iepazīsi sevi un pārstāsi bīties

prana-dziedn_lekcijas

2011-06-27T12:37:00.011+03:00

Prānas dziedniecības lekcijas un semināri Latvijā

Prānas dziedniecība jeb dziedināšana ar prānu... - šī metode manā uzmanības lokā nonāca pirms pāris gadiem. Rezultātā iztulkoju galvenās nostādnes un citu svarīgāko informāciju, kas šobrīd ievietota portālā Draugi domubiedru grupā Rasas Lāse.

Noticis tā, ka šovasar pie mums no Vācijas ieradīsies praktizējošs prānas dziednieks Markuss Lainheupls, kurš saņēmis atļauju mācīt šo metodi arī Latvijā un uzturēsies šeit no 26. jūlija līdz 22. augustam. Markusa dzimtajā pilsētā pērn ir nodibināts savs Prānas centrs, kurā tiek ārstēti cilvēki, organizēti semināri un meditācijas, kā arī informatīvi pasākumi un treniņi prānistiem.

Lekcijas notiks dažādās Latvijas vietās. Tajās tiks stāstīts par prānas dziedniecības sākotni un pamatprincipiem, kā arī metodes iespējām. Pēc vēlēšanās kāds no brīvprātīgajiem varēs uz sevis pārbaudīt šī dziedināšanas veida iedarbīgumu un dziednieka prasmes. Pēc lekciju sērijas ir plānoti divi semināri (Talsos un Rīgā), kad tiek apgūtas prānas dziedniecības pamattehnikas, enerģētiskā anatomija, nedaudz no enerģētiskās pašaizsardzības un t.s. divu siržu meditācija. Viss apgūtais uzreiz tiek praktizēts, lai pēc kursiem ir drošības sajūta un metodi katrs varētu pielietot ikdienā.

***

Senāks raksts par prānas dziedniecību

Mājas lapa ~ http://www.prana-latvija.com

Mohanji

2011-04-06T09:00:00.009+03:00

Mohandži

attēls no http://mohansuniverse.wordpress.com/

- Šī dzīve, šī eksistence ir īsta privilēģija. Es sadūšojos doties pa vētru un ērkšķu ceļu tiešā nozīmē. Privilēģija slēpjas tajā, ka es pēkšņi sapratu visa notiekošā IEMESLU. Bija absolūta skaidrība.

- Nekas nenotiek nejauši. Visam ir kāds dziļāks mērķis, dziļāka nozīme. Nedrošību, zaudējumus, ērkšķus un nicinājumu, ar ko saskāros, es sapratu kā karmisku pārstrādi, attīrīšanos un [būtībā] gatavošanos kaut kam augstākam, daudz nozīmīgākam un dievišķākam.

- Ikreiz, kad es kaut ko zaudēju, tas nostiprināja manu garīgo labklājību. Sekojošie zaudējumi, degšana un spēku izsīkums pulēja mana ego asās malas. Nekāda naida, nekādu sūdzību. Mana garīgā redze un apziņa paplašinājās ar katru nomesto slogu, ko [apzināti vai neapzināti] biju nesis iepriekš. Šos notikumus un sapratni, ka viss - arī pati eksistence brūk man apkārt - es vērtēju kā milzīgu privilēģiju. Es patiešām esmu pateicīgs Dievišķajai Gribai par šo žēlastību.

- Mēs visi pārvietojamies kopā ar laiku. Mēs dzīvojam duālā pasaulē - pat, ja kāds vai kaut kas mūs ir pārliecinājis, ka kaut kur, tur dziļi, tomēr pastāv vienotība. Ļoti bieži mēs nenojaušam, ka šīs vienotības pamats atrodams mūsu pašu "infrastruktūrā". Mēs atrodamies ārpus sevis, un mēs esam nepārliecināti, un mēs meklējam atbildes tālu ārpus sevis, un mums neizdodas saprast, ka nekā nav - ir tikai tagad. Tiklīdz jūs to apjēgsiet, jūs nokļūsiet ārpus laika, kaut arī būsiet aktīvi laikā. Vai tas ir tik sarežģīti, lai apjēgtu? Viss, kas ir nepieciešams - viens mazs iekšējs solis - viegla apzināšanās, ka eksistē tikai tagad. Kad jūsu smadzenes velk jūs nākotnē vai pagātnē, atgriezieties atpakaļ mājās - stāvoklī tagad. Kad jūs atrodaties tagad okeānā, jūs sajūtat katru vibrāciju, jūsu Realizācija plaukst.

- Man nav personiska darbības plāna. Mana eksistence šajā ķermenī jau sen beigusies. ...esmu kā ūdens, kas pēc formas un nokrāsas līdzinās traukam, kurā ieliets. Esmu kā uguns, kas sadedzina pelavas, kuras bloķē cilvēku karmiskos kanālus. Esmu kā pārmaiņu vējš - visur un nekur. Esmu kā māte - Zeme, kas pildīta ar līdzcietību. Es - bezgalīgais Visums. Es [tāpat kā citi] esmu tikai Visvarenā instruments. Mans uzdevums nav žilbināt un sasaistīt cilvēkus, bet atbrīvot tos, kuri tam gatavi. Esmu laimīgs, ja mana eksistence kaut dažiem palīdzējusi atbrīvoties. Es tikai pildu savu pienākumu. Es neveidoju sev imidžu, un tas ir mans ceļš, kā palikt brīvam. Svarīgi ir tas, ko cilvēks dara, nevis kā izskatās. Imidžs ir prece, kas ātri bojājas. Cilvēkiem ļoti patīk radīt ietvarus un tajos ievietot citus.

Pārsvarā cilvēka eksistence ir šabloniska [ar noteiktiem izņēmumiem]; tai pat laikā īstas personības ir bez robežām. Pat mūsu dzīve ir ierobežota - dvēsele ir mūžīga. Mēs maināmies ik minūti. Mainās ķermenis, prāts, emocijas. Mainās situācijas, kaut kas mirst un kaut kas dzimst no jauna. Pārmaiņas - tāda ir mūsu eksistences patiesība. Kādu imidžu mēs šajās pārmaiņās varam saglabāt? Kādēļ? Kādēļ lai mēs neļautu pārmaiņām notikt un pašiem kļūt par iekšējo un ārējo pārmaiņu bezkaislīgu liecinieku?

Bieži vien imidžu veidojam tādēļ, ka nejūtamies pārliecināti. Citi nemaina savu imidžu no bailēm citus pievilt. Citi baidās no jebkādām pārmaiņām. Dzīve pēc šablona un noteiktos rāmjos ir ārkārtīgi viegla. Ārpus rāmjiem dzīve ir sarežģīta. Tādējādi - vai šis ir mans imidžs? Lai ko jūs domātu - es esmu tas. Nav svarīgi, kas esmu patiesībā. Es esmu spogulis, kas atspoguļo jūsu apziņu. Es nekad jums neuzspiežu savu imidžu. Jums ir savs. Jums manējais nav svarīgs. Jūsu imidžs ir svarīgs. No šejienes sākas jūsu ceļojums.

- Kad pienāk laiks pašrealizācijai, darbības un rīcība veido ceļu pie universālās apziņas. Tajā ir atbildes uz visiem jautājumiem. Jums vairs nav nepieciešamības pēc materiāliem, kas sniegtu zināšanas, kad eksistējat pašā Zināšanā, tās svētlaimē. ...Pēc apgaismības sasniegšanas cilvēks sevī pamana ievērojamas izmaiņas attieksmē pret kaut ko. Daudzi Meistari pārstāj jebkāda veida darbošanos un ieslīgst mierā. Daudzi kļūst hiperaktīvi, daudzi uzvedas kā ārprātīgie. Daudzi pamet sabiedrību un nododas vientulībai. Apgaismota cilvēka uzvedība ir atkarīga no viņa iekšējās dabas. Vairumā gadījumu tikai apgaismotais pūlī spēj atpazīt apgaismoto. Pārējie var tikai minēt. Daudzi sevi iztēlojas par apgaismotiem, taču jāsaprot, ka viņi tā rīkojas, lai apmierinātu savu vēlēšanos tikt atzītiem no citu puses, vai arī, lai izdzīvotu šajā sarežģītajā pasaulē. Parasti reizē ar apgaismību pasaulīgās vajadzības pamazām izzūd un apgaismotais Meistars darbojas Kosmiskās Mīlestības aspektā. Kopš šī brīža viņa darbībās nav nosacījumu - vairs netiek gaidītas uzslavas, atzinība, pateicība. Viņš ne no viena neko negaida. Viņš ir pašpietiekams savā Augstākajā esībā, kur viņam viss vienmēr sasniedzams. Šāda uzvedība ir apgaismības pazīme.

- Apgaismība nozīmē, ka viss tiek pieņemts ar vienādu garīgu līdzsvaru. Nekas nevar ietekmēt jūsu atteikšanās stāvokli. Izzušana ir Realizācija.

- Ja atteikšanās izriet no Apziņas, tad Zemapziņa ir pilna ar vēlmēm, bet tas nenesīs rezultātu. Nepieciešams strādāt ar sevi, uzvarēt savas vēlmes un attīstīties tālāk. Ar apziņas palīdzību noliedzot vai atsakoties no vēlmēm, mēs radām ilūziju, - noteiktā mirklī labvēlīgos apstākļos to atstātā sēkla uzdīgs un vēlmes sevi pieteiks no jauna.

Apgaismība nozīmē atdot sevi Visuma ritmam, atrasties ar to unisonā vai vienādu svārstību stāvoklī. Individualitātes apmierināšana pārvēršas laipnā pašpietiekamībā. Vairs netiek uztverts un apcerēts ārējais, - uzmanība fokusējas uz iekšājo. Cilvēks sasniedz iekšējas pašpietiekamības stāvokli. Tagad vairs nav vajadzīga atteikšanās, jo tā kļūst lieka. Viss nevajadzīgais, kas atrodas zemapziņā, automātiski pazūd bez pēdām, un atbrīvotā telpa tiek piepildīta ar kosmiskās Apziņas tīru žēlastību.

- Būtībā nav iespējams kaut ko atstāt, ja šī telpa netiek aizpildīta ar augstāku matēriju. Karmu nevar tik vienkārši izdzēst, - tas tiek panākts ar personiskām pūlēm - līdz pat pilnīgam izsīkumam. Apgaismots Meistars, protams, ir spējīgs maksimāli aizkliedēt kādas personas karmiskos atkritumus. Tomēr parasti mācekļiem tiek piedāvāts personiskās pieredzes ceļš ar darbību un personiskām pūlēm. Vēlmes un pieķeršanās tiek aizvietotas ar augstākām garīgām vērtībām. ... Gara pasaulē PIEREDZEI jānomaina ZINĀŠANAS. Notiek evolūcija - uz zemākajiem pakāpieniem stāvošais pazūd. Nepieciešamība pēc rituāliem izbeidzas, bet eksistence harmonijas un žēlastības vidē dod milzīgu spēku un dvēseles līdzsvaru. Cilvēks vairs nav pakļauts sarežgījumiem un ciešanām, kas rodas parastajā dzīvē. Viņš vienmēr turas virspusē, lai kādi vēji pūš un kādi virpuļi griežas sabiedrībā.

Dzīves stāsts

Mohandži ir dzimis Indijā, taču pēdējos 20 gadus pavadījis Tuvajos Austrumos.

Ērtā dzīve, veiksmīgā karjera jūras pārvadājumu firmā, mīlošā vīra un tēva loma izbeidzās traģiskajā 2000.g.23.augusta rītā, kad viņu četrgadīgajai meitiņai pārbrauca kravas automašīna.

Mazā meitenīte bija visa Mohandži pasaule - viņa kā eņģelis ietekmēja visus, ar kuriem vien sastapās. Dziļās sāpes un milzīgais tukšums, kas izveidojās pēc viņas aiziešanas, pārveidoja Mohandži uztveri - 2003.g. viņš izveido labdarības organizāciju Ammucare, kuras mērķis ir propagandēt nesavtīgu palīdzību, pārvarot šķēršļus, ko radījuši paši cilvēki. Viņš uzskatīja, ka šādā organizācijā nedrīkst būt obligātu iemaksu. Tā eksistē no paša Mohandži finansu līdzekļiem, kā arī līdzcietīgu cilvēku ziedojumiem. Laiks ir apliecinājis, ka palīdzētgriboši cilvēki uzrodas, ja ir patiesa mīlestība.

Pēc Ammu aiziešanas liktenis turpināja pārbaudīt Mohandži. Viņa laulība izjuka 2003.gadā. Uzņēmums viņu nosūtīja uz Irāku, kur viņš divreiz atradās uz nāves robežas. Tai pat laikā Mohandži zaudēja savus ieguldījumus Indijā un visu nākamo 2004. gadu dzīvoja bez darba. Agonija un ciešanas atsaucās uz viņa fizisko ķermeni - izveidojās akmeņi nierēs un iekaisa āda. Ādas slimība radīja vispārēja apdeguma sajūtu, un dzīve pārvērtās īstā murgā. Taču no augstākās apziņas punkta raugoties, viss izskatījās pavisam citādi. Izolācija, sāpes un ciešanas pamazām viņu pietuvināja pašizziņai un eksistenciālām pārdomām. Kā saka pats Mohandži: "Vienu pēc otra Dievs paņēma visu, kas man bija dārgs, un nolika [mani] uz garīgās evolūcijas ceļa. Lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāzaudē".

Notika iekšējas pārmaiņas un viņš sāka saņemt norādījumus no dažādiem Skolotājiem (Širdi Baba, Babadži, Satja Sai Baba u.c.). Himalaji kļuva par viņa otrajām mājām - Mohandži atrada mierinājumu Skolotāju beznosacījumu mīlestībā un gudrībā. Pamazām iekšējie kanāli atvērās pilnībā, un ilgstošie telepātiskie sakari ar Skolotājiem kļuva par viņa ārējo un iekšējo realitāti. Neraugoties uz zināšanām un apgaismību, Mohandži vēl arvien ir vienkāršs un pieticīgs cilvēks. Ar savu izskatu un ģērbšanās stilu viņš mulsina tos, kuri gribētu viņu redzēt savu priekšstatu rāmjos.

Kontakti ar garīgajiem Skolotājiem un ikdienas apvienošana nav viegls uzdevums. Mohandži to skaidro, vadoties no savas pieredzes: "Kad pienāk laiks pašrealizācijai, darbība un rīcība veido ceļu uz universālo apziņu, kur atrodamas atbildes uz visiem jautājumiem. Jums vairs nav nepieciešami materiāli zināšanu apguvei, kad jau dzīvojat pašā Zināšanā, tās svētlaimē. Garīgie skolotāji izmanto grāmatu zinības tādēļ, ka viņiem jāmāca savi studenti. Kad viņi sasniedz Zināšanas Svētlaimi jeb Meistara līmeni, viņiem vairs nav nepieciešams akumulēt zināšanas no materiāliem avotiem; viņi izšķīst pašas Zināšanas Esībā."

avots: http://btwlatvia.wordpress.com

===

Mohandži pasaule

===

Shirdi_Sai_Baba

2011-04-04T14:32:00.003+03:00

Širdi Sai Baba

attēla resurss: http://devotionalonly.com

Par Širdi Sai Babas izcelsmes vietu nav ticamu ziņu. Tiek uzskatīts, ka viņš ir dzimis 1838.g. 28.septembrī. Širdi Babu par svēto uzskata gan musulmaņi, gan hinduisti. Daži no viņa pielūdzējiem ir pārliecināti, ka Širdi Baba ir Šivas vai Dattatreijas avatārs. Galvenais viņa mācības saturs bija piedošana, savstarpēja palīdzība, līdzcietība, iekšējais miers, mīlestības morāles kodekss, Dieva un guru godināšana. Savas dzīves laikā viņš nemitīgi centās samierināt hinduismu un islamu. Vēl arvien Širdi Baba ir ļoti populārs kā svētais un viņu godina visur pasaulē. Daudzi no viņa sekotājiem kļuvuši par ievērojamiem skolotājiem un svētajiem, lai arī viņš neatstāja aiz sevis tiešos skolniekus un neuzrakstīja nevienu grāmatu. Pēdējos dzīves gados par viņa sekotājiem kļuva arī daudzi zoroastrisma un kristietības pārstāvji.

Līdz pat 16. mūža gadam par viņu nav nekādu liecību, līdz viņš pirmoreiz parādījās Širdi ciemā [Ahmednagaras apgabalā] zem nīmkoka, ģērbies kā musulmaņu faķīrs. Ciema iedzīvotāji stipri brīnījās par askēzi, ko viņš stingri ievēroja, neskatoties ne uz karstumu ne aukstumu vai citām briesmām. Protams, ka viņš piesaistīja cieminieku uzmanību - dievbijīgākie viņu bieži apciemoja, lai aprunātos; zēni, savukārt, mēdza viņam sviest ar akmeņiem, uzskatīdami viņu par jukušu. Pēc neilga laika viņš ciemu pameta - par prombūtnes laiku atkal nav ticamu ziņu. Pats Širdi Baba esot sacījis, ka piedalījies princeses Lakšmi Bai pusē indiešu sacelšanās laikā 1857.gadā. Atpakaļ Širdi viņš atgriezās 1858.gadā un nodzīvoja tur visu atlikušo mūžu. Pie Khandoba tempļa viņu sumināja toreizējais tempļa priesteris Mhalsapati: "Ya Sai", kas nozīmē - "Laipni lūgts, o svētais!" Pēc laika visi viņu pazina kā Sai Baba. Viņš esot bijis stalta auguma un nekad nav griezis matus. Ģērbšanās stils Sai Babam bijis kā musulmanim, tādēļ daudzi cieminieki viņu neatzina visā viņa dzīves laikā. Četrus, piecus gadus Baba nodzīvoja zem nīmkoka. Viņš bieži un ilgi mēdza doties apkārtnes džungļos. Tika runāts, ka viņš ir noslēgts un nesabiedrisks - daudz laika Sai Baba pavadīja meditācijās. Ar laiku viņš tika pierunāts apmesties vecā mošejā, kur dzīvoja viens, lūdzot dāvanas un pieņemot tos, kuri viņu godināja. Šajā mošejā viņš uzturēja svēto uguni (Dhuni), un ieguva svētos pelnus (Udhi), lai iedāvinātu, atvadoties no ciemiņiem. Cilvēki tic, ka šiem pelniem ir dziednieciskas īpašības un tie spēj atvairīt nelabos garus un briesmas. Viņam bija arī paradums gatavot viesiem ēdienu, ko piedāvāja kā prasādu (prasāds ir "dieva dāvana", ko vispirms ar rituālu piedāvā Dievam un pēc tam lieto kā svētību). Sai Baba izklaidējās, dejojot reliģiska rakstura dejas un dziedot (pārsvarā Kabīra dziesmas). Dažkārt viņš esot bijis rupjš un nesavaldīgs.

