinādams iedvesmo, dod kaisles spēku, spēju aizsargāties, veselību, dziedniecisku spēku, attīstību, augsmi, spēku, kas izplatās visā ķermenī, zināšanas. Pateicoties šiem ieguvumiem Zaratustra uzvar visu naidīgo dievību un cilvēku pretdarbību. Haoma tiek raksturots kā brīnišķākais visā materiālajā pasaulē, lieliski un pareizi radīts, tāds, kas izsauc patīkamu iedarbību, dziedinošs, uzvarošs, radošs, brīvs savā varenībā; viņš sargā no nāves, uzvar ienaidu, melus, vislabāk sagatavo ceļu dvēselei, dod spēku pajūgam sacīkstēs, laimīgus dēlus, zināšanas uzcītīgajiem, dzīvesbiedru un gādnieku meičām. Haomu godina kā mājas, kopienas, apvidus un valsts valdnieku utt., utml.
Dzīvnieku upurēšana Haomas kulta rituālo ceremoniju laikā Zaratustram īsti nav patikusi, tādēļ ar laiku Haoma tiek izspiests no zoroastriešu dievu panteona. Haomas kults nepārdzīvoja senirāņu laikmetu. Tiek uzskatīts, ka saglabājušās haomas kulta paliekas nav autentiskas. Mūsdienās haomu no efedras vēl gatavo Indijas parsi. Nepieciešamo efedras daudzumu viņiem piegādā jazdanīti no Irānas, jo jazdanītu apdzīvotajās teritorijās ir efedras audzēšanai nepieciešamie klimatiskie apstākļi. Falks raksta, ka parsi saviem rituāliem saņem arī efedras augus (Ephedra procera) no Hari upes ielejas Afhanistānā. Šī upe tek cauri arī Turkmenistānai un pazūd Karakuma tuksnesī.
http://en.wikipedia.org/wiki/Haoma
Jazdanisms stipri konservatīvs zoroastrisma atzars. Vienlaicīgi tā ir etniska kopiena, kuras locekļu kopējais skaits tiek lēsts ap miljonu. Uz šejieni pārvietojās daudzi zoroastrisma piekritēji, kas savu ekspansiju sāka islams. Islama piekritēji jau kopš sendienām uzskatījuši, ka jazdanīti ir sakaros ar Sātanu. Jazdanītu ticības pamatā ir zoroastrisma un gnosticisma idejas, tādēļ viņus neieredz arī kristieši, jo gnosticisms arvien tiek uzskatīts par lielāko ļaunumu. Neskatoties uz dažādām grūtībām un mūžīgo naidu no sunnītu un šiītu puses, jazdanītiem ir izdevies izdzīvot.
Parsi uz Indiju devās uzreiz pēc islama dzimšanas, vairoties no reliģiskajām represijām. Neskatoties uz to, ka parsu skaits attiecībā pret pārējo Indijas populāciju ir niecīgs (tagad - tūkstošā daļa no procenta), viņi ir viena no ietekmīgākajām kopienām Indijā. Dažus desmitus gadu atpakaļ parsi kontrolēja gandrīz 90% no Indijas ekonomikas.
Arī Indijas subkontinenta kalnainajos ziemeļu apgabalos ir auksts un sauss klimats. Tie ir ideālie apstākļi somas augiem. Vēlākajos vēdu tekstos atrodamas norādes, ka labākā prece somas pagatavošanai nāk no Kašmiras. To apliecina arī vēdisko bramīnu augsta koncentrācija šajā reģionā līdz pat mūsdienām, jo nav jāpieliek lielas pūles auga sadabūšanai. Arī Atharvavēdā vairākkārt cildinātas somas ārstnieciskās īpašības. Galvenokārt tas saistās ar uzbudinājuma un tapas jeb ieksējā karstuma rašanos.
Aurels Steins liecina, ka Tarim-Basinā (Takl-Makana tuksnesī) atraktajos apbedījumos starp artefaktiem atrodas arī efedras auga zariņi, ko lika blakus mirušajam. Tika uzskatīts, ka šis augs ir vismūžīgākais no visiem zināmajiem un var dot mūžību arī aizgājējam. Zoroastrieši tic, ka laika baigās, kas Ormuzds triumfēs pār Ahrimanu, labo reliģiju sekotāji dalīsies ar para[homu], iegūstot saviem atdzimušajiem ķermeņiem nemirstību.
