Indijas senākās pilsētas
Mirča Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sējums
Jaunākie pētījumi Harapas un Mohendžo-Daro uzrāda labi attīstītu pilsētas kultūru, kur vienlīdz stipra ir tirdzniecība un teokrātija. Pirmos pētniekus visvairāk pārsteidza tas, ka šo pilsētu attīstībā tūkstošgades laikā vērojama stagnācija - nav nekādas attīstības. Šo nesatricināmo stabilitāti iespējams skaidrot vienīgi ar kaut kāda reliģiska režīma pastāvēšanu.
Tagad ir zināms, ka šī kultūra izplatījās tālu aiz Indas ielejas robežām un visur vērojama tā pati vienveidība. Gordons Čailds uzskatīja, ka Harapas tehnoloģija atgādina ēģiptiešu un mezopotāmiešu tehnoloģiju. Taču tā radīja primitīvas lietas, kas norāda uz to, ka harapiešu skatiens bija vērsts ne uz šīs pasaules lietām.
Tiek uzskatīts, ka harapiešu priekšteči nākuši no Irānas pirmsāriešu zemkopjiem. Ievērību pelna fakts, ka senākās apmetnes tika celtas ceremoniālo celtņu tuvumā. Kādā arheoloģiskā kompleksā Porali upes reģionā (Beludžistāna, Pakistāna) tika atklāts 7-12 m augsts paugurs, un virkne celtņu, kas apjoztas ar sienu. Pauguram ir zikurāta forma, vairākas kāpnes ved uz augšējo terasi. Akmens celtnēs nav atrodamas liecības, ka tur dzīvojuši cilvēki. Tas liecina par celtnes ceremoniālo funkciju. Šī paša kompleksa cita fāze (B) raksturīga ar akmens gredzeniem, kuru platums no 3 līdz 8m, kā arī "balta akmens ielām". Šīs celtnes [acīmredzot] kalpoja tikai reliģioziem mērķiem.
Vissenākās pilsētas tika celtas ap tempļiem, t.i. pie svētās vietas - Pasaules Centra. Saskaņā ar teiksmām, tur satiekas zeme, debesis un pazeme. Harapas un Mohendžo-Daro pilsētās ir acīmredzams, ka citadelē notikušas reliģiozas ceremonijas. Ja vien izdosies pierādīt, ka šīs divas galvenās pilsētas atšķiras no pirmsharapas prototipiem, tad varēs apgalvot, ka šeit notikusi pilsētas dzīves sekularizācija un sākusies jauna ēra.
Aizvēsturiskās reliģiskās koncepcijas un to paralēles hinduismā
Harapiešu ticējumi, ir svarīgi arī dēļ to saistības ar hinduismu. Lielākā daļa figūriņu un attēlojumi uz zīmogiem liecina par Dievietes - Mātes kultu. Sers Džons Maršals norāda, ka figūra, kas sēž jogas pozā ar izceltu fallu un atrodas dzīvnieku ielenkumā, reprezentē Lielo dievu, kas, iespējams, ir Šivas prototips. Ferserviss pievērsa uzmanību neskaitāmām reliģiskas pielūgsmes vai upurēšanas ainām, kas atrodamas uz zīmogiem. Vispazīstamākā attēlo figūru, kas sēž (vai dejo?) laukumiņā starp diviem ceļos nokritušiem lūdzējiem, kur katram blakus ir kobra. Citos atveidots personāžs, kas savalda divus tīģerus, vai arī ragots dievs ar vērša kājām un asti, kas atgādina Mezopotāmijas Enkīdu; pārstāvēti arī koku gari, kam tiek nesti upuri. Ainās, kas uzzīmētas uz dažām Harapas urnām, Vetss saredz mirušo garus, kas gatavojas celties pāri straumei.
Var minēt lielo vannu Mohendžo-Daro, kas atgādina peldinātavas hinduistu tempļos mūsdienās; čalmas nēsāšanu (kas neparādās Vēdās un tiek dokumentēta tikai pēc brahmanu perioda); deguna rotājumi, ziloņkaula ķemmes utt.