Sai Babas slava sasniedza Mumbaju 1910.gadā, un uz Širdi sāka plūst pielūdzēju straume, jo viņš tika uzskatīts par brīnumdari, svēto un pat kā Dieva avatāru. Pielūdzēji pēc Babas gribas viņam uzcēla pirmo templi Bhivpuri. Šo pasauli Sai Baba atstāja 1918.gada 15 oktobrī uz kāda sava pielūdzēja ceļiem, aiz sevis neatstājot praktiski neko. Muzejā, kas patlaban izveidots Širdi, var aplūkot priekšmetus un lietas, ko Baba lietoja dzīvs būdams - to nav pat desmit. Vietā, kur Sai Baba nomira, vēlāk tika uzcelts Samadhi mandīrs.

Lai arī Sai Baba bija askēts, viņš neaicināja, lai pielūdzēji pārtrauktu ierasto dzīvi un pamestu ģimeni, bet gan centīgi lūgtu un daudzinātu Dieva vārdu, kā arī lasītu svētos rakstus. Viņš ieteica dzīvot tikumīgi, palīdzēt citiem, ar mīlestību rūpēties par viņiem, un attīstīt sevī divas svarīgas īpašības: ticību (Shraddha) un pacietību (Saburi). Īpašu nozīmi viņš piedēvēja divām prasībām: pirmkārt, cilvēkam noteikti jāpilda savi pienākumi bez tieksmes gūt sev papildu labumu; un otrkārt - cilvēkam nav jākurn, bet jāsaglabā apmierinātība ar dzīvi jebkuros apstākļos.

Sai Baba skaidroja gan musulmaņu, gan hindu svētos rakstus. Vēlāk viņa laikabiedri stāstīja, ka viņš tos zināja ļoti labi un dziļi izprata tos. Skaidrojumus viņš sniedza Advaitas garā, ar daudziem bhakti elementiem. Visu viņa mācību caurstrāvoja trīs galvenie hinduisma garīgie ceļi - Bhakti joga, Džnjāna joga un Karma joga. Sai Baba sacīja, ka Dievs caurstrāvo pilnīgi visas pasaules lietas un dzīvo visās dzīvajās būtnēs - Dievs ir to būtība. Pēc viņa teiktā, cilvēks un viņa veikums ir pārejoši, taču Dievs un viņa darbi ir mūžīgi. Cilvēkam ir jāgodā Dievs un jāpaļaujas uz viņa gribu. Taču viņam ir jāgodā arī savs garīgais skolotājs (Guru). Šri Sai Baba sacīja, ka cilvēks nav [tikai] ķermenis, bet dvēsele. Tādēļ viņam ir jāstrādā ar dvēseli, jācīnās ar sava rakstura negatīvajām īpašībām un jākultivē labās. Cilvēka likteni nosaka viņa iepriekšējie darbi - karma.

Dažkārt Sai Baba prasīja pielūdzējiem dakšinu (ziedojumus), un tajā pašā dienā iegūtos līdzekļus atdeva nabagiem, bet atlikumu izlietoja sērkociņiem. Kā vēlāk to skaidroja līdzgaitnieki, Sai Baba tādējādi savos pielūdzējos centās izskaust skopumu un materiālo pieķeršanos. Sai Baba ļoti augstu vērtēja dāsnu mu un spēju dalīties. Viņš sacīja: "Pasaulē viss ir saistīts, un nekas nerodas ne no kā. Un, ja kāds atnāk pie tevis, nedzen viņu prom, bet pieņem ar labu un cieņu. Tu iepriecināsi Šri Hari (Dievu), ja padzirdīsi slāpstošo, paēdināsi izsalkušo, apģērbsi vai apguldīsi to, kuram tas nepieciešams. Ja kāds tev prasa naudu, taču tu negribi dot, tad nedod, - bet neaprej viņu kā suns".

Mūsdienās Širdi Baba ir ļoti populārs visā pasaulē. Katru dienu viņa templi Širdi apciemo apmēram 20 tūkstoši svētceļnieku, taču svētku laikā to skaits sasniedz pat 100 000. Katrā Indijas pilsētā ir vismaz viens Širdi Babam veltīts piemineklis. Hemadpants, kam Širdi Baba atļāva pierakstīt viņa teikto, sarakstīja grāmatu "Sai Sat Charitha".

=============

Wikipedia: http://en.wikipedia.org/wiki/Sai_Baba_of_Shirdi

Sri Narayana Guru

2011-03-25T15:27:00.011+02:00

Šri Narajana Guru

Dienu un nakti līdzjūtīgs cilvēks sevi iesaista darbībās, kas nes labumu visiem. Turpretim egoistisks cilvēks padara sevi niecīgu, slīkstot iekārēs, kas izposta morāli.

Att. resurss

Šri Narajana Guru Indijā tiek uzskatīts par reformatoru un svēto. Viņš ir dzimis 1854.g. 26. augustā netālu no tagadējās Keralas štata galvaspilsētas Trivandrumas. Ģimene piederēja ežavas komūnai, kas Indijas sociālajā hierarhijā savulaik tikusi izspiesta no varnu saraksta sakarā ar to, ka daži ežavas pievērsās budismam. Un tā jau ilgus gadsimtus ežavas pieder pie t.s. avarnām jeb tādiem, kas atrodas ārpus kastām - ežavas vēl līdz nesenai pagātnei kastu pārņemtajā Indijas sabiedrībā bija spiesti samierināties ar diskrimināciju visās dzīves jomās. Gurudevans [kā viņu maigi dēvē sekotāji] uzsāka sociālo kustību Keralā, kas bija vērsta pret kasteismu.

Viņš propagandēja jaunas vērtības - uzstājās par brīvību garīgajā sfērā un sociālo vienlīdzību. Narajana Guru idejas pārveidoja Keralas sabiedrību un tādēļ viņš tiek pielūgts kā reformators. Narajana Guru tiek godāts par viņa zināšanām Vēdās, dzejošanas prasmi, atvērtību citādiem uzskatiem, nevardarbības filosofiju un nerimstošiem centieniem izlabot sociālās netaisnības. Viņš ielika garīgus pamatus mūsdienu Keralas sociālajām reformām un veiksmīgāk no visiem reformatoriem iespaidoja kastu sistēmu. Viņš demonstrēja, ka ir iespējama sociāla emancipācija bez apspiesto un apspiedēju savstarpējas konfrontācijas.

Guru akcentēja to, ka pašiem apspiestajiem jāpieliek personīgas pūles, lai piedzīvotu garīgu un sociālu atdzimšanu - viņš aicināja celt tempļus un izglītības iestādes.

Pirmie dzīves soļi

Bērnībā Narajana Guru (Nanu) bija gudrs, izskatīgs un asprātīgs. Viņš ļoti jūtīgi uztvēra visu apkārt notiekošo. Pie tam ikviens jutās saistīts ar viņu; jau no mazotnes Nanu izrādīja tieksmi pamācīt citus. Dažreiz viņš noskatījās, kā vecākie novieto augļus un saldumus mītisku dievu priekšā - tie simbolizēja ziedotāju jūtas un vēlmes. Mazais Nanu zagšus iegāja svētnīcā un ēda Dievam piedāvātos augļus un saldumus. Kad viņam tika pārmests, Nanu atbildēja, ka "Dievs būs iepriecināts, ja es iepriecināšu sevi".

Nanu ievēroja, ka pieaugušo noskaņojums ir ļoti mainīgs. Kad kāds vecāks cilvēks nomira, ļaudis kļuva ciešanu pilni un kremēja mirušo, radot lielu kņadu un vaimanājot. Pēc dažām dienām viņš redzēja šos cilvēkus parastajā priecīgajā noskaņojumā un tādēļ aizgāja sēdēt mežā. Kad viņu pēc laika atrada un jautāja par šādu rīcību, Nanu atbildēja, ka bijis apjucis no pieaugušo pretrunīgās uzvedības.

Viņš redzēja arī savu vecāku un citu pieaugušo attieksmi pret nepieskaramajiem; viņi bieži vien uztraucās, ka apkārt staigājošie kalpi viņus varētu aptraipīt. Lai lauztu šo tabu, mazais Nanu gāja un apkampa nepieskaramos, - pēc tam viņš atgriezās mājās un pieskārās ģimenes locekļiem, jo vēlējās praktiski pierādīt, ka nabadzīga cilvēka apkampšana nevar nodarīt kaitējumu. Tādējādi mēs redzam, ka Narajana Guru bija reformators jau kopš mazām dienām.

Pretim realizācijai

Vairāku secīgu notikumu rezultātā mazais Nanu kļuva par vienu no cienītākajiem Indijas domātājiem. Kādēļ Šri Narajana ieguvis cildinošo apzīmējumu Guru? Parasts skolotājs (guru) vairāk ir informators vai instruktors. Taču cilvēks, kurš nododas svētai apcerei un spēj nodot gudrību, kā arī sniegt apgaismību Patiesības meklētājiem, tradicionāli tiek godāts par Guru. Viņš [Guru] ir kā gaismas bāka, rādot virzienu tiem, kas taustās tumsā. Vārgajiem un gļēvajiem, kam pietrūkst izturības un cīņas spara, Guru ir kā spēcinošs eliksīrs, kas dod drosmi un stiprumu. Tiem, kas pazaudējuši savu ceļu izmisuma tuksnesī, viņš parādās kā cerību oāze un sniedz palīdzīgu roku, lai izkļūtu no apmulsuma. Narajana Guru daudzus izglāba no kaitīgu ieradumu radītiem sameglojumiem un smacējošiem konservatīviem aizspriedumiem.

Narajana visai agri uzsāka meklētāja gaitas, līdz liktenis viņu saveda kopā ar Kunjan Pillai Chattampi, un šis notikums uzskatāms par pavērsiena punktu jaunā vīrieša dzīvē. Chattampi piemita ass un kritisks prāts. Laikā, kad viņi sastapās pirmoreiz, Chattampi mācījās jogu pie atzīta hatha jogas adepta. Arī Nanu daudz iemācījās no Chattampi Swami skolotāja Thaikkattu Ayyavu, - tas raisīja vēl lielāku vēlmi pēc realizācijas. Viņš ceļoja no vienas vietas uz citu, meklējot padomus un arvien vairāk disciplinējot sevi. Beigu beigās tas vainagojās ar grēku nožēlu, kas ilga sešus gadus. Narajana atrada sev piemērotu alu Marutvanas kalnos Kanyakumari rajonā. Visu šo laiku viņš pārtika no ogām, gumiem un kalnu strauta ūdens. Viņš vērsās ar lūgšanām pie Dieva, lai iegūtu Šivas spēku. Kamēr viņš stundām ilgi sēdēja vienā pozā savā alā, viņu sargāja kobra un tīģeris. Bijis gadījums, kad viņš ēdis no ubaga bļodas, kuras īpašnieks bija lepras slimnieks. No kurienes ieradies šis ubags un kur viņš dabūjis bļodā esošos ceptos rīsus, neviens nezina... Neviens nespēj aprakstīt arī to pieredzi, ko iegūst neparasti augsta līmeņa jogi, kad nodomā kļūt par sava laika gudro. Neskaitāmus ekstāzes uzplūdu piemērus un dievišķas mīlestības atspoguļojumu ikviens var atrast palasot Narajana Guru rakstus. Nanu pēdējās dienas Murutvanā bija ļoti līdzīgas periodam, kad apgaismību zem Bodhi koka ieguva Sidharta un kļuva par Gautama Budu. Tāpat arī Nanu Asan kļuva apgaismots Murutvanas alā un pārtapa par Šri Narajana Guru.

Pēc apgaismības viņš atvadījās no saviem biedriem kobras un tīģera un kļuva par vientuļnieku Neijaras upes krastos Aruvipuramā, Dienvidkeralā, kur kādu laiku dzīvoja alā pilnīgā vienatnē. Reiz, meklējot noklīdušu govi, viņu atklāja ganuzēns un no šī puisēna pārējā pasaule uzzināja par jogi klātbūtni Aruvipuramā. Vēlāk šis zēns [kura vārds bija Parameshwaran Pillai] kļuva par Guru pirmo mācekli.

Vietējam mežsargam nebija bērnu. Arī viņš padzirdēja par vientuļnieku, kuram piemīt neparastas spējas. Ar mežsarga iniciatīvu un palīdzību tika izveidota taka līdz guru alai. Mežsargs izlūdzās Narajana Guru svētību bērna dzimšanai. Pēc tam bērns piedzima, un Guru tam iedeva Narayani Amma vārdu. Meža taka pie Gurudevana atveda daudz cilvēku. Daži no viņiem uzņēmās iniciatīvu uzcelt jogi vajadzībām ašramu. Kad cilvēki svētības saņemšanai sāka šeit ierasties lielā skaitā, Guru radās doma izveidot templi. Šeit jāpaskaidro, ka līdz tam tikai noteiktai sabiedrības daļai bija tiesības kārtot reliģiskas dabas jautājumus. Viņa nodoms bija radīt tradicionālu vietu pielūgsmei, kur visi varētu nākt un veikt rituālus bez jebkādiem dzimuma, kastu vai reliģiskajiem ierobežojumiem.

Aruvipuramas tempļa iespaids

Radot templi Aruvipuramā, sākās Indijas garīgā emancipācija. Indijas kastu sistēma ilgstoši cieta no tā, ka parastam cilvēkam nav tiesību veidot templi - tas atļauts tikai priesteriem. Kad Keralas bramīns izpauda savas dusmas un rūpes par šādu "zaimošanu", Guru vienkārši piebilda, ka viņš nav uzstādījis jelkādu "Bramīnu Šivu". Dievs nav ne priesteris, ne zemnieks - viņš ir visā. Ziņa par šo kluso revolūciju atbalsojās tālu pāri novada robežām.

Tolaik Mysore Maharadžas galmā par ārstu kalpoja jauns ārsts Dr.P.Palpu (Padmanabhan), kurš kvēli vēlējās mainīt Indijas strādnieku smago likteni un nespēja samierināties ar pazemojošo kastu sistēmu. Svami Vivekananda iepazīstināja viņu ar notikumiem Aruvipuramā, tādējādi ierādot viņam darbības virzienu. Palpu ieradās pie Narajana Guru, lai saņemtu palīdzību cilvēktiesību kampaņas uzsākšanai. Izrādījās, ka Dr. Palpu ir lielisks organizators - Aruvipuramas Tempļa pielūdzēju asociāciju viņš pārveidoja par organizāciju, kas propagandē Šri Narajana Guru ideālus (Sree Narayana Dharma). Šī organizācija jeb savienība tika izveidota līdzīga tai, kas nāca pēc Budas. Korporāciju nodēvēja par Sree Narayana Dharma Paripalana Yogam. Pēc neilga laika organizācija kļuva par ievērojamu politisku un garīgu spēku, jo piesaistīja cilvēkus ar dažādiem talantiem. Katrs darbojās savā jomā kā atsevišķa komanda ar izvēlētām funkcijām. Rezultātā dzima trīs paralēlas organizācijas, kas savā darbībā sekoja vienotam ideālam.

Šri Narajana Guru atkal sāka ceļot, jo viņa mērķis bija pēc iespējas vairāk cilvēkus ierosināt jauniem projektiem. Drīz pēc SNDP Yogam izveidošanas viņš ieradās Varkalā un izvēlējās sev vietu rezidencei nekoptā kalniņā pilsētas kanālmalā. Šī vieta attīstījās - drīz tika uzcelts gudrības dievietes Saradas templis, un Narajana Guru jauno rezidenci nosauca par Sivagiri. Šeit viņš iedibināja pilnīgi jaunu tempļa modeli ar vienkāršu arhitektūru. Pirmoreiz Indijā templim bija logi un ventilācija. Guru uzstādīja dievību, kas bija tradicionāli simboliska un estētiski pilnīga. Gudrības dievietes Saradas pielūgšanai viņš noteica tikai ziedu piedāvāšanu. Saistībā ar dievietes Saradas [Sarasvati] tempļa iesvētīšanu festivāli un konferences turpinājās četras nākamās dienas. Svētkos piedalījās daudz dzejnieku; arī Narajana Guru lasīja pašsacerētās vārsmas mātei Saradai (Janani Navaratna Manjari). Kad pēc laika Sivagiri kļuva pārāk apmeklēta, viņš aizceļoja uz Tamilnadu, bet no turienes uz Alwaye (Aluva).

Sree Narayana Dharma Sangham dibināšana 1928.gadā - Gurudži pašā centrā.

Guru uzskats par tempļiem

Šri Narajana Guru iepazīstināja ar jaunu izpratni par tempļiem - viņš apzināti izvairījās no tantriskajiem rituāliem. Jaunajam Sarasvati templim viņš izvēlējās vienkāršu arhitektūru, kā arī pirmoreiz vēsturē templim tika ierīkota ventilācija un logi. Vietas uzturēšanai tika noteikti augsti higiēnas standarti, un tas kļuva par labu piemēru citiem tempļiem un pielūdzējiem.

Pēc Guru domām, nav nepieciešams celt vecā parauga tempļus, jo tas prasa lielus līdzekļus. Viņš uzskatīja arī, ka turpmāk vajadzētu izvairīties no naudas tērēšanas festivāliem un uguņošanai. Tempļos būtu jāparedz vieta ērtai sēdēšanai un sarunām. Jebkuram templim vajadzētu piesaistīt kādu skolu, kurā bērniem varētu mācīt vajadzīgas profesijas. Ziedojumu veidā ienākušo naudu jāizlieto tā, lai ieguvēji būtu arī nabadzīgākie ļaudis. Nav vēlams pie tempļiem celt baseinus pielūdzēju vajadzībām, jo baseinus nav iespējams uzturēt pienācīgi tīrus, tādēļ ieteicams ierīkot dušu telpas.