Iepriekš minētais Takl-Makana tuksnesis robežojas ar Kazahstānu, kur vēl šobaltdien dzīvo saku ciltis, kurus dēvē arī par haoma-varga, jeb tiem, kas gatavo haoma. Gandrīz visu apkārtnes reģiona tautu (un ne tikai) sienas- un grīdas segās redzami pasaules koka attēlojumi. Protams, nevar apgalvot, ka tur attēlota efedra, taču zināms, ka Zoroastriešu priesteru simbols arī bija efedras stiebru kūlītis. Efedra sinica jau 5000 gadus Ķīnā tiek lietota siena drudža, astmas un rinīta ārstēšanā. Ziemeļamerikas pionieri šo augu lietoja kā tēju. Tagad tās izplatītākais nosaukums ir mormoņu tēja.
Klinšu bareljefā, kur iemūžināta aina no sasanīdu valdnieka Ardašira II iniciācijas, redzams, ka zoroastriešu priesteris rokās tur efedras saišķi. Tādējādi pasākumam ir garantēta nepieciešamā svētība.
Kāds cits bareljefs rāda zoroastriešu maga darbības, un viņam aizmugurē kā obligāts piederums ir efedras zariņš. Ar to tiek apstiprināts, ka rituālam ir noteiktais spēks.
Somai līdzīgus brūvējumus savos rituālos lieto arī Sibīrijas šamaņi, kuri šim nolūkas izmanto sarkanās mušmires. Analizējot Rigvēdas himnas, daudzi pētnieki sliecas domāt, ka arī bramīni somas gatavošanā izmantojuši sēnes, jo halucinogēnie efekti, kas aprakstīti Rigvēdā, esot analoģiski sarkanās mušmires preparātu radītajam efektam. Dažādās citās kultūrās apreibināšanās dzēriena gatavošanai lietots medus.
Kā raksta Mirča Eliade, nav īpaši svarīgi noskaidrot visu par augiem, kas reāli tika vai varēja būt izmantoti somas gatavošanai. Mums ir svarīga ar somu (haomu) saistītā pieredze un tās ietekme uz indiešu filosofiju. Ļoti iespējams, ka šādas pieredzes guvušo loks bija šaurs - priesteri un kāds no rituālu apkalpojošā personāla. Taču šī pieredze radīja ievērojamu rezonansi, kuras pamatā ir somas dzēriena iedvesmotās himnas un vēl jo vairāk to vēlākās interpretācijas.
Vēl ilgi pēc oriģinālā dzēriena pazušanas indiešu garīgie vadoņi saglabāja tiecību uz somas atklāto esību, kas bija svētlaimes pilna, pilnasinīga un vienoja ar dieviem. Šīs tiecības rezultātā radās dažādas prakses, kas arī palīdzēja sasniegt tamlīdzīgu stāvokli. To vidū: askēze, orgastiski ekscesi, meditācijas, jogas tehnikas, mistiska pašatdeve. Arhaiskā Indija pazinusi daudz ekstātiskās pieredzes veidu. Bez tam, absolūtās brīvības meklējumi radījuši rindu metožu un filosofiju, kas mūsdienās radījuši perspektīvu, kādu vēdiskajā laikmetā nevarēja pat iztēloties. (M.Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sēj.)
Rigvēda, IX, 1.1.
Par saldāko, reibinošāko
Straumīti attīries, o Soma,
Izspiesta Indram dzeršanai.
Asuras spiež sulu no somas auga.
----------------------------------------------
trešdiena, 2009. gada 21. janvāris
dievietes kults
Mātes - Dievietes kults
Kailās sievietes figūra (augšā pa labi) ir ikoniska un ataino izziņas procesu un tālaika cilvēka izpratni par Būtni, kas dzemdē, baro un pacieš visas grūtības un nelaimes, kas nāk pār viņas galvu - viņa kā lietussargs piesedz jaundzimušo. Vienlaicīgi viņa veidota kā absolūts estētisks skaistums. Rokassprādzes tradicionāli norāda uz precētas sievietes statusu, tādējādi viņa pilda gan mātes, gan dzīvesbiedres lomu. Kopumā var teikt, ka reizē ar absolūtu mātišķību Viņa reprezentē arī absolūtu sievišķību. Viņa ir dzīvības cēlonis un tās nodrošinātāja, Viņa ir arī dzīves iemesls, tās iedvesma, pievilcība un jēga.