Vēsturiskais periods, kura rezultātā Harapas mantojumu daļēji uzsūca hinduisms, nav pietiekami labi izpētīts. Vēsturnieki vēl joprojām diskutē par šo divu galveno pilsētu pagrimuma iemesliem un vēlāko totālo sagruvumu. Tiek minēti tādi iespējamie iemesli kā katastrofiski plūdi Indas ielejā, sekojošs sausums, seismiskās svārstības un visbeidzot - āriešu iekarotāju uzbrukums. Visticamāk panīkums skaidrojams ar virkni iemeslu. Lai vai kā, ap 1750. gadu p.m.ē. Indas civilizācija jau atradās nāves priekšā, un indoārieši tai deva pēdējo triecienu. No vienas puses, āriešu cilšu iebrukums notika pakāpeniski, vairāku gadsimtu garumā, bet, no otras - Dienvidu reģionā (agrāk zināms kā Zauraštra), no Harapas kultūras pamata izveidojusies kultūra turpināja attīstīties arī pēc āriešu uzbrukuma.
Patlaban turpinās izrakumi gan Pakistānas, gan Indijas teritorijā. Visjaunākie apstrādātie dati liek domāt, ka t.s. Indas ielejas civilizācijai izveidoties palīdzēja toreiz varenā Sarasvati upe, kas pagaidām nezināmu iemeslu dēļ izsīka. Līdz ar to nāksies pārskatīt versiju, ka Sarasvati bija simboliska, nevis reāla upe. Attēlā redzams skats no gliemežvāku aproču darbnīcas Dolavirā: neviens šodien nevar pateikt, kādēļ tas viss steigā tika pamests...
Indas kultūras sakarā var teikt, ka tā neizzuda - tā regresēja līdz sākotnējai jeb tautas formai. Tas ir arī Eiropā plaši izplatīts fenomens, ko var novērot barbaru iebrukuma laikā. Tomēr jāteic, ka jau ilgi pirms Indas kultūras sabrukuma Pendžabas arianizācija radīja grandiozu sintēzes procesu, kam bija lemts tapt par hinduismu. Liels skaits "Harapas" elementu hinduismā izskaidrojams tikai ar to, ka kontakti starp indoeiropiešu iekarotājiem un Indas kultūras pārstāvjiem bijuši daudz senāki. Šie pārstāvji varēja būt cilvēki, kas izkliedēšanās rezultātā saglabāja savu kultūru perifērijā, ko neskāra pirmais arianizācijas vilnis. Tā var skaidrot pirmajā acu uzmetienā it kā dīvaino faktu: Lielās Dievietes un Šivas kults, falla kults un koku pielūgšana, askētisms, joga utt. parādās Senajā Indijā kā augsti attīstītas pilsētkultūras izpausme, turpretim viduslaiku un mūsdienu Indijā šie reliģiskie elementi raksturo "tautiskās" kultūras.
Sākot ar Harapas periodu, noteikti eksistēja saikne starp australoīdo aborigēnu garīgumu un "skolotājiem", kas radīja pilsētas kultūru. Jāsecina, ka ir saglabājusies ne vien šī sintēze, bet arī īpašais "skolotāju" ieguldījums (kas tieši saistīts ar viņu teokrātiskajām koncepcijām). Citādi nebūs iespējams izskaidrot, kā brahmaniem izdevās iegūt savu nozīmību postvēdiskajā periodā. Visai iespējams, ka Harapas reliģiskās koncepcijas (kas ievērojami atšķiras no indoeiropeiskās) tika saglabātas (ar nenovēršamām izmaiņām) sabiedrības apakšslāņos un jauno "skolotāju", indoeiropiešu vidē. Visai iespējams, ka tieši no šejienes tās viļņveidīgi izplatījās vēlākajos hinduisma formēšanās laikos.
--------------------
No krievu valodas tulkoja Māris Šverns