Ko Narajana Guru darīja Varkalā?

Sivagiri Mutt, kur viņš Varkalā dzīvoja bija kā jaunās paaudzes centrs, kur dažādi reformatori, brīvības cīnītāji, izglītības darbinieki, domātāji, rakstnieki un sociāli pazemoti cilvēki griezās pēc padoma, gaismas un iedvesmas. Guru ņēma savā gādībā dažādus cilvēkus no sabiedrības zemākajiem slāņiem, deva tiem izglītību un mācīja, kā dzīvot tīru dzīvi. Tādus sociālos ļaunumus kā kastu parašas un atstumšanu viņš mudināja likvidēt pozitīvā veidā - audzinot sabiedriskus, veselīgus un aktīvus cilvēkus, kas būtu bezbailīgi un spētu nostāties paši uz savām kājām gan morāli, gan finansiāli. Visnabadzīgākajiem viņš iedvesa pašapziņu, pašcieņu un čaklumu. Tiem, kam gadsimtu garumā bija liegtas dažādas iespējas, viņš atvēra jaunus tempļus, lai viņi varētu ieraudzīt dzīvē gaismu; jaunas skolas, lai iemācītu skaidri izteikties; profesionālās apmācības centrus, lai palīdzētu viņiem kļūt izveicīgiem. Viņš izveidoja jaunu paaudzi, kas spētu dzīvot nelūdzot, kā arī nedomājot un nerunājot par kastām. Viņa kvēlākie mācekļi Mooloor, C.V Kunjuraman, Kumaranasan, Mitavadi C.Krishnan, Moorkothu Kumaran un Sahodaran Ayyappan neskaitāmiem dzejdariem kļuva par gaismas devējiem. Katram nosauktajam bija liels skaits sekotāju. Viņi radīja jaunu literatūru, kas bija tikpat aizraujoša un apgaismojoša kā Dikensa, Igo, Tolstoja, Gorkija un Čehova darbi. Pateicoties Guru klātbūtnei, teokrātu apspiestie cilvēki pārtapa par erudītiem revolucionāriem ar nedziestošu humānisma dedzību - no putekļiem viņš izveidoja jaunus cilvēkus.

Par Guru attieksmi pret citām reliģijām

Sri Narajana Guru vienmēr uzskatīja, ka viņa reliģija atšķiras no savu līdzbiedru reliģijas. Savukārt par viņa attieksmi pret kristietību varam uzzināt no tikšanās ar kādu misionāru grupu, kas bija ieradusies nolūkā pievērst viņu kristietībai. Guru sagaidīja misionārus ar mīlošu laipnību. Kad viņš tika aicināts pieņemt Kristu kā savu Glābēju, Guru atbildēja, ka jau reiz ticis glābts, pie tam kopā ar visu pārējo cilvēci. Misionāri rādījuši neticīgas sejas.

Tad Guru jautājis: Vai Kristus ieradās glābt cilvēci?

Misionāri: Jā.

G: Visu cilvēci vai dažus cilvēkus?

M: Visu cilvēci.

G: Vai es esmu viens no tiem?

M: Jā, bet tev ir jātic Kristum.

G: Vai Kristus izglāba visus, kas dzīvoja arī pirms viņa inkarnācijas?

M: Jā, protams.

G: Vai viņiem bija iespēja zināt viņu un ticēt viņam?

M: Nē. Bet viņi tika glābti.

G: Tad ticēšana nav obligāta.

M: Nē, jums gan ir jātic.

Šeit Guru sacīja: "Paskatieties uz šiem ļaudīm. Cik dedzīga ir viņu dievbijība? Labi, sūtiet man cilvēku, kas mācītu man Bībeli". Misionāri atsūtīja pie Guru vietējo kristieti misteru Džonu, un katru dienu viņš lasīja Guru priekšā vietas no Jaunās Derības. Savukārt Guru deva savas interpretācijas. Rezultātā Džons kļuva par Guru uzticamu pielūdzēju. Līdz pat mūža galam Džons kalpoja Guru, tai pat laikā palikdams labs kristietis. Guru necīnījās ne pret kādu reliģiju. Viņš arī neiebilda pret pāriešanu no ticības ticībā, taču viņš neredzēja arī vajadzību pēc šādas konversijas. Viņš mācīja, ka cilvēka uzdevums ir vienkārši būt labam, neskatoties uz to, kam viņš tic.

Kā Narajana Guru cīnījās pret kastu ierobežojumiem un fanātismu?

Pirmām kārtām viņš savos ašramos izveidoja sabiedrību, kas bija brīva no dalījuma kastās. Diņa mācekļi tika uzņemti no visām cilvēku grupām. Starp tiem bija gan budisti un hindusti, gan musulmaņi un kristieši. Šeit bija gan bramīni, gan pāriji. Reiz Radža Gopalaačari, Travankoras vietvaldis, ieradās apraudzīt Šri Narajana Guru. Viņš sacīja Guru, ka kastas ir dabiska parādība un viņš spēj atšķirt cilvēkus no dažādām kastām, vien palūkojoties uz tiem vai paklausoties viņos. Guru nostādīja rindā ašrama līdzbiedrus un aicināja nodziedāt dažas reliģiska satura himnas. Pēc tam radžam tika lūgts noteikt klātesošo piederību attiecīgajai kastai. Šajā procesā vietvaldis pieļāva tik daudz kļūdu, ka viņam nācās attiekties no sava viedokļa, ka kasta ir kaut kas reāls un dabisks.

Guru pārliecināja cilvēkus būt vienotiem un stipriem, izglītotiem un atmest aizspriedumus. Viņš mudināja cilvēkus aizstāvēt savas tiesības bez bailēm un drosmīgi. Kad viņa sekotāji nolēma panākt, ka arī galvenie ceļi būs pieejami visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu kastas, Mahatma Gandijs piedāvājās vadīt Satjagrahu (Satyagraha nozīmē pasīvā pretošanās) Vaikomā, Travankoras ziemeļos. Guru pārsprieda šo jautājumu ar Gandiju un nodeva viņa rīcībā visus savus cilvēkus, kā arī pieejamos naudas un cita veida līdzekļus cīņai par parasto ļaužu brīvības tiesībām. Guru un Mahatmas tikšanās radīja nozīmīgu iespaidu uz Gandija nākotnes programmām.

Guru nosūtīja uz sarunām ar Gandiju savu pārstāvi T.K.Madhavan, lai apspriestu problēmas, ko tautas masām rada valdošās birokrātijas un bagātnieku nicinājums un ļaunā attieksme. Diskusiju rezultātā Indijas Nacionālais kongress savā darbības programmā iekļāva punktu par nesabiedriskuma izskaušanu. Sarunas notika Guru izveidotajā ašramā Aluvā. Pēc tam Mahatmadži ieradās Sivagiri (Varkalā), lai personiski parunātos ar Guru. Gandijs tika pārliecināts, ka ir svarīgi apspiestās tautas masas vispirms atbrīvot no reliģiskajām važām, lai Indija tiktu vaļā no britu virskundzības.

Narajana Guru izveidotie tempļi

...papildinājums sekos...

avots:

http://www.sreenarayanaguru.in/index.php?id=21&tx_ttnews[tt_news]=184&tx_ttnews[backPid]=41&cHash=2d8f5b1808

Nisargadatta5

2010-12-10T14:06:00.002+02:00

ES atrodas aiz prāta robežām

(Viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)

Jautājums: Bērnībā es bieži biju absolūtas laimes stāvoklī, kas pārgāja ekstāzē. Ar laiku tas beidzās. Taču, kopš atbraucu uz Indiju un satiku jūs, šī laimes sajūta atgriezās. Tomēr, lai cik brīnišķīgs nebūtu šis stāvoklis, tas nav ilgstošs. Atnāk un aiziet, un nav zināms, kad atgriezīsies atkal.

Maharadža: Kā var prātā būt kaut kas pastāvīgs, ja tas pats par sevi ir nepastāvīgs?

J: Kā prātu padarīt pastāvīgu?

M: Kā nepastāvīgs prāts pats sevi var padarīt pastāvīgu? Saprotams, ka viņš to nevar. Prāta dabā ir klejot. Viss, ko jūs varat izdarīt - novirzīt uztveres fokusu ārpus prāta robežām.

J: Kā tas izdarāms?

M: Atvirziet visas domas, izņemot vienu: "es esmu". Sākumā prāts protestēs, taču, ja saglabā pacietību un neatlaidību, tas padosies un nomierināsies. Kas jūs esat mierā, lietas sāk notikt spontāni un pilnīgi dabiski, bez jelkādas iejaukšanās no jūsu puses.

J: Vai es varu izvairīties no šādas ilgstošas cīņas ar savu prātu?

M: Varat. Vienkārši atstājiet savu dzīvi viņas pašas ziņā, bet esiet uzmanīgi, vērojoši; ļaujiet visam notikt tā, kā tas notiek. Dariet to, kas pie jums atnāk dabiski: cietiet, baudiet - pieņemiet visu, kas nes dzīvību. Tas arī ir ceļš.

J: Tātad, es varu precēties, radīt bērnus, veidot biznesu... būt laimīgs.

M: Protams. Jūs varat būt laimīgs un varat tāds nebūt, - attiecieties pret to mierīgi.

J: Bet es vēlos būt laimīgs.

M: Patiesu laimi nevar atrast lietās, kas mainās un aiziet. Apmierinājums un sāpes nepielūdzami nomaina viens otru. Laime izriet no ES un ir atrodama tikai SEVĪ. Atrodiet savu patieso ES, un tad arī viss pārējais atnāks.

J: Ja mans patiesais ES ir miers un mīlestība, tad kādēļ tas ir tik nemierīgs?

M: Tas, kas ir nemierīgs, nav jūsu patiesā esība, bet tās projekcija prātā. Tā šķiet nemierīga, jo prāts ir nemierīgs. Tāpat arī mēness atspīdums ūdenī virmo, kad to kustina vējš. Vēlmju vējš prātā saceļ sīkus vilnīšus, un "es", kas ir vienkārši ES atspoguļojums prātā, šķiet, mainīgs. Taču kustības, nemiera, apmierinājuma un sāpju koncepcijas pastāv tikai prātā. ES atrodas aiz prāta robežām - apzinoties, taču neiesaistoties.

J: Kā to sasniegt?

M: Jūs esat šis ES - šeit un tagad. Atstājiet prātu mierā, esiet apzināti, bet neiesaistīti, - un jūs apjēgsiet, ka būt modram, bet neskartam, vērot notiekošo ir viena no jūsu īstās dabas izpausmēm.

J: Kādas ir citas izpausmes?

M: Ir bezgala daudz izpausmju. Realizējiet vienu no tām, un jūs realizēsiet visas.

J: Pasakiet man kaut ko tādu, kas man varētu palīdzēt.

M: Jūs pats vislabāk zināt, kas jums vajadzīgs!

J: Esmu apjucis. Kā man sasniegt mieru?

M: Kādēļ jums vajadzīgs miers?

J: Lai būtu laimīgs.

M: Tagad jūs esat nelaimīgs?

J: Jā, neesmu laimīgs.

M: Kas padara jūs nelaimīgu?

J: Man ir tas, ko es nevēlos, taču nav tā, ko es vēlos.

M: Kādēļ gan lai jūs neapgrieztu to šādi: gribēt to, kas jums ir, un nerūpēties par to, kā jums nav?

J: Es gribu to, kas ir patīkams, un negribu to, kas ir sāpīgs.

M: Kā jūs atšķirat, kas ir patīkams un kas nav tāds?

J: No iepriekšējā pieredzes, protams.

M: Atmiņas vadīts, jūs dzenaties pēc apmierinājuma un bēgat no nepatīkamā. Jums izdodas?

J: Nē. Apmierinājums nav ilgs, un atgriežas sāpes.

M: Kādas sāpes?

J: Vēlme pēc baudas un bailes no sāpēm ir ciešanas. Vai pastāv tīra bauda?

M: Jebkurai baudai - mentālai vai fiziskai nepieciešams instruments. Fiziskie un mentālie instrumenti ir materiāli. Tie nogurst un nolietojas. Bauda, ko tie dod, vienmēr ir ierobežota savā intensitātē un ilgumā. Un visu jūsu baudu fonā paliek sāpes. Jūs tiecaties pēc baudām, jo ciešat. No otras puses, pats baudu meklēšanas process kļūst par sāpju iemeslu. Tas ir noslēgts aplis.

J: Es redzu manu maldu mehānismu, taču nezinu, kā no tā izkļūt.

M: Pats izziņas process norādīs ceļu. Galu galā, jūsu maldi pastāv tikai jūsu prātā, kurš līdz šim nav sacēlies un cīnījies pret tiem. Viņš ir protestējis tikai pret sāpēm.

J: Tātad man atliek tikai maldīties?

M: Esiet uzmanīgi. Uzdodiet jautājumus, vērojiet, pētiet, studējiet maldus - kā tie rodas, ko tie atnes jums un citiem. Noskaidrojot maldu dabu, jūs no tiem atbrīvosieties.

J: Ielūkojoties sevī, es atrodu, ka mana spēcīgākā vēlēšanās ir radīt pieminekli, uzcelt kaut ko, kas paliks aiz manis. Es pat domāju par māju, sievu un bērnu, jo tie ilgstoši un pārliecinoši liecinās par mani.

M: pareizi, uzceliet sev pieminekli. Kā jūs grasāties to izdarīt?

J: Nav svarīgi, ko es radīšu - galvenais, lai tas paliktu uz ilgu laiku.

M: Nešaubīgi, jūs saprotat, ka nekas nav mūžīgs. Viss nolietojas, sabrūk, izjūk. Pat zeme, uz kuras jūs stāvat, grūst. Ko jūs varētu uzcelt, kas visu pārdzīvos?

J: Prāta līmenī, vārdos es saprotu, ka viss ir pārejošs. Tomēr mana sirds nez kādēļ vēlas pastāvību. Es gribu radīt kaut ko paliekošu.

M: Tad jums tas jārada no kaut kā ilgmūžīga. Kas no jums pieejamā ir tāds? Ne ķermenis, ne prāts nav mūžīgi. Meklējiet citā vietā.

Gleznas autors: Josephine Wall /vietne/

J: Es alkstu pastāvības, bet nekur to neatrodu.

M: Vai tad jūs pats neesat pastāvīgs?

J: Es tiku dzemdēts un man ir jāmirst.

M: Vai jūs varat apgalvot, kas jūsu nebija pirms dzimšanas, un vai varat apgalvot pēc nāves: "Tagad manis nav"? Jūs to nevarat apgalvot, izejot no savas pieredzes. Jūs varat tikai pateikt: "Es esmu". Arī citi nevar pateikt jums: "Tevis nav".

J: Miegā nav nekāda "es esmu".

M: Pirms izsacīt tādus vispārējus paziņojumus, uzmanīgi izpētiet savu nomoda stāvokli. Jūs drīz vien atklāsiet, ka tajā ir ļoti daudz pārrāvumu, kad apziņa aizmiglojas. Ievērojiet, cik maz jūs atceraties pat nomodā. Jūs nevarat apgalvot, ka bijāt bez apziņas miega laikā. Jūs vienkārši neatceraties. Atmiņas iztrūkums uzreiz nenozīmē apziņas zudumu.

J: Vai var sevi piespiest atcerēties savu stāvokli dziļā miega laikā?

M: Protams! Novēršot nomoda stāvokļa neuzmanības periodus, jūs pakāpeniski atbrīvosieties no ilgstošiem izkaisītās uzmanības periodiem, ko dēvējat par miegu. Jūs [miegā] apzināsieties, ka guļat.

J: Un tomēr pastāvības, esības turpināšanās problēma nav atrisināta.

M: Pastāvība ir vienkārši koncepcija, kas radusies no laika darbības. Laiks ir atkarīgs no atmiņas. Ar pastāvību jūs saprotat nemainīgu mūžīgu atmiņu. Jūs gribat iemūžināt prātu, bet tas nav iespējams.

J: Kas tādā gadījumā ir mūžīgs?

M: Tas, kas nemainās ar laiku. Jūs nevarat iemūžināt pārejošu lietu - mūžīgs ir tikai nemainīgais.

J: Man ir zināma jūsu sacītā kopējā jēga. Es netiecos pēc dziļākas zināšanas. Es gribu tikai mieru.

M: Jums ir vienīgi jālūdz, un jūs šo mieru saņemsiet.

J: Es lūdzu.

M: Jums tas jādara ar visu sirdi un jādzīvo viengabalaina dzīve.

J: Kā?

M: Norobežojieties no visa, kas jūsu prātu padara nemierīgu. Atsakieties no visa, kas traucē prāta mieru. Ja jūs gribat mieru, nopelniet to.

J: Visi, protams, ir pelnījuši mieru.

M: Mieru ir pelnījuši tikai tie, kas to netraucē.

J: Kā es traucēju mieru?

M: Kļūstot par savu vēlmju un baiļu vergu.

J: Pat tad, ja tās ir pamatotas?

M: Emocionālās reakcijas, kas radušās no nezināšanas vai neuzmanības, nevar būt pamatotas. Meklējiet skaidru prātu un tīru sirdi. Viss, kas jums vajadzīgs, - būt uzmanīgam, studējot savu patieso dabu. Tas ir vienīgais ceļš pie miera.