Arheoloģiskajos izrakumos atrasts daudz sieviešu figūriņu. Šo "venēru" neparastās līnijas pētnieki skaidro ar to, ka minētās figūras bijušas kulta priekšmeti. Tās nav nekas cits kā Dievietes-Mātes amuleti, kas lietotas kā elki. "Venēru" attēlojumi lielā skaitā atrodami vēsturiskajos slāņos pirmsāriešu Indijā, pirmsizraēļu Palestīnā, arī Feniķijā un Šumerā. Uzreiz pamanāma to līdzība, un rodas priekšstats, ka Mātes kultam bijis gandrīz universāls raksturs.
To apstiprina arī etnogrāfija. Tautām, kas saglabājušas neolītiskā perioda elementus, praktiski visur vērojams kopīgās Mātes kults.
Indijā uzskata, ka visas sievietes ir Dievišķās Mātes forma. Neviens nespēj sevi atsvabināt no prāta un matērijas diktāta bez Mātes svētības. Māte ir tā, kas jūs lolo un sargā; viņa ir jūsu draugs un filozofs, audzinātājs un dzīves vadonis. Cilvēciskā māte ir Pasaules Mātes izpausme.
Kopš dienas, kad [diev]bijīgā cilvēka prāts iedomājās radīt materiālu objektu, kas attēlotu Augstāko dievišķo spēku iemiesojumu, viņš arvien vairāk palielināja tā nozīmi. Lai apliecinātu savu ideju par Augstāko Dievišķību, viņš Māti nosauca par Māti Zemi, kas svētī viņu ar labību, ūdeni, gaisu, uguni un nodrošina ar patvērumu.
Indas ielejā atrastās terakotas figūras patlaban ir vissenākie priekšmeti, kas kaut kādā veidā ataino Dievišķo Spēku manifestācijai, un arī norāda uz augsti attīstītu Mātes Dievietes pielūgsmes kultu.
Indas ielejā atrastās terakotas figūras patlaban ir vissenākie priekšmeti, kas kaut kādā veidā ataino Dievišķo Spēku manifestācijai, un arī norāda uz augsti attīstītu Mātes Dievietes pielūgsmes kultu.
----------------------------
Kailās sievietes figūra (augšā pa labi) ir ikoniska un ataino izziņas procesu un tālaika cilvēka izpratni par Būtni, kas dzemdē, baro un pacieš visas grūtības un nelaimes, kas nāk pār viņas galvu - viņa kā lietussargs piesedz jaundzimušo. Vienlaicīgi viņa veidota kā absolūts estētisks skaistums. Rokassprādzes tradicionāli norāda uz precētas sievietes statusu, tādējādi viņa pilda gan mātes, gan dzīvesbiedres lomu. Kopumā var teikt, ka reizē ar absolūtu mātišķību Viņa reprezentē arī absolūtu sievišķību. Viņa ir dzīvības cēlonis un tās nodrošinātāja, Viņa ir arī dzīves iemesls, tās iedvesma, pievilcība un jēga.
Arheoloģiskajos izrakumos atrasts daudz sieviešu figūriņu. Šo "venēru" neparastās līnijas pētnieki skaidro ar to, ka minētās figūras bijušas kulta priekšmeti. Tās nav nekas cits kā Dievietes-Mātes amuleti, kas lietotas kā elki. "Venēru" attēlojumi lielā skaitā atrodami vēsturiskajos slāņos pirmsāriešu Indijā, pirmsizraēļu Palestīnā, arī Feniķijā un Šumerā. Uzreiz pamanāma to līdzība, un rodas priekšstats, ka Mātes kultam bijis gandrīz universāls raksturs.
To apstiprina arī etnogrāfija. Tautām, kas saglabājušas neolītiskā perioda elementus, praktiski visur vērojams kopīgās Mātes kults.
----------------------------------------------------
Indijā uzskata, ka visas sievietes ir Dievišķās Mātes forma. Neviens nespēj sevi atsvabināt no prāta un matērijas diktāta bez Mātes svētības. Māte ir tā, kas jūs lolo un sargā; viņa ir jūsu draugs un filozofs, audzinātājs un dzīves vadonis. Cilvēciskā māte ir Pasaules Mātes izpausme.
---------------------------------
piektdiena, 2009. gada 9. janvāris
Indus valley civilisation
Indijas senākās pilsētas
Mirča Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sējums
Jaunākie pētījumi Harapas un Mohendžo-Daro uzrāda labi attīstītu pilsētas kultūru, kur vienlīdz stipra ir tirdzniecība un teokrātija. Pirmos pētniekus visvairāk pārsteidza tas, ka šo pilsētu attīstībā tūkstošgades laikā vērojama stagnācija - nav nekādas attīstības. Šo nesatricināmo stabilitāti iespējams skaidrot vienīgi ar kaut kāda reliģiska režīma pastāvēšanu.