Nisargadatta4

2010-12-09T13:11:00.005+02:00

Reālā pasaule ārpus prāta robežām
(viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)

Jautājums: Visai bieži rodas sekojošs jautājums - vai visums pakļaujas cēlonības likumam jeb tas eksistē ārpus visādiem likumiem? Šķiet, jūs domājat , ka visumam nav likumu, ka viss pastāvošais, lai cik mazs arī būtu, ir bez cēloņa - rodoties un izzūdot bez jelkāda pamata.
Maharadža: Cēlonība nozīmē notikumu hronoloģisku secību [gan fiziskajā, gan mentālajā] telpā. Laiks, telpa, cēlonība - tās ir mentālas kategorijas, kas rodas un izplēn kopā ar prātu.
J: Kamēr prāts ir aktīvs, cēlonības likums paliek spēkā.
M: Kā viss, ko radījis prāts, arī tā dēvētais cēlonības likums ir pretrunā pats sev. Visumā nekam nav noteikta cēloņa, pats visums piedalās katras sīkākās lietas eksistencē. Neviena lieta nevar būt pati par sevi, ja visums nebūs tāds, kāds tas ir. Kad visa pamats un avots ir visa eksistējošā cēlonis, ir nepareizi uzskatīt, ka visuma likums ir cēlonība. Visums nav saistīts ar to, kas viņu veido, jo tā [visuma] potenciāls ir bezgalīgs. Bez tam, tas ir pirmcēloņa izpaudums, absolūti brīvs pašos pamatos.
J: Jā, katrs galu galā piekritīs, ka runāt par kādu lietu kā vienīgo cēloni kādai citai lietai ir principā nepareizi. Taču reālajā dzīvē mēs vienmēr saistām darbību ar gaidāmo rezultātu.
M: Jā, tā notiek bieži, un tam pamatā ir nezināšana. Ja cilvēki zinātu, ka nekas nevar notikt, ja vien pats visums neizdarīs tā, lai tas notiktu, tad viņi sasniegtu daudz vairāk ar daudz mazākiem pūliņiem.
J: Ja viss, kas pastāv, ir vienkārši visu cēloņu summārais rezultāts, kā lai runājam par apzinātu darbību, kas virzīta uz rezultāta sasniegšanu?
M: Pati tiekšanās uz rezultātu arī ir veselā visuma izpausme. Tas vienkārši norāda, ka noteiktajā punktā ir izaudzis enerģētiskais potenciāls. Ilūzija par laiku liek mums runāt par cēlonību. Kad pagātne un nākotne tiek skatītas bezlaicīgajā "tagad" kā viena un tā paša ornamenta daļas, tad cēloņa un seku ideja zaudē spēku, un tās vietu ieņem radošā brīvība.
J: Un tomēr es nesaprotu, ka cēloņu vispār nav.
M: Kad es saku, ka lietai nav cēloņa, ar to es domāju, ka tai nav noteikta cēloņa. Jūsu mātei nebija vajadzības dāvāt dzīvību tieši jums. Jūs varējāt piedzimt jebkurai citai mātei. Taču jūs nevarējāt piedzimt bez saules un zemes. Un pat tās nevarētu kļūt par jūsu dzimšanas cēloni, ja nebūtu paša galvenā faktora - jūsu vēlēšanās piedzimt. Tieši vēlēšanās ved uz dzimšanu, dod vārdu un formu. Vēlamais tiek iztēlots, tiek gribēts, un izpauž sevi kā kaut kas taustāms un apjēdzams. Tādējādi tiek veidota pasaule, kurā mēs dzīvojam - mūsu personiskā pasaule. Reālā pasaule atrodas ārpus prāta robežām. Mēs to redzam caur mūsu vēlmju tīklu, - tā ir sadalīta apmierinājumā un sāpēs, pareizajā un nepareizajā, iekšējā un ārējā. Lai redzētu patieso visumu, jātiek ārpus šī tīkla. Tas ir vienkārši, ja zinām, ka tīklā ir daudz caurumu.
J: Kā šie caurumi jāsaprot? Kur tos meklēt?
M: Paskatieties uz tīklu un visām pretrunām. Jūs radāt un iznīcināt uz katra soļa. Jūs gribat mieru, mīlestību un laimi, taču bez apstājas radāt sāpes, naidu un karu. Jūs gribat būt ilgdzīvotāji - un pārēdaties, jūs gribat draudzību - un izmantojat citus savās interesēs. Pietiekami ir tikai ieraudzīt, ka jūsu tīkls austs no šādām pretrunām, un tās izzudīs.

Attēla resurss

J: Vai starp manu redzējumu uz šīm pretrunām un to [vēlāku] izzušanu nepastāv cēloniska saikne?
M: Cēlonība pat koncepcijas veidā nav savienojama ar haosu.
J: Cik lielā mērā vēlme ir cēloņa faktors?
M: Tas ir viens no daudziem. Pastāv ļoti daudz cēloņa faktoru. Bet avots visam esošajam ir Bezgalīgā Iespēja, Augstākā Realitāte, kas ir klātesoša mūsos pašos un apgaismo dzīves ceļu ar savu spēku, gaismu un mīlestību. Bet šis avots nav cēlonis, - un nekāds cēlonis nevar būt avots. Tādēļ es saku, ka nekam nav cēloņa. Jūs varat izsekot, kā rodas lietas, bet jūs nespēsiet noteikt, kādēļ tās ir tādas, kādas ir. Lietas ir tādas tādēļ, ka visums ir tāds, kāds ir.

Nisargadatta3

2010-12-08T14:44:00.003+02:00

"Es esmu" sajūta
(viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)

Jautājums: Katru dienu, līdz ar atmošanos no kaut kurienes pēkšņi uzrodas šī pasaule. No kurienes tā rodas?
Maharadža: Pirms kaut kas uzrodas, jābūt kādam, kas to uztver. Visas uzrašanās un pazušanas jāsaista ar izmaiņām uz kāda nemainīga fona.
J: Pirms pamošanās apziņas nebija.
M: Kādā ziņā? Jūs visu aizmirsāt, vai arī vispār nebija uztveres? Vai tad jūs neuztverat, pat, ja esat bezsamaņā? Vai tad iespējams eksistēt bez apzināšanās? Atmiņas zudums... vai tas ir ne-eksistēšanas pierādījums? Un vai jūs esat tiesīgs spriest par savu ne-eksistēšanu kā pārdzīvotu pieredzi? Jūs pat nevarat pateikt, ka jūsu prāts neeksistēja. Vai nekad neesat pamodies no tā, ka kāds jūs aicināja? Un vai mostoties vispirms nebija sajūtas "es esmu". Kaut kādai apziņas kripatai ir jābūt pat miegā vai ģībonī. Mostoties apziņa iet cauri sekojošām stadijām: "Es esmu - ķermenis - šajā pasaulē". Šķiet, ka šīs trīs stadijas iestājas sekojoši, bet faktiski viss notiek vienlaicīgi; ir kopīga ideja par ķermeņa eksistenci pasaulē. Vai var pieredzēt "es esmu" sajūtu, ja neesi konkrēts cilvēks?
J: Es vienmēr esmu kāds, kam ir noteikta atmiņa un paradumi. Es nepazīstu citu "es".
M: Iespējams, kaut kas jums traucē to uzzināt? Ko jūs darāt, kad nezināt kaut ko tādu, ko zina citi cilvēki?
J: Sekoju viņu norādījumiem un meklēju viņu zināšanu avotu.
M: Vai tad jums nav svarīgi uzzināt, kas jūs patiesībā esat - ķermenis vai kaut kas vēl? Vai, iespējams, vispār nekas neesat? Vai tad jūs neredzat, ka visas jūsu problēmas ir ķermeņa problēmas. Ēdiens, apģērbs, pajumte, ģimene, vārds, popularitāte, drošība, izdzīvošana - tas viss zaudē savu nozīmi brīdī, kad jūs apzināties, ka, iespējams, neesat tikai ķermenis.
J: Bet kāds ir labums no tā, ja zinu, ka neesmu ķermenis?
M: Sacīt, ka neesat ķermenis, nav visai pareizi. Kaut kādā nozīmē jūs esat gan ķermenis, gan prāts, gan kaut kas lielāks. Ejiet dziļāk sajūtā "es esmu" un visu sapratīsiet. Kā jūs atrodat nozaudētu mantu? Jūs fiksējat uz to savu prātu, kamēr vien neatcerēsities. Esības izjūta, "es esmu", rodas pirmā. Pajautājiet sev, no kurienes tā rodas, vai arī vienkārši pavērojiet to. Kad prāts uzturas pie "es esmu" nekustīgi, jūs ieejat stāvoklī, ko ar vārdiem nav iespējams aprakstīt, bet tikai piedzīvot. Viss, kas vajadzīgs - mēģināt atkal un atkal. Galu galā, sajūta "es esmu" ir vienmēr ar jums, taču jūs tai esat piesējuši ķermeni, jūtas, domas, idejas, lietas utt. Visi šie jēdzieni, ar kuriem jūs sevi identificējat, maldina jūs. To dēļ jūs sevi uzskatāt par to, kas patiesībā neesat.
J: Kas tad es esmu?
M: Pietiekami ir zināt, kas jūs neesat. Jums nav jāzina, kas jūs esat, jo: ja par zināšanu saucam jau zināmā, uztvertā vai konceptuālā aprakstu, tad tāda lieta kā pašizziņa nevar pastāvēt. Jo tas, kas jūs esat, ir aprakstāms tikai ar noliegumiem. Viss, ko jūs varat teikt ir: "Es neesmu šis, es neesmu tas". Jūs nevarat pateikt: "Tas esmu es". Tam nav jēgas. Tas, ko jūs varat noteikt kā "šis" vai "tas", nevarat būt jūs. Jūs neesat tas, ko var uztvert vai iztēloties. Tai pat laikā bez jums nevar būt ne uztveres, ne iztēles. Pavērojiet, kā jūt sirds, domā prāts, darbojas ķermenis. Pats uztveres akts norāda, ka jūs neesat tas, ko jūs uztverat. Vai var pastāvēt uztvere vai pārdzīvojums bez jums? Tam jābūt caur kādu "pārdzīvotam". Kādam ir jānāk un jāpaziņo, ka tas pieder viņam. Pārdzīvojums nebūs īsts, ja nebūs pārdzīvotāja. Tieši pārdzīvotājs padara pārdzīvojumu reālu. Priekš kam jums pārdzīvojums, ko jūs nevarat pārdzīvot?
J: Vai sajūta, ka esat pārdzīvotājs, un sajūta "es esmu" - vai tas ir pārdzīvojums?
M: Noteikti - jebkura uztverama lieta ir pārdzīvojums. Un katrā pārdzīvojumā ir klātesošs pārdzīvotājs. Atmiņa veido nepārtrauktības ilūziju. Katram pārdzīvojumam ir savs pārdzīvotājs, un identificēšanos rada kopīgs faktors, kas ir visu attiecību "pārdzīvotājs-pārdzīvojums" pamatā. Identificēšanās nav tas pats, kas nepārtrauktība. Tāpat kā no vienas saules rodas dažādu krāsu ziedi, arī daudzie pārdzīvotāji rodas no nedalītās un nedalāmās apjaušanas. Tie ir atšķirīgi savās atmiņās, bet vienoti būtībā. Šī būtība ir pamats jeb sakne - visas esības pārlaicīgā un ārpustelpas "iespēja".

Att.autors: Louise Benton (Austrālija)

J: Kā man to sasniegt?
M: Jums tas nav jāsasniedz - jūs esat tas. Tas jūs panāks pats, ja dosiet tam iespēju. Atlaidiet savu pieķeršanos iluzorajam, - un patiesais mērķtiecīgi un maigi ieņems savu vietu. Pārstājiet sevi iztēloties par kaut ko vai uzskatīt, ka darāt to vai to, - un jūsos pamodīsies saprašana, ka esat visas esības avots un sirds. Kopā ar šo saprašanu atnāks milzīga mīlestība, kas nav ne izvēle vai novirze, ne arī pieķeršanās, bet gan spēks, kas visām lietām piešķir mīlestību.

Nisargadatta2

2010-12-07T15:49:00.010+02:00

Dzīvā tagadne

(viena saruna no Šri Nisargadatta Maharadžas grāmatas "Es Esmu Tas")

Jautājums: Kā saprotu, ar manu ķermeni un manu patieso esību viss ir kārtībā. Tie no manis nav atkarīgi, un tiem nav vajadzīgi nekādi uzlabojumi. Vienīgais, kas nav īsti kārtībā - iekšējais ķermenis jeb sauciet to par prātu, apziņu vai kā citādi.

Maharadža: Kas, jūsuprāt, nav labi ar jūsu prātu?

J: Tas ir nemierīgs, alkst baudu un baidās no nepatīkamā.

M: Kas tur slikts, ja kāds meklē apmierinājumu un izvairās no nepatīkamā? Starp sāpju krastu un baudu krastu tek dzīves upe. Problēmas rodas vienīgi tad, ja prāts atsakās peldēt pa dzīves straumi un iestrēgst kādā no krastiem. "Peldēt pa dzīves straumi" nozīmē pieņemt jeb citos vārdos - ļaut atnākt tam, kas nāk, un aiziet tam, kas grib aiziet. Atmetiet vēlmes un bailes, pavērojiet to, kas ir - kā un no kā tas rodas. Jo jūs neesat tas, kas notiek - jūs esat tas, ar kuru tas notiek. Galu galā - jūs pat neesat novērotājs. Jūs esat absolūtais potenciāls, kura izpausme ir visaptveroša apziņa.

J: Un tomēr starp manu ķermeni un ES atrodas domu un jūtu mākonis, kas nenes labumu ne ķermenim, ne prātam. Šīs domas un jūtas ir trauslas, acumirklīgas un bezjēdzīgas, tukši mentāli putekļi, kas laupa redzi un izraisa smakšanu. Tomēr tie eksistē, apmiglo un darbojas graujoši.

M: Saprotams, ka atmiņas par notikumu nevar aizvietot pašu notikumu. Tāpat kā gaidīšana. Esošajā notikumā ir kaut kas īpašs, vienreizējs; to mēs nevaram atrast ne pagātnē, ne nākotnē. Tajā [notikumā] ir dzīvīgums, īstums; tas ir kā gaismas caurstrāvots. Tagadne ir apzīmogota ar realitātes zīmogu, kāda nav ne pagātnei, ne nākotnei.

J: Kas tagadnei uzliek šo realitātes zīmogu?

M: Tagadnes notikumā nav nekā tāda, kas to veidotu atšķirīgu no pagātnes vai nākotnes. Kādā brīdī pagātne bija pagadne, un arī nākotne tāda būs. Kas padara tagadni tik īpašu? Acīmredzot, mana klātbūtne. Es esmu reāls, jo es vienmēr esmu Tagad, tagadnē. Un tas, kas veido manu apkārtni, arī ir manā realitātē. Pagātne atrodas manā atmiņā, nākotne - manā iztēlē. Pašā tagadnes notikumā nav nekā, kas padarītu to reālu. Tas varētu būt kāds vienkāršs ikdienas notikums, piemēram, pulksteņa rādītāju pārvietošanās. Neraugoties uz mūsu zināšanām par to, ka visas rādītāju kustības ir vienādas, patreizējā kustība ievērojami atšķiras gan no iepriekšējām (atmiņā), gan sekojošo (gaidāmo). Lieta, kas fokusēta uz Tagadni, ir ar mani, jo es esmu klātesošs vienmēr. Tagadnes notikumā es ienesu savu realitāti.

J: Bet mēs mijiedarbojamies ar atmiņām tā, it kā tās būtu reālas lietas.

M: Mēs izskatām atmiņas tikai, kad tās ienāk tagadnē. Aizmirstais netiek ņemts vērā, kamēr cilvēkam par to netiek atgādināts - atgādinājums nosaka tā iecelšanu tagadnē.

J: Jā, es redzu, ka Tagadnei ir piemītošs kaut kāds nezināms faktors, kas pārejošai īstenībai pieškir acumirklīgu realitāti.

M: Nevajag teikt, ka tas ir nezināms, jo jūs to vienmēr redzat darbībā. Vai tas ir mainījies kopš jūsu dzimšanas brīža? Lietas un domas nepārtraukti mainās, bet sajūta, ka pašlaik notiekošais ir reāls, nemainās nekad, pat miegā ne.

J: Dziļā miegā nav patreizējās realitātes pārdzīvojuma.

M: Dziļā miega tukšumu nosaka tas, ka trūkst konkrētu atmiņu. Bet tur ir klātesoša vispārējā atmiņa par esamību. Ir atšķirība, ja mēs sakām "es cieši gulēju" un "manis nebija".

J: Jautājums, no kura mēs sākām, bija sekojošs: starp dzīvības avotu un tā izpausmi (ķermeni) atrodas prāts un tā vienmēr mainīgie stāvokļi. Tā ir bezgalīga, bezjēdzīga un sāpīga mentālo stāvokļu plūsma. Sāpes ir pastāvīga sastāvdaļa. Tas, ko mēs saucam par baudu, nav nekas cits kā intervāls starp diviem sāpīgiem stāvokļiem. Vēlmes un bailes - tie ir pavediens un pamatne, no kā ir austa eksistence: un abus veido sāpes. Mans jautājums ir - vai var eksistēt laimīgs prāts?

M: Vēlme ir atmiņa par baudām, bet bailes - atmiņa par sāpēm. Tās prātam laupa mieru. Baudas mirkļi ir tikai īsa atstarpe sāpju straumē. Kā prāts var būt laimīgs?

J: Tas tā ir, ja mēs alkstam baudu vai baidāmies no sāpēm. Taču mēdz būt negaidīti, neparedzēti prieka brīži, kas nav apēnoti ar vēlmēm - tādi, par kuriem saka - Dieva dāvāti.

M: Un tomēr prieks ir prieks tikai uz sāpju fona.

J: Sāpes ir kosmiskais likums vai prāta veidojums?

M: Visums ir vesels - tur, kur klātesošs ir veselais, nekā netrūkst. No kurienes būtu jārodas bailēm?

J: Visums var būt vesels, bet kādas atsevišķas daļas var būt nepilnīgas.

M: Daļa no veselā, ko aplūkojam vienota veseluma kontekstā, tāpat ir vesela. Vienīgi, ja skatām to izolēti, tā būs nepilnīga un kļūs par sāpju avotu. Kas izraisa izolāciju?

J: Prāta ierobežojumi, protams. Prāts nevar atšķirt, kur ir daļa un kur - veselais.

M: Pareizi. Prāta dabā ir dalīt un pretstatīt. Vai var eksistēt cits prāts - kas apvieno un harmonizē, kas redz veselo vienā no daļām un katru daļu - kā neatdalāmu no veselā?

J: Cits prāts? Kur tādu meklēt?

M: Aiz ierobežotā, dalošā un pretstatošā prāta. Pārtraucot mums zināmos mentālos procesus. Kad tie apstājas, rodas tas cits prāts.

J: Vai tajā citā prātā nebūs ne prieka, ne bēdu?

M: Ne tā, kā to uztveram mēs - kā kaut kas gribēts vai neizturams. Tas drīzāk kļūst mīlestības jautājums. Mīlestība meklē izpausmes veidu un sastop šķēršļus. Nedalošais prāts - tā ir mīlestība darbībā, kas cīnās ar apstākļiem. Sākumā tā ir zaudētāja, bet beigās vienmēr uzvar.

J: Tilts, kas uzcelts starp ķermeni un garu - vai tā ir mīlestība?

M: Kas gan cits? Prāts rada bezdibeni, bet mīlestība to šķērso.

attēla avots

Nisargadatta

2010-12-06T15:24:00.013+02:00

"Jebkura [filosofiskā] skola ir uzskatāma tikai par tradīciju, apmācības metodi un praksi. Pati par sevi tā nenosaka apziņas līmeni. Ja cilvēks pieņem konkrētas mācības Skolotāju par savējo, tad viņš pievienojas attiecīgajai skolai. Piederība kādai no tām ir tikai cilvēka jūtu un pārliecības jautājums. Pie tam - tas ir tikai verbālais un formālais līmenis. Patiesībā nav ne Guru, ne mācekļu, ne teorijas, ne prakses, ne nezināšanas, ne realizācijas. Nozīme ir tam, par ko cilvēks uzskata sevi. Izziniet [apjēdziet] sevi. Nekas nevar aizvietot sevis izzināšanu", tā savas dzīves laikā uzskatīja Šri Nisargadatta, kurš oficiāli piederēja pie atzītas filosofiskas skolas.

Apsēstība ar ķermeni

(viena saruna no Šri Nisargadatta Maharadžas grāmatas "Es Esmu Tas")

Jautājums: Jūs, Maharadža, sēžat manā priekšā, un es esmu šeit pie jūsu kājām. Kāda ir galvenā atšķirība starp mums?

Maharadža: Nav nekādas būtiskas atšķirības.

J: Tomēr kaut kādai atšķirībai ir jābūt, jo esmu atnācis pie jums, nevis jūs pie manis.

M: Jūs iztēlojaties atšķirības, tādēļ arī staigājat šurpu-turpu "augstāku" cilvēku meklējumos.

J: Jūs arī esat augstāka personība. Jūs zināt patiesību, bet es - nē.

M: Vai tad es kādreiz esmu jums teicis, ka jums nav zināšanu, un tādēļ esat zemāks par mani? Lai tie, kuri šādas atšķirības izdomājuši, pierāda tās. Es neapgalvoju, ka zinu to, ko nezināt jūs. Faktiski, es zinu daudz mazāk par jums.

J: Jūsu vārdi ir gudri, jūsu uzvedība cēla, jūsu Žēlastība visspēcīga.

M: Es par to nekā nezinu un neredzu atšķirības starp mums abiem. Mana dzīve ir notikumu secība, tāpat kā jūsējā. Tikai man nav pieķērības un es notiekošo šovu uztveru kā šovu, bet jūs ķerieties pie lietām un kustaties kopā ar tām.

J: Kas padarīja jūs tik bezkaislīgu?

M: Nekas īpašs. Vienkārši notika tā, ka es uzticējos savam Guru. Viņš teica man, ka es esmu nekas vairāk kā es pats - un es viņam noticēju. Viņam ticot, es attiecīgi uzvedos un pārstāju uztraukties par to, kas nav ES un MANS.

J: Kā jums izdevās tik dziļi uzticēties savam skolotājam, kad mūsu ticība ir tik nosacīta un pastāv tikai vārdos?

M: Kas zina? Vienkārši tā notika. Lietas notiek bez kādas nebūt jēgas vai iemesla un, galu galā, kāda starpība, kas ir kas? Jūsu augstais uzskats par mani ir tikai jūsu uzskats. Jebkurā brīdī jūs to varat mainīt. Kādēļ piešķirt nozīmi uzskatiem, pat ja tie ir mūsu personiskie uzskati?

J: Un tomēr jūs esat cits. Jūsu prāts vienmēr atrodas mierā un laimē. Un jums apkārt notiek brīnumi.

M: Es neko nezinu par brīnumiem un neesmu pārliecināts, ka daba pieļauj izņēmumus savos likumos, ja vien neuzskatām par brīnumu visu. Manuprāt, tādu lietu nav. Eksistē tikai apziņa, kurā viss notiek. Tas ir pilnīgi acīmredzami, un katrs to var sajust savā pieredzē. Jūs tikai nepietiekami uzmanīgi skatāties. Skatieties uzmanīgāk, un ieraudzīsiet to pašu, ko es.

J: Ko jūs redzat?

M: Es redzu to, ko šeit un tagad redzētu arī jūs, ja vien būtu pareizs uzmanības fokuss. Jūs sev neveltiet nekādu uzmanību. Jūsu prāts pilnībā nodarbināts ar lietām, cilvēkiem, idejām un nekad nav vērsts uz jums pašiem. Pārceliet uzmanību uz sevi, apzinieties savu paša eksistenci. Pavērojiet savu dzīvi, izsekojiet savu darbību motīvus un rezultātus. Izpētiet to cietumu, ko neuzmanības dēļ sev apkārt esat uzcēluši. Zinot, kas jūs neesat, nonāksiet pie sevis zināšanas. Ceļš pie sevis notiek caur atteikšanos un noliegumu. Tikai viens ir nešaubīgs: patiesība nav ilūzija, nav prāta auglis. Pat sajūta "es esmu" nav pastāvīga, lai gan ir derīgs atskaites punkts. Tā norāda, kur meklēt, bet nenorāda, ko meklēt. Fiksējiet savu uzmanību uz to. Tiklīdz jūs pārliecināsities, ka nevarat par sevi pateikt neko noteiktu, izņemot "es esmu", un neesat nekas no tā, uz ko varat norādīt, nepieciešamība pēc "es esmu" atkritīs. Jūs pārtrauksiet mēģinājumus iedot vārdisku apzīmējumu tam, kas jūs esat. Viss, kas jums vajadzīgs - atbrīvoties no tieksmes sevi definēt. Visas definīcijas attiecas tikai uz jūsu ķermeni un tā izpausmēm. Kad šī apmātība ar ķermeni pāries, jūs atgriezīsieties savā dabiskajā stāvoklī viegli un bez piepūles. Mēs abi atšķiramies tikai ar to, ka es apzinos savu dabisko stāvokli, bet jūs maldāties savās domās. Tāpat kā zeltam rotaslietās nav nekādu priekšrocību attiecībā pret zelta smiltīm - tikai prāts var izdomāt šīs atšķirības, - tāpat arī mēs esam vienādi: atšķirība ir tikai ārēja. To apzināties var tikai, pateicoties patiesiem meklējumiem, jautājot ik dienu un ik stundu, veltot tam visu dzīvi.

Sri Nisargadatta Maharaj

-------------------------

coue

2009-10-21T13:39:00.007+03:00

Emīls Kuē

Emīls Kuē (1857.-1926.) bija pazīstams aptiekārs un psihologs Nansī pilsētā Francijā. Pasaulei viņš devis tā dēvēto Kuē metodi, ko tagad vairāk zinām kā "placebo efektu". Viņa metodes stūrakmens bija ideja par cilvēka pašattīstību un optimistisku iedvesmu jeb autosuģestiju. Kuē uzskatīja, ka bieži atkārtojot kādu apgalvojumu, drīz vien cilvēks var sasniegt apgalvojumā ietverto. Saviem pacientiem viņš ieteica atkārtot: "Ar katru dienu man kļūst arvien labāk un labāk visās nozīmēs". Kuē bija atklājis, ka ne visas problēmas var atrisināt ar stipru gribu - nepieciešams kaut kādā veidā iedarboties uz zemapziņu. Rezultātā viņš izstrādāja sistēmu, kas ar apzinātas pašiedvesmas palīdzību nomainīja negatīvus slimīgus priekšstatus pret pozitīviem.

Pozitīva rezultāta garants [pēc viņa domām] bija "nodarbību" regularitāte. Katru rītu pēc mošanās un vakarā pirms miega vajadzēja šo domu atkārtot 20 reizes. Ja balsī tas bija neērti, tad varēja tikai kustināt muti un lūpas. Skaita kontrolei izmantojama aukla ar 20 iesietiem mezgliem. Koncentrācija nav nepieciešama: galvenais - to izdarīt.

Papildus galvenajam uzstādījumam Kuē izstrādāja arī daudz afirmāciju konkrētu saslimšanu ārstēšanai. Šī afirmācija (pareizi formulēta un daudzreiz atkārtota vēlēšanās) programmē radošos spēkus vēlmes piepildīšanai, tādējādi kļūdama par labākajām zālēm. Piemēram - "mans asinsspiediens top normāls...", "ar katru dienu jūtos arvien labāk un labāk...".

Līdzīgas formulas katrs var izdomāt priekš sevis pats. Galvenais šajā procesā ir neatlaidība un regularitāte. Ar šo paņēmienu Kuē izārstēja desmitiem tūkstošus smagi slimu cilvēku, jo īpaši ar smagām nervu kaitēm sirgstošos. Šo vienkāršo metodi ir viegli apgūt patstāvīgi un pēc tam izmantot veselības atjaunošanai un stiprināšanai. Emīlu Kuē nikni kritizēja dažādi speciālisti, taču praktiķu vidū viņš bija ļoti populārs; arī autogēnā treniņa autors Šultcs iespaidojās no Emīla Kuē panākumiem.

Pats Kuē īpaši necentās popularizēt savu metodi. Pasaules slavu viņš ieguva, pateicoties Šarla Boduena pētījumam un izdotajai grāmatai. Boduens vēlāk Ženēvā nodibināja patstāvīgu zinātnisku iestādi - Psiholoģijas un Psihoterapijas Biedrību, kuras biedru rindās atradās daudz ievērojamu zinātnieku no dažādām nozarēm (arī K.G.Jungs). E.Kuē ir šīs biedrības goda loceklis.

...

kalashi

2009-10-16T13:22:00.005+03:00

Gaišmatainie un zilacainie pakistānieši

Mīklainākā un miniatūrākā etniskā grupa Āzijas reģionā ir kalaši, kas mitinās augstu kalnos Pakistānā, pie robežas ar Afganistānu. Patlaban palikuši vēl aptuveni 6 tūkstoši kalašu. Viņu āriene vairumā gadījumu atgādina ziemeļeiropiešus. Dažos medijos uzsākti centieni šo etnisko grupu nodēvēt par Maķedonijas Aleksandra kareivju pēctečiem. Taču viņi nepielūdz sengrieķu dievus – kalašu dievu panteonam ir daudz kopīgu iezīmju ar senajiem āriešiem.

Apmēram puse grupai piederīgo patlaban pieņēmusi islāmu, jo tā ir ērtāk dzīvot – kā nekā viņu apdzīvotais areāls ir gandrīz pašā musulmaniskās pasaules centrā. Ja esi musulmanis, vari cerēt uz darbu, izglītību un amatu. XVIII-XIX gadsimtā kalašus lielā skaitā iznīcināja – viņu teritoriju tā arī sauca – neticīgo zeme (Kafirstana). Ja šis apgabals XIX gs. vidū nenokļūtu britu jurisdikcijā, diez vai kalašiem izdotos izdzīvot. Taču arī tagad viņi atrodas uz iznīcības robežas. Neskatoties uz to, nesen izveidota un izdota ābece. Kalaši strādā katru dienu. Vienīgās brīvdienas ir trīs ikgadējie svētki.
--------
Oriģinālais avots par gaišmatainajiem Āzijas pagāniem [satur daudz vairāk informācijas]:
http://yarga.ru/foto_arhiv/foto/kalash.htm
Citas bilde no reģiona:
http://fiveprime.org/hivemind/Tags/kalash
--------

Holandē dzīvojošā pakistāniešu mākslinieka MBugi uzturētā saite:
http://www.indigenouspeople.net/chitral.htm

pranic healing

2009-10-02T11:22:00.004+03:00

Dziedināšana ar prānu jeb dzīvības enerģiju

Visos laikos un visās kultūrās bijuši cilvēki, kas pratuši dziedināt. Līdz pat nesenam laikam nekur nebija literatūras, kas populāri skaidrotu no cilvēka delnām raidītās enerģijas spēka iedarbību, nebija tiešu instrukciju dzīvības enerģijas izmantošanai attiecīgos gadījumos. Atmetot dažādus mītus, priekšstatus un aizdomas, katrs vēsu prātu var apdomāt prāniskās dziedniecības pamatus un pamēģināt pats.
--------------
No krievu izdevuma priekšvārda:
Metodi ir izskaidrojis ķīniešu izcelsmes Meistars Čoa Kok Sui. Viņa pirmo grāmatu "Senā prāniskās dziedināšanas zinātne un māksla" (izd.1987.g.) sekotāji iztulkojuši 27 valodās un tā šodien ir pazīstama vairāk kā 40 pasaules valstīs. Būdams inženieris - ķīmiķis, viņš veiksmīgi vadīja ģimenes biznesu un tādēļ varēja uzsākt filantropiskas aktivitātes. Daudzus gadus no sava mūža Čoa Kok Sui pavadīja pasaules apceļojumos un prāniskās dziedniecības metodes popularizēšanā.
Grāmatā ir ietvertas universālas un ļoti vienkāršas zināšanas. Tās pasniegtas lakoniskā un viegli uztveramā veidā, kas atvieglo prakses iespējas. Meistara radītā sistēma palīdz visparastākajam lasītājam pakāpeniski iemācīties ārstēt vienkāršas saslimšanas un nekavējoties iegūt pozitīvus rezultātus. Katrs cilvēks var praktiski pārliecināties, ka dzīvības enerģija ir svarīgs faktors fiziskā ķermeņa dziedināšanā. Zināšanas par smalkajām enerģijām var izmantot ne tikai, lai uzlabotu un uzturētu fiziskā ķermeņa veselību. Tās ir pielietojamas katram dzīves aspektam un palīdz cilvēkam sasniegt lielāku harmoniju un labklājību visos līmeņos, palīdz rast iekšēju mieru un mīlestību.Viss ir enerģija. Arī doma ir enerģija. Dziedināšana ar prānu ir daļa no mūžsenajām organisma zināšanām. Kā nesen izteicās arī LNT Dziedošo Ģimeņu šova dalībnieks Jānis Vītols: tas viss mūsos jau ir - tikai mēs par to nezinām...

--------------
Ievadam:
Prānas dziedniecību balsta divi likumi: organisma pašatjaunošanās likums un dzīvības enerģijas likums. Šos divus acīmredzamos likumus esam piemirsuši vai vienkārši nevēlamies tiem pievērst uzmanību. Taču tikai pateicoties šiem abiem likumiem notiek ātra un brīnumaina izdziedināšanās.
1. Organisma pašatjaunošanās likums paredz, ka tam piemīt spēja pašatjaunoties ar noteiktu ātrumu. Ievainojums vai apdegums sadzīs dažās dienās arī bez baktericīdu līdzekļu izmantošanas. Šodien neeksistē līdzeklis pret vīrusiem, taču iesnas vai klepus pāries paši vienas vai divu nedēļu laikā bez zāļu lietošanas.
2. Dzīvības enerģijas likums nosaka - lai uzturētu dzīvību ķermenī, nepieciešama prāna (ci, dzīvības enerģija). Atveseļošanās procesu var paātrināt, palielinot prānas daudzumu slimajā ķermeņa vietā (vietās) vai visā ķermenī. Ķīmijā dažkārt reakcijas paātrināšanai izmanto elektroenerģiju. Saules gaisma arī ietekmē reakcijas gaitu - šī īpašība tiek izmantota fotogrāfijā. Līdzīgi prānas dziedniecībā - dzīvības enerģija ir katalizators un paātrina bioķīmiskās reakcijas, kas iesaistītas organisma dabiskajā atveseļošanā. Papildus piepludinot prānu slimajā vietā, ārstēšanas ātrums ievērojami palielinās.Prānas dziedniecībā nav nekā paranormāla vai pārdabiska. Tas, ko mēs dēvējam par brīnumainu dziedināšanu nav nekas cits kā organisma pašatjaunošanās ātruma pieaugums.
--------------
Uzmanībai:
Pirms uzsākt prānisko dziedniecību, katram priekš sevis vajadzētu ielāgot dažas lietas. Viss, ko šajā sakarā uzzināsiet, nav jāpieņem akli. Informāciju novērtējiet objektīvi un visu apdomīgi apsveriet. Mēģiniet materiālu saprast un izanalizēt, pēc tam veiciet eksperimentus un tikai beigās izdariet savus secinājumus.
Svarīgi ir izvairīties no fanātisma un galējībām. Prānas dziedniecība nemēģina aizstāt klasisko medicīnu - tā papildina to. Ja ir noturīgi simptomi vai smaga saslimšana, nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības pie ārsta vai pie pieredzējuša dziednieka.
--------------------

P.S. Portālā DRAUGIEM.LV ir izveidota domubiedru grupa RASAS LĀSE ar prāniskās dziedniecības informāciju tiem, kas ir gatavi strādāt vispirms ar sevi un vēlas palīdzēt arī citiem.

-------------------

veda_vyasa

2009-07-07T12:43:00.004+03:00

Šodien, 2009.g. 7. jūlijā - GURU PURNIMA

Guru purnima ir viena no svarīgākajām Indijas svinamajām dienām, ko katru gadu atzīmē pilnmēness dienā Ašada mēnesī (jūlijs-augusts). Šajā dienā tiek pieminēts diženais Vjasa. Viņš bija gudrais, kurš rediģēja Vēdas un sarakstīja 18 purānas.

Guru purnima svinēšanas galvenā jēga ir paust pateicību lielajam guru Šri Vēda Vjasa, kā arī savam personīgajam Skolotājam. Guru ir tas, kurš likvidē tumsonību. Guru ir skolotājs, kas cenšas izskaust sākotnējo nezināšanu; viņš mums atklāj visu patiesību.

Šajā dienā ir labvēlīgs brīdis izteikt pateicību cilvēkam, ko katrs uzskata par savu Skolotāju. Nav svarīgi, kurš tas ir - vai kādas mācību iestādes pasniedzējs, kāds no vecākiem vai vienkārši nejaušs cilvēks, no kuras esi kaut ko vērtīgu iemācījies. Svarīgi ir pateikties viņam par iegūtajām zināšanām. Piezvani un izsaki viņam pateicību vai kaut ko uzdāvini.