Tagad ir zināms, ka šī kultūra izplatījās tālu aiz Indas ielejas robežām un visur vērojama tā pati vienveidība. Gordons Čailds uzskatīja, ka Harapas tehnoloģija atgādina ēģiptiešu un mezopotāmiešu tehnoloģiju. Taču tā radīja primitīvas lietas, kas norāda uz to, ka harapiešu skatiens bija vērsts ne uz šīs pasaules lietām.
Tiek uzskatīts, ka harapiešu priekšteči nākuši no Irānas pirmsāriešu zemkopjiem. Ievērību pelna fakts, ka senākās apmetnes tika celtas ceremoniālo celtņu tuvumā. Kādā arheoloģiskā kompleksā Porali upes reģionā (Beludžistāna, Pakistāna) tika atklāts 7-12 m augsts paugurs, un virkne celtņu, kas apjoztas ar sienu. Pauguram ir zikurāta forma, vairākas kāpnes ved uz augšējo terasi. Akmens celtnēs nav atrodamas liecības, ka tur dzīvojuši cilvēki. Tas liecina par celtnes ceremoniālo funkciju. Šī paša kompleksa cita fāze (B) raksturīga ar akmens gredzeniem, kuru platums no 3 līdz 8m, kā arī "balta akmens ielām". Šīs celtnes [acīmredzot] kalpoja tikai reliģioziem mērķiem.
Vissenākās pilsētas tika celtas ap tempļiem, t.i. pie svētās vietas - Pasaules Centra. Saskaņā ar teiksmām, tur satiekas zeme, debesis un pazeme. Harapas un Mohendžo-Daro pilsētās ir acīmredzams, ka citadelē notikušas reliģiozas ceremonijas. Ja vien izdosies pierādīt, ka šīs divas galvenās pilsētas atšķiras no pirmsharapas prototipiem, tad varēs apgalvot, ka šeit notikusi pilsētas dzīves sekularizācija un sākusies jauna ēra.
Aizvēsturiskās reliģiskās koncepcijas un to paralēles hinduismā
Harapiešu ticējumi, ir svarīgi arī dēļ to saistības ar hinduismu. Lielākā daļa figūriņu un attēlojumi uz zīmogiem liecina par Dievietes - Mātes kultu. Sers Džons Maršals norāda, ka figūra, kas sēž jogas pozā ar izceltu fallu un atrodas dzīvnieku ielenkumā, reprezentē Lielo dievu, kas, iespējams, ir Šivas prototips. Ferserviss pievērsa uzmanību neskaitāmām reliģiskas pielūgsmes vai upurēšanas ainām, kas atrodamas uz zīmogiem. Vispazīstamākā attēlo figūru, kas sēž (vai dejo?) laukumiņā starp diviem ceļos nokritušiem lūdzējiem, kur katram blakus ir kobra. Citos atveidots personāžs, kas savalda divus tīģerus, vai arī ragots dievs ar vērša kājām un asti, kas atgādina Mezopotāmijas Enkīdu; pārstāvēti arī koku gari, kam tiek nesti upuri. Ainās, kas uzzīmētas uz dažām Harapas urnām, Vetss saredz mirušo garus, kas gatavojas celties pāri straumei.
Var minēt lielo vannu Mohendžo-Daro, kas atgādina peldinātavas hinduistu tempļos mūsdienās; čalmas nēsāšanu (kas neparādās Vēdās un tiek dokumentēta tikai pēc brahmanu perioda); deguna rotājumi, ziloņkaula ķemmes utt.
Patlaban turpinās izrakumi gan Pakistānas, gan Indijas teritorijā. Visjaunākie apstrādātie dati liek domāt, ka t.s. Indas ielejas civilizācijai izveidoties palīdzēja toreiz varenā Sarasvati upe, kas pagaidām nezināmu iemeslu dēļ izsīka. Līdz ar to nāksies pārskatīt versiju, ka Sarasvati bija simboliska, nevis reāla upe. Attēlā redzams skats no gliemežvāku aproču darbnīcas Dolavirā: neviens šodien nevar pateikt, kādēļ tas viss steigā tika pamests...