------------------------

ivbulis_hinduisms

2009-06-10T10:07:00.006+03:00

Precību tradīcijas hinduismā
(No Viktora Ivbuļa darba „Hinduisms”)

Precības vēsturnieku izpētītajā senajā Indijā nebija agras. Jauneklis uzsāka ģimenes dzīvi apmēram 20 gadu vecumā, pēc tam, kad viņš bija beidzis apmācības un pateicies savam skolotājam. Meitenes izdeva pie vīra l6 - 18 gadu vecumā. Taču hindu laulību kodeksi jau tad uzstāja par meiteņu agrāku izprecināšanu.

Pēc vēlākajām reliģiskajām doktrīnām, tēvs bija vainojams ļoti smagā grēkā, kas nebija vieglāks par daudziem slepkavību veidiem, ja meita neizgāja pie vīra līdz pirmajai menstruācijai, un šis grēks kļuva tik reižu lielāks, cik menstruāciju ciklus meita palika viņa mājās. Nevarēja izdot pie vīra meiteni, kura nebija vairs jaunava, un vecākiem bija vai nu jāuzņemas grēks par viņas neizprecināšanu, vai arī, par kaunu sev, meita jāizdzen no mājas. Daži norādījumi, kuri gan maz tika ievēroti, pieprasīja, lai līgava allaž būtu trīs reizes jaunāka par līgavaini. Tomēr, neraugoties uz reliģisko likumu prasībām, bērnu, sevišķi zēnu, laulības līdz dzimumbrieduma iestāšanās laikam senajā Indijā gandrīz nenotika. Tās ir vēlā feodālisma tradīcijas, kad tika aizmirstas seno mediķu pamācības, kas stingri noteica, ka veselīgi bērni dzimst tikai mātēm, kuras vecākas par 16 gadiem.

Senajā Indijā bija pazīstamas vairākas precību formas. Visplašāk izplatītas bija iepriekš norunātas laulības. Bet bija arī gadījumi, kad līgavu ņēma bez pūra un par viņu maksāja simbolisku izpirkšanas maksu - govi vai vērsi. Tika atzītas arī laulības ar nozagtu līgavu. Bija daudz gadījumu, kad likumu grāmatas» neiebilda pret jauno cilvēku savstarpējo izvēli. Vairāki spilgti šādu precību piemēri aprakstīti eposos. Princese Savitri ceļoja pa visu zemi, sev cienīgu līgavaini meklēdama, un izvēlējās meža cirtēju Satjavanu, bet Damajanti sev par vīru ņēma Nalu, pēc tam, kad viņu bija izvēlējusies starp daudziem viņas rokas pretendentiem. Rāma izcīnīja tiesības uz Sītas mīlestību ar to, ka viņš bija pārāks par citiem loka šaušanas sacensībās.
Hindu laulība līdz pat šai dienai ir vecāku rokās.

Kāzu dienu nosaka pēc ilgstošām sarunām starp līgavaiņa un līgavas vecākiem, ņemot vērā jauno ļaužu horoskopus un labvēlīgās fiziskās pazīmes, dažādas ļaunā un laba zīmes. Pamatīgi tiek izpētīti arī abu «raduraksti». Un ne tikai tādēļ, lai zinātu, cik augsta ir katra izcelšanās, bet arī lai izvairītos no laulībām radinieku starpā, jo precības taču parasti notiek vienas kastas grupas ietvaros. Ziemeļindijā par radniecību uzskata kopēju senci septītajā paaudzē, t. i., vismaz pāris simtu gadu atpakaļ - vīrietim un piektajā paaudzē - sievietei. Taču Dienvidindijā ir bijuši gadījumi, kad precējušies pat brālēni ar māsīcām.

Attēls no bloga par precību ceremoniju Indijā.

Lielākajā Indijas daļā precību iniciatīva likumsakarīgi izriet no meitenes radu puses, jo precinieks tai jāatrod par katru cenu. Pēc pirmajām sarunām līgavaiņa radi ierodas meitenes mājā un noslēdz laulību līgumu, bieži vien rakstisku, kurā noteiktas katras puses finansiālās saistības. Līgavaiņa sūtņi apskata meiteni, kas parādās uz īsu laiku, un spriež par viņas piemērotību sievas kārtai, nosaka kāzu dienu. Viņi tiek pacienāti ar šajā gadījumā tradicionālo saldo rūgušpienu un citiem saldumiem, abas puses apmainās arī ar ceremoniāliem sveicieniem, laba vēlējumiem un nelielām dāvanām. Dienu vai divas pirms kāzām notiek līgavas un līgavaiņa ceremoniāla mazgāšanās un pēdējā vakarā pirms došanās laulībā - vakariņas tuvinieku vidū.

Kāzu diena sākas rītausmā, mutē ņemot rituāli labvēlīgo biezpienu. Citādi šai dienā kā līgavai, tā līgavainim saskaņā ar tradīciju jāgavē. Tiek sarīkotas vairākas ceremonijas arī jaunā pāra nākamajā dzīvesvietā. Tām jānotiek līgavaiņa tēva vadībā. Centrālo vietu priekškāzu rituālā ieņem cieņas parādīšana tiešajiem senčiem. Līgavas mājās šajā laikā viņas māte (vai cits ģimenes loceklis, kas aizstāj māti, ja tā mirusi) gatavo rīsus kāzu ceremonijai. Šos rīsus līgava bērs līgavainim uz galvas un uz drēbēm, kaisīs svētajā ugunī pēc tam, kad viņi abi to apies septiņas reizes. No šiem rīsiem vakarā tiks gatavots cienasts līgavainim. Kamēr līgavas mājās vārās rīsi, uz cukurniedres lapas tiek uzrakstīti to astoņpadsmit vīru vārdi, kuri pakļuvuši zem sievas tupeles, un šis saraksts tiek ielikts urnai līdzīgā podā.Kāzu vakarā līgavainis, uzposies, cik vien atļauj viņa mantiskais stāvoklis, kopā ar radiem un draugiem ierodas līgavas mājās, kur viņu sagaida ar medus un biezpiena dzērienu.

Oriģinālā attēla adrese.

Vienās brahmanu kāzās bija izdevība piedalīties arī man

Izrādījās, ka biju ieradies par ātru. Tikai tad, kad sāka krēslot pāris stundu pēc noteiktā laika automašīnā piebrauca ziediem izrotājies līgavainis. Skaistais, atlētiskais divdesmit trīs gadus vecais ārsts pirmo ceremoniālo cienastu saņēma, sēžot mašīnā, gliemežvāku mūzikai skanot. Pēc tam viņš iegāja pārtikušās un kuplās ģimenes divstāvu namā un kopā ar citiem atbraucējiem apsēdās priekšistabā. Tur mūs (es tiku pilnīgi ieskaitīts viesu «štatā») pacienāja ar saldumiem un tēju vai kafiju. Kad atbraucēji bija nedaudz apraduši ar līgavas māju un iestājās tumsa (Bengālē kāzas sākas tikai naktī. Citās Indijas daļās kāzu pamatceremonija notiek arī dienā), sākās ceremonija, kura, kā tas ir parasts pārtikušās ģimenēs, norisinājās ar brezentu pārklātā paviljons mājas pagalmā. Līgavaini nosēdināja zemē, priesteris sāka runāt fragmentus no vēdām, bet sievasmāte - ap viņu burties ar augļiem un rīsiem.

Pēc tam radi ienesa līgavu - universitātes pēdējā kursa filozofijas studenti, - apnesa viņu septiņas reizes ap līgavaini un pēc tam nosēdināja viņam pretī. Līgavainis piecēlās un apgāja septiņas reizes līgavai apkārt. Tad abi vēlreiz nosēdās viens otram pretī tuvu kopā, apmainīja vainagus. Līgava pacēla savu grezno sejas aizsegu un atklāja lielās, izteiksmīgās, skaistās un nedaudz sērīgās acis, cieši paskatījās līgavainim sejā. Tas bija tā saucamais laimīgais mirklis. Līgavainis apsolīja allaž pildīt pret līgavu savus vīra pienākumus, kuri centrējas ap trim indusa dzīves tradicionālajiem mērķiem: godprātību, labklājību, baudu. Pēc tam svētajai ugunij tika upurēti rīsi un kausēts sviests. Līgava meta rīsa graudiņus ugunī, un līgavainis aiz rokas apveda viņu ap to (pirms tam ar mezglu tika sasaistīts viņu apģērbs). Līgava uzkāpa uz dzirnakmeņa un, nokāpusi no tā, kopā ar līgavaini spēra septiņus soļus. Sekoja abu apslacināšanās ar svētīto ūdeni, un kāzu ceremonijas galvenā daļa, kas ilga vairāk nekā stundu (daudz laika aizņēma lūgšanu skaitīšana), bija galā.

Frizieris, kurš sensenos laikos nez kādēļ bija upurgovs uzraugs un kuram allaž bijusi zināma loma kāzās, atdarināja govs balsi. Bez friziera kā īslaicīga ceremonijmeistara nevar iztikt arī līgavaiņa galā. Pēc neilga laika kāzu viesi sēdās pie cienasta galda, bet līgava mājinieku pavadībā, lielām un ļoti dārgām galvas, ausu, kakla un deguna zelta rotaslietām greznota, atgriezās savā istabā bez līgavaiņa, lai tur sagaidītu brīdi, kad viņai būs jāatstāj tēva mājas uz visiem laikiem.

Ap vieniem naktī līgavaiņa draugi un radi, kā arī nedaudzie līgava puses viesi - jauni vīrieši - autobusā un džipā devās uz 70 km attālo ciemu Džamalpūri. Tur nonācām tikai ap pieciem. Taču ne jau sliktā ceļa vai transportlīdzekļu vainas dēļ. Kāzinieku autobusu un džipu (kurā sēdēju arī es) kilometrus piecus pirms mērķa sagaidīja pavisam īpatnēji godavārti - pāri ceļam nogāzts milzīga koka zars 40-50 cm diametrā. Pie tā katrā pusē jau stāvēja kādas desmit varenas smagās automašīnas. Pa gabalu šīs augstās kravas mašīnas ar savu apgaismojumu atgādināja autobusus. Nav nekādu šaubu, ka koku pāri ceļam laupītāji bija nogāzuši, lai apstādinātu kāziniekus, labi zinādami, ka tā ir viena no reizēm, kad indiešu sievietes izrotājas ar savām visdārgākajām rotām un starp tām netrūks arī zelta. Taču arī smagajās mašīnās bija šis tas ņemams. Kad mēs piebraucām, laupītāji (pēc šoferu pretrunīgajām liecībām - 5-15 cilvēki) jau bija projām. Kaut arī bija pusnakts, uz šosejas turpinājās tik dzīva kustība, ka pie barjeras ātri vien salasījās desmitiem mašīnu, un viņiem acīmredzot no tām kļuva bail. Kamēr sameklēja policistus un šoferi novāca no ceļa koku, pagāja laiks.

Līgavaiņa tēva plašajā divstāvu mājā skaista dīķa krastā mūs sagaidīja ļoti viesmīlīgi, kaut arī namatēvs un namamāte bija ģērbušies uzsvērti ikdienišķi un vienkārši. Pēc pāris stundu ilgas snaudas zem moskītu tīkla mūs uzmodināja mūzika, kas skanēja no reproduktora. Paēduši brokastis un kopā ar manu draugu - līgavaiņa brāli izstaigājuši viņa dzimto sādžu un aprunājušies ar skolotāju, juvelieri, augļu tirgotāju, tēlnieku - reliģisko skulptūru izgatavotāju, kopā ar ciema puikām nofotografējušies uz upes bambusa pārkaru tilta, atgriezāmies mājās, gandrīz nokavējuši svinīgo brīdi, kad piebrauks līgavainis ar līgavu. Ciema bundzinieku trupa, kā parasts, lieliski muzikanti, jau sita savus dažāda lieluma un formas instrumentus, paši ritmā locīdamies un dejodami. Šaurajā ieliņā bija sapulcējies liels ziņkārīgo - vienkāršo ļaužu bars, kuri varēja droši cerēt uz cienastu.

Jauno pāri sagaidīja ne tikai bungu, bet arī gliemežvāku skaņas. Mājās divas vecākās vedeklas (tās dzīvoja citur) skali, īpašā veidā treļļoja ar mēlēm. (To pašu darīja arī līgavas gala sievietes, sagaidot līgavaini. Skaņu, kura rodas, ātri valstot mēli pa muti, sauc par «ulu».) Līgavaiņa namā kāzas vairs nebija tik plašas, ceremonijas nenotika bez priestera klātbūtnes (viņu jaunais pāris bija apmeklējis pirms atbraukšanas). Izdarību interesantākā daļa - humora pilnā jauno nākotnes zīlēšana ilga vismaz pusstundu, un tās galvenais mērķis bija noteikt, kurš ģimenē būs īstais valdnieks.

Es diemžēl nevarēju sagaidīt vakaru, kad jaunlaulātie izgāja laukā un ceremoniāli lūkojās uz Polārzvaigzni - uzticības simbolu. Pēc tradīcijas pirmajā dienā pēc trīsdienu ilgās kāzu ceremonijas (citām kastām tā norit tikai vienu vakaru) līgava un līgavainis vēl neuzsāk kopdzīvi. Daži senindiešu avoti iesaka viņiem gulēt kopā, bet nolikt nūju starpā, citi - atrasties atsevišķi. Visautoritatīvākais literatūras piemineklis mīlestības lietās - Kāmasutra iesaka neuzsākt kopdzīvi pēc kāzām desmit dienas. Arī tas nav ilgs laiks, ja ņem vērā, ka līgavu un līgavaini pirms laulībām parasti nesaista mīlestības jūtas, ka viņi bieži vien agrāk nav bijuši pazīstami.
Man likās, ka dārgām zelta rotām izgreznoto daiļo līgavu iepriecēja mans dzintars, ko katram gadījumam biju paņēmis līdzi. Kaut arī tūlīt pēc ierašanās līgavas tēva mājās tiku viņai stādīts priekšā kā īpaši cienījams viesis un sarunājos ar viņu vairākkārt, nevaru pateikt, vai meitene izskatījās laimīga, apgarota vai sērīga. Manuprāt, viss kopā.

Līgavaiņa sabiedrībā un tiešā tuvumā atrados vairākas stundas. Taču arī viņu redzēju pirmo reizi, un saruna ritēja galvenokārt par lietām ārpus kāzu loka. Pat viņa brālim, kuru labi pazīstu un kurš līgavu bija atradis sev pats, tādējādi uz laiku iemantodams vecāku nelabvēlību, neuzstādīju jautājumu, kuru būtu labprāt adresējis līgavainim: «Bet sakiet, lūdzu, - kā tas ir, ka jūs uzsākat ģimenes dzīvi ar meiteni, kuru neesot pats sev izvēlējies un ar kuru pat neesat bijis pazīstams?» Pat tad, ja mēs būtu tik tuvi un es šo jautājumu būtu izteicis, nedomāju, ka viņš mani saprastu. Jaunekļa vietā taču to bija darījuši viņa tēvs un māte, vecākais brālis visādā ziņā gudri un godājami cilvēki. Vai tad tuvinieki darītu kaut ko tādu, kas viņam nāktu par sliktu?
Kāzas, kurās piedalījos, manā atmiņā saglabājušās kā spilgts notikums. Liekas, vēl tagad ausīs skan vecāko vedeklu skaņa. Dziesmu bija maz, pašreiz dziedāšana kāzās acīmredzot iziet no modes. Nebija arī izsmalcināta cienasta. Taču neslēpšu, ka man sagādāja prieku kāzu mierīgā, lietišķā, nosvērtā atmosfēra. Un kas gan to varētu traucēt, ja viss notiek pēc stingra reglamenta, katram viesim un ceremonijai sava iepriekš zināma vieta un netiek izdzerta ne pilīte alkoholiska dzēriena, un, galvenais, viesi spēj būt omulīgi bez apreibšanas. Vai tas nav ārkārtīgi daudz?

Bēres

Salīdzinājumā ar kāzām indusa bēres ir vienkārša ceremonija. Bet tā nav lēta jau tādēļ vien, ka līķis jāsadedzina, bet malka maksā aizvien dārgāk. Mironi pēc iespējas ātrāk nogādā uz sadedzināšanas vietu, kas Bengālē parasti atrodas sādžas nomalē upes krastā. To pavada apraudātāji, visiem pa priekšu iet vecāki ģimenes loceklis. Apgājuši ap bēru ugunskuru apli pretēji pulksteņrādītāja virzienam un ceremoniāli apmazgājušies upē vai dīķī, viņi atgriežas mājās ar jaunāko ģimenes locekli priekšgalā. Trešajā dienā pēc kremācijas nelaiķa pelnus un dažkārt arī nesadegušās ķermeņa daļas, ja malkas bijis par maz, iemet upē.
Zemē aprok tikai mazus bērnus, jo tie pēc nāves neskaitās nešķīsti. Kas attiecas uz pārējiem, tad desmit dienas pēc nāves viņi skaitās pat bīstami, jo šajā laikā nespēj nokļūt ne senču valstībā, ne arī iemiesoties kādā citā dzīvā radībā un piedzimt par jaunu. Vienpadsmitajā dienā cilvēka dvēsele turpina savu ceļošanu, nelaiķa tuvinieki drīkst atjaunot kontaktus ar pārējiem ļaudīm, pārtraukt ierobežojumus ēšanā un dzīves veidā.

Nāve vēl nenoslēdz cilvēka dzīves rituālu. Seko piemiņas ceremonija - šradha, kurā piedalās mirušā dēli, mazdēli un mazdēla dēli. Tās mērķis ir it kā apvienot dzīvos ar mirušajiem. Šradha bija pazīstama jau sensenos laikos, taču tā nav zaudējusi savu lomu arī šodien.

Raksta oriģināls:
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/indija/citati.htm

---------------

haiku

2009-05-27T14:03:00.004+03:00

Latviešu haiku

Dzejas forma, ko saucam par haiku, ir grūtāk realizējama latviešu valodā, jo mūsu vārdos parasti ir vairāk zilbju nekā japāņiem.

Klasiskajā haiku pantā, ko veido 5+7+5 zilbes, varam ielikt mazāk vārdu, tādēļ doma jāslīpē daudz ilgāk un pamatīgāk.

Manuprāt, atkāpties no pieņemtās haiku formas nav ieteicams arī dzejotājam latviešu valodā (visai bieži atrodami panti, kur ievērots tikai rindu skaits), lai cik grūti būtu savu domu iespiest 17 zilbēs.

Lai arī neesmu noteikumu kalps, jautājumā par haiku pieturos pie tradīcijas, jo svarīgs arguments ir klasiskajā teiktajā formā apslēptā kārtība jeb disciplīna.

Domas lakoniskai izteikšanai nepieciešama izdoma un pacietība, un katra haika ir izaicinājums prātam, kas allaž vēlas izrādīt savu varu.

Būtu loģiski, ka īsāka laika sprīža aprakstīšanai nepieciešams mazāk vārdu, bet gadās, ka ir tieši pretēji...

Kā noteikt, kurš no vārdiem ir ietilpīgākais, atbilstošākais, labskanīgākais?
Haiku radīšana ir lielisks veids, kā uzlabot savu izteikšanās mākslu un iemāca paņēmienus, kā nonākt līdz svarīgākajam.

apcerot kādu objektu vai dabas norisi
tava enerģija plūst uz pārdomu mērķi
un savstarpējā saitīte top ciešāka
līdz apziņa saplūst ar apkārtni
un sākas īstā meditācija

-----------------------------

Māris Šverns, 2009.g.maijā

champi_story

2009-05-25T16:10:00.001+03:00

Īss, bet pārdomu vērts pastāstiņš no manas masiera dzīves

Reiz piezvanīja kāda pajauna sieviete (tā vismaz šķita, klausoties viņas balsī) un interesējās par iespējām Madonā saņemt ajurvēdisko galvas masāžu. Vairākas minūtes [kā parasti] atbildēju uz dažādiem jautājumiem, jo tolaik šis masāžas veids mūspusē bija īsta eksotika...

- Bet man teica, ka ir iespējams saņemt kristietim kaitīgu enerģiju!!! (Lai piedod man šī sieviete, ja kādu vārdu tagad citēju neprecīzi; lai piedod arī, ka vispār to atstāstu - taču uzskatu, ka gadījums ir vispārināms. M.Š.)

Te nu patiešām mazliet saminstinājos, taču jau pēc īsa brīža sāku apņēmīgi skaidrot enerģijas dabu un apmaiņas likumus... vienlaicīgi jūtot vada otrajā galā augošu noraidījuma un aizdomu sienu. Kad saruna beidzās, jau zināju, ka viņa vairs nezvanīs...

-------------------------

haoma

2009-02-06T13:37:00.010+02:00

Ne-mirstības dzēriens

Soma (sanskrit.), haoma jeb hauma (avestā - no vārda hav- izspiest). Nosaukums cēlies no proto- indo- irāņu *sauma; tas ir nozīmīgs indo-irāņu rituālais dzēriens. Lielu vietu tas ieņem arī vēlākajās vēdu un senpersiešu kultūrās. Rigvēdā tas minēts ļoti bieži - IX mandala veltīta tikai šim dzērienam, kur daudzas himnas slavē un cildina šī dzēriena reibinošās vai uzmundrinošās īpašības. Arī Avestā haomai veltīta vesela Jašta.

Dzērienu pagatavo, spiežot sulu no konkrēta auga, kas pieejams attiecīgajā reģionā. Viens no biežāk minētajiem šajā sarakstā ir efedra, kuras piensulā var būt pat 3% efedrīna. Fermentācijas procesā, kas ilgst vairākas dienas, efedrīns pakāpeniski pārtop par metkatinonu. Avestā noteikts, ka Haoma jānotur tumsā - tā ir garantija, ka ultravioletais starojums nesagraus metkatinonu. http://en.wikipedia.org/wiki/Ephedra_(genus )

Somas (haomas) sulas pagatavošana ir visai sarežģīts process: somas lakstus mērcēja ūdenī, tad slogoja ar akmeņiem. Pēc tam izkāsa caur aitas vilnas filtru, šķaidīja ar ūdeni, jauca ar pienu, tad ar skābu pienu vai miežiem un lēja traukos. Visas darbības notika īpašu slavas himnu pavadījumā. Tika uzskatīts, ka tieši somas dzēriens deva nepieciešamo iedvesmu vēdiskajiem dziedoņiem.

Ephedra distachya

Vēdiskie indieši godināja ne tikai attiecīgos augus. Vienlaikus viņi pielūdza debesu Somu, kurā viņi redzēja Mēness dievību. Dažkārt viņš tiek godāts pat par pasaues valdnieku, visu dievu dievu. Somas mitoloģija nav ļoti personificēta: ir zināmi sižeti, kur viņu kalnos nozog ērglis, Rigvēdas kāzu himnā viņš parādās kā Sūrjas (Saules) līgavainis. Mahabharatā un purānās Soma gan vairs ir tikai padotais galvenajiem hinduistu dieviem.
http://en.wikipedia.org/wiki/Soma

Avestā haoma ir dievišķots halucinogēns dzēriens, arī augs, no kura to gatavo, kā arī dievība, kas personificē šo dzērienu. Haomas kults iesliecas senirāņu periodā, un tēls precīzi atbilst indiešu Somai. Svinīga haomas upurēšana garantēja nemirstību ticīgajiem un pasaules kārtības noturīgumu. Vispirms upurēja bulli, bet pēc tam gatavoja haomas dzērienu, ko veltīja Ahuramazdai. Mirklis, kad haoma sajaucās ar pienu, simbolizēja Zaratustras ierašanos šai pasaulē. Netieši pierādījumi liecina, ka haomas pagatavošanas rituāla daļa balstījās mītā par Haomas dievības bojāeju. Viņu sadalīja gabalos citi dievi, saberza un izlietoja tāda dievišķa dzēriena pagatavošanai, kas pārvar nāvi.

Jasna vēstī, ka Zaratustra pats runājas ar Haomu, kas atnācis pie viņa skaista vīrieša izskatā. Haoma daudz stāsta par tiem, kas pirmie dzēruši to un kādus labumus no tā viņi guvuši. Zaratustra slavē haomu par to, ka tas reibinādams iedvesmo, dod kaisles spēku, spēju aizsargāties, veselību, dziedniecisku spēku, attīstību, augsmi, spēku, kas izplatās visā ķermenī, zināšanas. Pateicoties šiem ieguvumiem Zaratustra uzvar visu naidīgo dievību un cilvēku pretdarbību. Haoma tiek raksturots kā brīnišķākais visā materiālajā pasaulē, lieliski un pareizi radīts, tāds, kas izsauc patīkamu iedarbību, dziedinošs, uzvarošs, radošs, brīvs savā varenībā; viņš sargā no nāves, uzvar ienaidu, melus, vislabāk sagatavo ceļu dvēselei, dod spēku pajūgam sacīkstēs, laimīgus dēlus, zināšanas uzcītīgajiem, dzīvesbiedru un gādnieku meičām. Haomu godina kā mājas, kopienas, apvidus un valsts valdnieku utt., utml.

Dzīvnieku upurēšana Haomas kulta rituālo ceremoniju laikā Zaratustram īsti nav patikusi, tādēļ ar laiku Haoma tiek izspiests no zoroastriešu dievu panteona. Haomas kults nepārdzīvoja senirāņu laikmetu. Tiek uzskatīts, ka saglabājušās haomas kulta paliekas nav autentiskas. Mūsdienās haomu no efedras vēl gatavo Indijas parsi. Nepieciešamo efedras daudzumu viņiem piegādā jazdanīti no Irānas, jo jazdanītu apdzīvotajās teritorijās ir efedras audzēšanai nepieciešamie klimatiskie apstākļi. Falks raksta, ka parsi saviem rituāliem saņem arī efedras augus (Ephedra procera) no Hari upes ielejas Afhanistānā. Šī upe tek cauri arī Turkmenistānai un pazūd Karakuma tuksnesī.
http://en.wikipedia.org/wiki/Haoma

Jazdanisms stipri konservatīvs zoroastrisma atzars. Vienlaicīgi tā ir etniska kopiena, kuras locekļu kopējais skaits tiek lēsts ap miljonu. Uz šejieni pārvietojās daudzi zoroastrisma piekritēji, kas savu ekspansiju sāka islams. Islama piekritēji jau kopš sendienām uzskatījuši, ka jazdanīti ir sakaros ar Sātanu. Jazdanītu ticības pamatā ir zoroastrisma un gnosticisma idejas, tādēļ viņus neieredz arī kristieši, jo gnosticisms arvien tiek uzskatīts par lielāko ļaunumu. Neskatoties uz dažādām grūtībām un mūžīgo naidu no sunnītu un šiītu puses, jazdanītiem ir izdevies izdzīvot.
Parsi uz Indiju devās uzreiz pēc islama dzimšanas, vairoties no reliģiskajām represijām. Neskatoties uz to, ka parsu skaits attiecībā pret pārējo Indijas populāciju ir niecīgs (tagad - tūkstošā daļa no procenta), viņi ir viena no ietekmīgākajām kopienām Indijā. Dažus desmitus gadu atpakaļ parsi kontrolēja gandrīz 90% no Indijas ekonomikas.

Arī Indijas subkontinenta kalnainajos ziemeļu apgabalos ir auksts un sauss klimats. Tie ir ideālie apstākļi somas augiem. Vēlākajos vēdu tekstos atrodamas norādes, ka labākā prece somas pagatavošanai nāk no Kašmiras. To apliecina arī vēdisko bramīnu augsta koncentrācija šajā reģionā līdz pat mūsdienām, jo nav jāpieliek lielas pūles auga sadabūšanai. Arī Atharvavēdā vairākkārt cildinātas somas ārstnieciskās īpašības. Galvenokārt tas saistās ar uzbudinājuma un tapas jeb ieksējā karstuma rašanos.

Aurels Steins liecina, ka Tarim-Basinā (Takl-Makana tuksnesī) atraktajos apbedījumos starp artefaktiem atrodas arī efedras auga zariņi, ko lika blakus mirušajam. Tika uzskatīts, ka šis augs ir vismūžīgākais no visiem zināmajiem un var dot mūžību arī aizgājējam. Zoroastrieši tic, ka laika baigās, kas Ormuzds triumfēs pār Ahrimanu, labo reliģiju sekotāji dalīsies ar para[homu], iegūstot saviem atdzimušajiem ķermeņiem nemirstību.

Iepriekš minētais Takl-Makana tuksnesis robežojas ar Kazahstānu, kur vēl šobaltdien dzīvo saku ciltis, kurus dēvē arī par haoma-varga, jeb tiem, kas gatavo haoma. Gandrīz visu apkārtnes reģiona tautu (un ne tikai) sienas- un grīdas segās redzami pasaules koka attēlojumi. Protams, nevar apgalvot, ka tur attēlota efedra, taču zināms, ka Zoroastriešu priesteru simbols arī bija efedras stiebru kūlītis. Efedra sinica jau 5000 gadus Ķīnā tiek lietota siena drudža, astmas un rinīta ārstēšanā. Ziemeļamerikas pionieri šo augu lietoja kā tēju. Tagad tās izplatītākais nosaukums ir mormoņu tēja.

Klinšu bareljefā, kur iemūžināta aina no sasanīdu valdnieka Ardašira II iniciācijas, redzams, ka zoroastriešu priesteris rokās tur efedras saišķi. Tādējādi pasākumam ir garantēta nepieciešamā svētība.

Kāds cits bareljefs rāda zoroastriešu maga darbības, un viņam aizmugurē kā obligāts piederums ir efedras zariņš. Ar to tiek apstiprināts, ka rituālam ir noteiktais spēks.

Somai līdzīgus brūvējumus savos rituālos lieto arī Sibīrijas šamaņi, kuri šim nolūkas izmanto sarkanās mušmires. Analizējot Rigvēdas himnas, daudzi pētnieki sliecas domāt, ka arī bramīni somas gatavošanā izmantojuši sēnes, jo halucinogēnie efekti, kas aprakstīti Rigvēdā, esot analoģiski sarkanās mušmires preparātu radītajam efektam. Dažādās citās kultūrās apreibināšanās dzēriena gatavošanai lietots medus.

Kā raksta Mirča Eliade, nav īpaši svarīgi noskaidrot visu par augiem, kas reāli tika vai varēja būt izmantoti somas gatavošanai. Mums ir svarīga ar somu (haomu) saistītā pieredze un tās ietekme uz indiešu filosofiju. Ļoti iespējams, ka šādas pieredzes guvušo loks bija šaurs - priesteri un kāds no rituālu apkalpojošā personāla. Taču šī pieredze radīja ievērojamu rezonansi, kuras pamatā ir somas dzēriena iedvesmotās himnas un vēl jo vairāk to vēlākās interpretācijas.

Vēl ilgi pēc oriģinālā dzēriena pazušanas indiešu garīgie vadoņi saglabāja tiecību uz somas atklāto esību, kas bija svētlaimes pilna, pilnasinīga un vienoja ar dieviem. Šīs tiecības rezultātā radās dažādas prakses, kas arī palīdzēja sasniegt tamlīdzīgu stāvokli. To vidū: askēze, orgastiski ekscesi, meditācijas, jogas tehnikas, mistiska pašatdeve. Arhaiskā Indija pazinusi daudz ekstātiskās pieredzes veidu. Bez tam, absolūtās brīvības meklējumi radījuši rindu metožu un filosofiju, kas mūsdienās radījuši perspektīvu, kādu vēdiskajā laikmetā nevarēja pat iztēloties. (M.Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sēj.)

Rigvēda, IX, 1.1.
Par saldāko, reibinošāko
Straumīti attīries, o Soma,
Izspiesta Indram dzeršanai.

Asuras spiež sulu no somas auga.
----------------------------------------------

dievietes kults

2009-01-21T15:44:00.004+02:00

Mātes - Dievietes kults

Kopš dienas, kad [diev]bijīgā cilvēka prāts iedomājās radīt materiālu objektu, kas attēlotu Augstāko dievišķo spēku iemiesojumu, viņš arvien vairāk palielināja tā nozīmi. Lai apliecinātu savu ideju par Augstāko Dievišķību, viņš Māti nosauca par Māti Zemi, kas svētī viņu ar labību, ūdeni, gaisu, uguni un nodrošina ar patvērumu.
Indas ielejā atrastās terakotas figūras patlaban ir vissenākie priekšmeti, kas kaut kādā veidā ataino Dievišķo Spēku manifestācijai, un arī norāda uz augsti attīstītu Mātes Dievietes pielūgsmes kultu.

----------------------------

Kailās sievietes figūra (augšā pa labi) ir ikoniska un ataino izziņas procesu un tālaika cilvēka izpratni par Būtni, kas dzemdē, baro un pacieš visas grūtības un nelaimes, kas nāk pār viņas galvu - viņa kā lietussargs piesedz jaundzimušo. Vienlaicīgi viņa veidota kā absolūts estētisks skaistums. Rokassprādzes tradicionāli norāda uz precētas sievietes statusu, tādējādi viņa pilda gan mātes, gan dzīvesbiedres lomu. Kopumā var teikt, ka reizē ar absolūtu mātišķību Viņa reprezentē arī absolūtu sievišķību. Viņa ir dzīvības cēlonis un tās nodrošinātāja, Viņa ir arī dzīves iemesls, tās iedvesma, pievilcība un jēga.

Arheoloģiskajos izrakumos atrasts daudz sieviešu figūriņu. Šo "venēru" neparastās līnijas pētnieki skaidro ar to, ka minētās figūras bijušas kulta priekšmeti. Tās nav nekas cits kā Dievietes-Mātes amuleti, kas lietotas kā elki. "Venēru" attēlojumi lielā skaitā atrodami vēsturiskajos slāņos pirmsāriešu Indijā, pirmsizraēļu Palestīnā, arī Feniķijā un Šumerā. Uzreiz pamanāma to līdzība, un rodas priekšstats, ka Mātes kultam bijis gandrīz universāls raksturs.
To apstiprina arī etnogrāfija. Tautām, kas saglabājušas neolītiskā perioda elementus, praktiski visur vērojams kopīgās Mātes kults.

----------------------------------------------------

Indijā uzskata, ka visas sievietes ir Dievišķās Mātes forma. Neviens nespēj sevi atsvabināt no prāta un matērijas diktāta bez Mātes svētības. Māte ir tā, kas jūs lolo un sargā; viņa ir jūsu draugs un filozofs, audzinātājs un dzīves vadonis. Cilvēciskā māte ir Pasaules Mātes izpausme.

---------------------------------

Indus valley civilisation

2009-01-09T13:41:00.004+02:00

Indijas senākās pilsētas
Mirča Eliade, Ticības un reliģisko ideju vēsture, I sējums

Jaunākie pētījumi Harapas un Mohendžo-Daro uzrāda labi attīstītu pilsētas kultūru, kur vienlīdz stipra ir tirdzniecība un teokrātija. Pirmos pētniekus visvairāk pārsteidza tas, ka šo pilsētu attīstībā tūkstošgades laikā vērojama stagnācija - nav nekādas attīstības. Šo nesatricināmo stabilitāti iespējams skaidrot vienīgi ar kaut kāda reliģiska režīma pastāvēšanu.

Tagad ir zināms, ka šī kultūra izplatījās tālu aiz Indas ielejas robežām un visur vērojama tā pati vienveidība. Gordons Čailds uzskatīja, ka Harapas tehnoloģija atgādina ēģiptiešu un mezopotāmiešu tehnoloģiju. Taču tā radīja primitīvas lietas, kas norāda uz to, ka harapiešu skatiens bija vērsts ne uz šīs pasaules lietām.