Indas kultūras sakarā var teikt, ka tā neizzuda - tā regresēja līdz sākotnējai jeb tautas formai. Tas ir arī Eiropā plaši izplatīts fenomens, ko var novērot barbaru iebrukuma laikā. Tomēr jāteic, ka jau ilgi pirms Indas kultūras sabrukuma Pendžabas arianizācija radīja grandiozu sintēzes procesu, kam bija lemts tapt par hinduismu. Liels skaits "Harapas" elementu hinduismā izskaidrojams tikai ar to, ka kontakti starp indoeiropiešu iekarotājiem un Indas kultūras pārstāvjiem bijuši daudz senāki. Šie pārstāvji varēja būt cilvēki, kas izkliedēšanās rezultātā saglabāja savu kultūru perifērijā, ko neskāra pirmais arianizācijas vilnis. Tā var skaidrot pirmajā acu uzmetienā it kā dīvaino faktu: Lielās Dievietes un Šivas kults, falla kults un koku pielūgšana, askētisms, joga utt. parādās Senajā Indijā kā augsti attīstītas pilsētkultūras izpausme, turpretim viduslaiku un mūsdienu Indijā šie reliģiskie elementi raksturo "tautiskās" kultūras.
Mirča Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sējums
Jaunākie pētījumi Harapas un Mohendžo-Daro uzrāda labi attīstītu pilsētas kultūru, kur vienlīdz stipra ir tirdzniecība un teokrātija. Pirmos pētniekus visvairāk pārsteidza tas, ka šo pilsētu attīstībā tūkstošgades laikā vērojama stagnācija - nav nekādas attīstības. Šo nesatricināmo stabilitāti iespējams skaidrot vienīgi ar kaut kāda reliģiska režīma pastāvēšanu.
Tagad ir zināms, ka šī kultūra izplatījās tālu aiz Indas ielejas robežām un visur vērojama tā pati vienveidība. Gordons Čailds uzskatīja, ka Harapas tehnoloģija atgādina ēģiptiešu un mezopotāmiešu tehnoloģiju. Taču tā radīja primitīvas lietas, kas norāda uz to, ka harapiešu skatiens bija vērsts ne uz šīs pasaules lietām.
Tiek uzskatīts, ka harapiešu priekšteči nākuši no Irānas pirmsāriešu zemkopjiem. Ievērību pelna fakts, ka senākās apmetnes tika celtas ceremoniālo celtņu tuvumā. Kādā arheoloģiskā kompleksā Porali upes reģionā (Beludžistāna, Pakistāna) tika atklāts 7-12 m augsts paugurs, un virkne celtņu, kas apjoztas ar sienu. Pauguram ir zikurāta forma, vairākas kāpnes ved uz augšējo terasi. Akmens celtnēs nav atrodamas liecības, ka tur dzīvojuši cilvēki. Tas liecina par celtnes ceremoniālo funkciju. Šī paša kompleksa cita fāze (B) raksturīga ar akmens gredzeniem, kuru platums no 3 līdz 8m, kā arī "balta akmens ielām". Šīs celtnes [acīmredzot] kalpoja tikai reliģioziem mērķiem.
Vissenākās pilsētas tika celtas ap tempļiem, t.i. pie svētās vietas - Pasaules Centra. Saskaņā ar teiksmām, tur satiekas zeme, debesis un pazeme. Harapas un Mohendžo-Daro pilsētās ir acīmredzams, ka citadelē notikušas reliģiozas ceremonijas. Ja vien izdosies pierādīt, ka šīs divas galvenās pilsētas atšķiras no pirmsharapas prototipiem, tad varēs apgalvot, ka šeit notikusi pilsētas dzīves sekularizācija un sākusies jauna ēra.
Aizvēsturiskās reliģiskās koncepcijas un to paralēles hinduismā
Harapiešu ticējumi, ir svarīgi arī dēļ to saistības ar hinduismu. Lielākā daļa figūriņu un attēlojumi uz zīmogiem liecina par Dievietes - Mātes kultu. Sers Džons Maršals norāda, ka figūra, kas sēž jogas pozā ar izceltu fallu un atrodas dzīvnieku ielenkumā, reprezentē Lielo dievu, kas, iespējams, ir Šivas prototips. Ferserviss pievērsa uzmanību neskaitāmām reliģiskas pielūgsmes vai upurēšanas ainām, kas atrodamas uz zīmogiem. Vispazīstamākā attēlo figūru, kas sēž (vai dejo?) laukumiņā starp diviem ceļos nokritušiem lūdzējiem, kur katram blakus ir kobra. Citos atveidots personāžs, kas savalda divus tīģerus, vai arī ragots dievs ar vērša kājām un asti, kas atgādina Mezopotāmijas Enkīdu; pārstāvēti arī koku gari, kam tiek nesti upuri. Ainās, kas uzzīmētas uz dažām Harapas urnām, Vetss saredz mirušo garus, kas gatavojas celties pāri straumei.
Var minēt lielo vannu Mohendžo-Daro, kas atgādina peldinātavas hinduistu tempļos mūsdienās; čalmas nēsāšanu (kas neparādās Vēdās un tiek dokumentēta tikai pēc brahmanu perioda); deguna rotājumi, ziloņkaula ķemmes utt.
Vēsturiskais periods, kura rezultātā Harapas mantojumu daļēji uzsūca hinduisms, nav pietiekami labi izpētīts. Vēsturnieki vēl joprojām diskutē par šo divu galveno pilsētu pagrimuma iemesliem un vēlāko totālo sagruvumu. Tiek minēti tādi iespējamie iemesli kā katastrofiski plūdi Indas ielejā, sekojošs sausums, seismiskās svārstības un visbeidzot - āriešu iekarotāju uzbrukums. Visticamāk panīkums skaidrojams ar virkni iemeslu. Lai vai kā, ap 1750. gadu p.m.ē. Indas civilizācija jau atradās nāves priekšā, un indoārieši tai deva pēdējo triecienu. No vienas puses, āriešu cilšu iebrukums notika pakāpeniski, vairāku gadsimtu garumā, bet, no otras - Dienvidu reģionā (agrāk zināms kā Zauraštra), no Harapas kultūras pamata izveidojusies kultūra turpināja attīstīties arī pēc āriešu uzbrukuma.
Patlaban turpinās izrakumi gan Pakistānas, gan Indijas teritorijā. Visjaunākie apstrādātie dati liek domāt, ka t.s. Indas ielejas civilizācijai izveidoties palīdzēja toreiz varenā Sarasvati upe, kas pagaidām nezināmu iemeslu dēļ izsīka. Līdz ar to nāksies pārskatīt versiju, ka Sarasvati bija simboliska, nevis reāla upe. Attēlā redzams skats no gliemežvāku aproču darbnīcas Dolavirā: neviens šodien nevar pateikt, kādēļ tas viss steigā tika pamests...
Indas kultūras sakarā var teikt, ka tā neizzuda - tā regresēja līdz sākotnējai jeb tautas formai. Tas ir arī Eiropā plaši izplatīts fenomens, ko var novērot barbaru iebrukuma laikā. Tomēr jāteic, ka jau ilgi pirms Indas kultūras sabrukuma Pendžabas arianizācija radīja grandiozu sintēzes procesu, kam bija lemts tapt par hinduismu. Liels skaits "Harapas" elementu hinduismā izskaidrojams tikai ar to, ka kontakti starp indoeiropiešu iekarotājiem un Indas kultūras pārstāvjiem bijuši daudz senāki. Šie pārstāvji varēja būt cilvēki, kas izkliedēšanās rezultātā saglabāja savu kultūru perifērijā, ko neskāra pirmais arianizācijas vilnis. Tā var skaidrot pirmajā acu uzmetienā it kā dīvaino faktu: Lielās Dievietes un Šivas kults, falla kults un koku pielūgšana, askētisms, joga utt. parādās Senajā Indijā kā augsti attīstītas pilsētkultūras izpausme, turpretim viduslaiku un mūsdienu Indijā šie reliģiskie elementi raksturo "tautiskās" kultūras.
Sākot ar Harapas periodu, noteikti eksistēja saikne starp australoīdo aborigēnu garīgumu un "skolotājiem", kas radīja pilsētas kultūru. Jāsecina, ka ir saglabājusies ne vien šī sintēze, bet arī īpašais "skolotāju" ieguldījums (kas tieši saistīts ar viņu teokrātiskajām koncepcijām). Citādi nebūs iespējams izskaidrot, kā brahmaniem izdevās iegūt savu nozīmību postvēdiskajā periodā. Visai iespējams, ka Harapas reliģiskās koncepcijas (kas ievērojami atšķiras no indoeiropeiskās) tika saglabātas (ar nenovēršamām izmaiņām) sabiedrības apakšslāņos un jauno "skolotāju", indoeiropiešu vidē. Visai iespējams, ka tieši no šejienes tās viļņveidīgi izplatījās vēlākajos hinduisma formēšanās laikos.
--------------------
No krievu valodas tulkoja Māris Šverns
No krievu valodas tulkoja Māris Šverns
Abonēt:
Ziņas (Atom)