Tiek uzskatīts, ka harapiešu priekšteči nākuši no Irānas pirmsāriešu zemkopjiem. Ievērību pelna fakts, ka senākās apmetnes tika celtas ceremoniālo celtņu tuvumā. Kādā arheoloģiskā kompleksā Porali upes reģionā (Beludžistāna, Pakistāna) tika atklāts 7-12 m augsts paugurs, un virkne celtņu, kas apjoztas ar sienu. Pauguram ir zikurāta forma, vairākas kāpnes ved uz augšējo terasi. Akmens celtnēs nav atrodamas liecības, ka tur dzīvojuši cilvēki. Tas liecina par celtnes ceremoniālo funkciju. Šī paša kompleksa cita fāze (B) raksturīga ar akmens gredzeniem, kuru platums no 3 līdz 8m, kā arī "balta akmens ielām". Šīs celtnes [acīmredzot] kalpoja tikai reliģioziem mērķiem.

Vissenākās pilsētas tika celtas ap tempļiem, t.i. pie svētās vietas - Pasaules Centra. Saskaņā ar teiksmām, tur satiekas zeme, debesis un pazeme. Harapas un Mohendžo-Daro pilsētās ir acīmredzams, ka citadelē notikušas reliģiozas ceremonijas. Ja vien izdosies pierādīt, ka šīs divas galvenās pilsētas atšķiras no pirmsharapas prototipiem, tad varēs apgalvot, ka šeit notikusi pilsētas dzīves sekularizācija un sākusies jauna ēra.

Aizvēsturiskās reliģiskās koncepcijas un to paralēles hinduismā

Harapiešu ticējumi, ir svarīgi arī dēļ to saistības ar hinduismu. Lielākā daļa figūriņu un attēlojumi uz zīmogiem liecina par Dievietes - Mātes kultu. Sers Džons Maršals norāda, ka figūra, kas sēž jogas pozā ar izceltu fallu un atrodas dzīvnieku ielenkumā, reprezentē Lielo dievu, kas, iespējams, ir Šivas prototips. Ferserviss pievērsa uzmanību neskaitāmām reliģiskas pielūgsmes vai upurēšanas ainām, kas atrodamas uz zīmogiem. Vispazīstamākā attēlo figūru, kas sēž (vai dejo?) laukumiņā starp diviem ceļos nokritušiem lūdzējiem, kur katram blakus ir kobra. Citos atveidots personāžs, kas savalda divus tīģerus, vai arī ragots dievs ar vērša kājām un asti, kas atgādina Mezopotāmijas Enkīdu; pārstāvēti arī koku gari, kam tiek nesti upuri. Ainās, kas uzzīmētas uz dažām Harapas urnām, Vetss saredz mirušo garus, kas gatavojas celties pāri straumei.
Var minēt lielo vannu Mohendžo-Daro, kas atgādina peldinātavas hinduistu tempļos mūsdienās; čalmas nēsāšanu (kas neparādās Vēdās un tiek dokumentēta tikai pēc brahmanu perioda); deguna rotājumi, ziloņkaula ķemmes utt.

Vēsturiskais periods, kura rezultātā Harapas mantojumu daļēji uzsūca hinduisms, nav pietiekami labi izpētīts. Vēsturnieki vēl joprojām diskutē par šo divu galveno pilsētu pagrimuma iemesliem un vēlāko totālo sagruvumu. Tiek minēti tādi iespējamie iemesli kā katastrofiski plūdi Indas ielejā, sekojošs sausums, seismiskās svārstības un visbeidzot - āriešu iekarotāju uzbrukums. Visticamāk panīkums skaidrojams ar virkni iemeslu. Lai vai kā, ap 1750. gadu p.m.ē. Indas civilizācija jau atradās nāves priekšā, un indoārieši tai deva pēdējo triecienu. No vienas puses, āriešu cilšu iebrukums notika pakāpeniski, vairāku gadsimtu garumā, bet, no otras - Dienvidu reģionā (agrāk zināms kā Zauraštra), no Harapas kultūras pamata izveidojusies kultūra turpināja attīstīties arī pēc āriešu uzbrukuma.

Patlaban turpinās izrakumi gan Pakistānas, gan Indijas teritorijā. Visjaunākie apstrādātie dati liek domāt, ka t.s. Indas ielejas civilizācijai izveidoties palīdzēja toreiz varenā Sarasvati upe, kas pagaidām nezināmu iemeslu dēļ izsīka. Līdz ar to nāksies pārskatīt versiju, ka Sarasvati bija simboliska, nevis reāla upe. Attēlā redzams skats no gliemežvāku aproču darbnīcas Dolavirā: neviens šodien nevar pateikt, kādēļ tas viss steigā tika pamests...

Indas kultūras sakarā var teikt, ka tā neizzuda - tā regresēja līdz sākotnējai jeb tautas formai. Tas ir arī Eiropā plaši izplatīts fenomens, ko var novērot barbaru iebrukuma laikā. Tomēr jāteic, ka jau ilgi pirms Indas kultūras sabrukuma Pendžabas arianizācija radīja grandiozu sintēzes procesu, kam bija lemts tapt par hinduismu. Liels skaits "Harapas" elementu hinduismā izskaidrojams tikai ar to, ka kontakti starp indoeiropiešu iekarotājiem un Indas kultūras pārstāvjiem bijuši daudz senāki. Šie pārstāvji varēja būt cilvēki, kas izkliedēšanās rezultātā saglabāja savu kultūru perifērijā, ko neskāra pirmais arianizācijas vilnis. Tā var skaidrot pirmajā acu uzmetienā it kā dīvaino faktu: Lielās Dievietes un Šivas kults, falla kults un koku pielūgšana, askētisms, joga utt. parādās Senajā Indijā kā augsti attīstītas pilsētkultūras izpausme, turpretim viduslaiku un mūsdienu Indijā šie reliģiskie elementi raksturo "tautiskās" kultūras.

Sākot ar Harapas periodu, noteikti eksistēja saikne starp australoīdo aborigēnu garīgumu un "skolotājiem", kas radīja pilsētas kultūru. Jāsecina, ka ir saglabājusies ne vien šī sintēze, bet arī īpašais "skolotāju" ieguldījums (kas tieši saistīts ar viņu teokrātiskajām koncepcijām). Citādi nebūs iespējams izskaidrot, kā brahmaniem izdevās iegūt savu nozīmību postvēdiskajā periodā. Visai iespējams, ka Harapas reliģiskās koncepcijas (kas ievērojami atšķiras no indoeiropeiskās) tika saglabātas (ar nenovēršamām izmaiņām) sabiedrības apakšslāņos un jauno "skolotāju", indoeiropiešu vidē. Visai iespējams, ka tieši no šejienes tās viļņveidīgi izplatījās vēlākajos hinduisma formēšanās laikos.

--------------------
No krievu valodas tulkoja Māris Šverns

noteikumi

2008-12-17T15:27:00.003+02:00

Bišnoi komūnas 29 noteikumi

1. Ievērot mātes un jaundzimušā atšķirtību 30 dienas pēc dzimšanas - lai pasargātu abus no infekcijām periodā, kad abu organismi ir sevišķi uzņēmīgi. Nodrošināt mātei piespiedu atpūtu, jo viņa šai periodā ir ļoti vāja.
2. Atturēt sievieti 5 dienas no visa veida aktivitātēm menstruālā perioda laikā (nodrošināt piespiedu atpūtu) - ņemot vērā, ka nomaļajos apvidos ir zems higiēnas līmenis.
3. Ik dienas agri rītā veikt apmazgāšanos.
4. Uzturēt ārīgu un iekšķīgu tīrību un būt apmierinātam. Iekšķīga tīrība nozīmē labus nodomus, vienkāršu uzvedību; raksturu bez skaudīgām jūtām utml.
5. Meditēt divreiz dienā (no rīta un vakarā) - krēslas periodā.
Rīta meditācijā apdomā dienā iecerētās aktivitātes; vai manas darbības ir pareizas, vai arī esmu nodomājis darīt kaut ko pret manām dzīves vērtībām. Lūdz arī Kungam vadību un spēku dzīves ceļam konkrētajā dienā.
Vakara meditācija apkopo dienas aktivitātes - vai esmu izdarījis kādu kļūdu? vai esmu kādu ievainojis? vai dienu esmu pavadījis konstruktīvās darbībās jeb tikai izniekojis vērtīgo laiku?
6. Slavināt Kungu un viņa spēku katru vakaru.
7. Katru dienu (ieteicams rītos) ziedot svētajai ugunij. Sirdij jābūt pildītai ar labklājības, mīlestības un pielūgsmes jūtām. (Labklājību visām dzīvajām būtnēm. Mīlestība uz dabu un visu pasauli. Kunga pielūgsme.)
8. Lietot attīrītu ūdeni, pienu un dedzināmo koksni (lai nesadedzinātu kādu kukaini).
9. Attīri savu valodu (padomā, pirms runā)!
10. Esi piedodošs.
Piedošana ir diženuma pazīme. Šī viena labā īpašība (tikums) var pacelt cilvēku līdz pasaules lielo dvēseļu līmenim. Guru turpinājumā ir teicis: "Ja kāds kliedz uz tevi, paliec vēss kā ūdens!"
11. Esi līdzjūtīgs! Līdzjūtība palīdz attīrīt sirdi. Tā ir pretstats piedošanai un padomam iepriekšējā noteikumā, kur mēs turam savu prātu un sirdi vēsu pret dažiem ārējiem kairinātājiem. Līdzjūtībā mēs uzsūcam sevī bezpalīdzības izjūtu. Mēs iedomājamies sevi upura vietā (vai kādu iespējamu nevēlamu ārēju apstākļu radītā situācijā) un atbilstoši rīkojamies.
12. Nezagt.
Mēģinājums iegūt kādam piederošu lietu ar tiešu zagšanu vai krāpšanu ir zādzība. Zagšana ir rakstura netīrums un ievaino dvēseli.
13. Nenievāt un nenosodīt.
Nievāšana ir slepena apvainošana jeb aizmuguriska neslavas celšana. Tā atšķiras no atklātas kritikas. Kriticisms prasa konkrētus pierādījumus, turpretim aprunāšanas nolūks ir bojāt upura tēlu klausītāja vai kopienas priekšā. Ar aprunāšanu nodarbojas gļēvuļi, skauģi un ienaidnieki.
14. Nerunāt nepatiesību.
Melis nekad neiegūs citu cilvēku cieņu. Meli ir apvainojums mūsu spējai runāt. Bija laiks, kad tiesa izmantoja bišnoi pārstāvju liecības kā stingru pierādījumu.
15. Nevajadzētu nododies debatēm, kas tikai iznieko laiku. Šajā kategorijā ietilpst visas antisociālās vai antihumānās diskusijas un apspriešanas. Guru nav noraidījis veselīgas debates, kurās notiek strīdi attiecībā uz kopīgo labklājību.
16. Ievērot gavēni un meditēt tukša mēneša naktī, kā arī tai piekrītošajā dienā.
Nodrošināt atpūtu ķermenim un iekšējām sistēmām. Šī diena ir īpaša no astronomijas un planetāro zinātņu skatpunkta. Mēness dilšana simbolizē arī dzīves pārejošo dabu. Šādā kontekstā cilvēkam jātaupa enerģija ikdienas darbos; enerģijas līmeni vajadzētu celt un pievērst pastiprinātu uzmanību savām domām un sajūtām, kā arī pārdomāt kolektīvo labklājību.
17. Atkārtot Kunga Višnu svēto vārdu.
18. Būt lūdzjūtīgam pret visām dzīvajām būtnēm.
19. Necirst zaļojošus kokus.
20. Nogalināt nemainīgos! Pieveikt cilvēciskās būtnes pastāvīgos ienaidniekus kā, piemēram, dusmas, skaudība, iekāre, alkatība, un pieķeršanās.
21. Dalīties ar pašgatavotiem produktiem - piedāvāt (un pieņemt no) tiem, kas ir tīri savos darbos un sirdī.
22. Nodrošināt vienkāršu pajumti dzīvniekiem, lai izglābtu tos no nāves lopkautuvēs. Pēdējos gados bišnoi vairs neaudzē kazas un aitas peļņas nolūkā, jo nav garantiju, ka tie nenokļūs pie slaktera. Visa komūna gādā paglābtajiem dzīvniekiem barību.
23. Buļļus nekastrēt.
Lauku apvidos buļļus kastrē, pirms sāk izmantot lauksaimniecībā kā vilcējspēku. Guru saviem sekotājiem buļļu kastrāciju ir aizliedzis. Galvenā ideja šeit ir, ka bišnoi savus liellopus audzina kā pašu dēlus vai meitas, un kastrācijas procedūra tiek uzskatīta tikai un vienīgi par nežēlību.
24. Neizplatīt opiju (vai jebko, kas iegūts no opija).
25. Nelietot tabaku un tās izstrādājumus.
26. Neizplatīt marihuānu.
27. Nelietot alkoholu.
28. Neēst gaļu vai ne-veģetārus ēdienus.
Tam ir divi pamatiemesli. Pirmais - lai pasargātu dzīvniekus/putnus no nāves, ierobežojot tirgu. Otrais - lai atturētu dabas augstākās būtnes no tieksmes pēc tik zemiem standartiem kā beigtu dzīvnieku vai putnu ēšana. Zinātniski pierādīts, ka cilvēka žokļi un zobi ir piemēroti augu izcelsmes produktu pārstrādei.
29. Nelietot zili krāsotus apģērbus.
Senajā Indijā zilo krāsvielu ieguva no indigo krūma. Iespējams, ka guru vēlējās pārtraukt šī auga iznīcināšanu. Zilā ir nāves krāsa, inde (hindu mitoloģijā - Kungs Šiva). Tiek uzskatīts, ka zilā krāsa neatstaro ultravioleto starojumu, bet gan uzkrāj to. Tas, savukārt, ir ļoti bīstami cilvēka veselībai.

Piezīme. Dažos bišnoi avotos šie noteikumi skaidroti mazliet atšķirīgi. Lai kā būtu, principi ir vienādi.
-----------------
...

Bishnoism

2008-12-17T15:05:00.011+02:00

Koka dzīvības glābšanai ir vērts ziedot savējo...

Antilope cervicapra
jeb antilope garna pēdējā simtgadē ir visvairāk medītais savvaļas dzīvnieks Indijā. Šie skaistie dzīvnieki kā magnēts pievelk medniekus. Garna antilopes ir ļoti tramīgas un nereti tās pat mirst no bailēm. Kopš 1972. gada šī suga ir aizsargāta ar likumu, bet lielas briesmas visas Indijas teritorijā tām vēl arvien draud no malumedniekiem.

Džodpuras apkaimes nomaļos ciematus apdzīvo savdabīgas reliģijas piekritēji, kas gatavi iet bojā Garna antilopes glābšanas vārdā. Pēdējais no šādiem gadījumiem notika 1996. gadā, kad malumednieki nogalināja Nihalu Čanda. Balstoties uz šiem faktiem, tapusi filma Willing To Sacrifice , kas Vides filmu festivālā Bratislavā 1999. gadā ieguva galveno balvu.

Bišnoi reliģijas dibinātājs pirms savas aiziešanas esot teicis, ka prombūtnes laikā viņa iemiesojums būs garna antilope. Tādēļ katra šīs sugas dzīvnieka bojāeju bišnoi reliģijas piekritēji vērtē kā sava guru nogalināšanu. Bišnoi tulkojumā nozīmē 29. Tieši tik daudz ir noteikumu, ko ticības pamatā ielicis tās izveidotājs Džambešvars jeb Džambodži. Noteikumi regulē ikdienas norises, attiecības ar apkārtni un Kungu jeb Dievu. Īsi runājot, šī ticība, ko viņš izveidoja, balstīta labākajā, ko toreiz varēja paņemt no hinduisma un islama, jo bērnībā viņš bija liecinieks sadursmēm starp abu reliģiju pārstāvjiem. Ilgus gadus (tāpat kā Kungs Krišna) Džambodži ganīja lopus. 34 gadu vecumā viņš Radžastānā, Taras tuksnesī Samratal Doras smilšu kāpā laikabiedriem lika priekšā jaunos noteikumus un devās ceļojumos pa tuvāku un tālāku apkārtni. Nākamos 51 mūža gadus viņš sludināja šos noteikumus, ko bija ietērpis vienkāršās vārsmās. Šodien bišnoi reliģijas piekritēju skaits ir aptuveni sešarpus tūkstoši cilvēku. Zināmi daži gadījumi, ka šai kopienai pievienojas arī līdzīgi domājošie no Rietumeiropas.

Pats traģiskākais gadījums, kas saistās ar bišnoi reliģiju, notika 1730. gadā, kad Džodpuras maharadža Abhajs Singhs uz šo teritoriju nosūtīja savus cilvēkus iegūt kokmateriālus jaunas pils būvniecībai. Viens no bišnoisma noteikumiem aizliedz cirst zaļojošus kokus, un tiek uzskatīts, ka, glābjot koku vai dzīvnieku, iespējams nokļūt debesīs. Viena no sievietēm, vārdā Amrita Devi, nostājās pret radžas sūtīto karavīru cirvjiem, apņemot khedžri koka stumbru. Kad jaunā sieviete sacirsta nokrita zemē, līdzīgu soli spēra arī citi ciema iedzīvotāji. Trauksmainā ziņa izplatījās ātri, un kokus aizsargāt ieradās vēl citu apmetņu pārstāvji.

Pavisam tajā dienā mira 363 bišnoi. Par to tika informēts arī maharadža, kurš ieradās notikuma vietā un, iepazinies ar notikušā apstākļiem, noteica, ka turpmāk bišnoi apdzīvotajās teritorijās nedrīkst ne cirst zaļos kokus, ne medīt. Katrs šī likuma pārkāpējs (arī valdnieka ģimenes pārstāvji) saņems sodu. *

Šis vēsturiskais notikums ir iedvesmojis gan t.s. Čipko jeb Koku Aptveršanas kustības aizsācējus XX gadsimtā, gan citus vides aizsardzības aktīvistus, par devīzi izvēloties ideju, ka koka dzīvības glābšanai ir vērts ziedot savējo. Džambodži, veidojot savas reliģijas pamatus, ir lieliski paredzējis laikus, kad ekonomiskā uzplaukuma labad cilvēki iznīcinās dzīvo dabu. Viņš redzēja, ka nepieciešams dabu aizsargāt un dzīvot saskaņā ar to, tādēļ reliģijas noteikumi ir apkārtnes iedzīvotājiem viegli saprotami un tiek realizēti ikdienā.

Ikkatra bišnoi ģimene savos īpašumos veido ūdens rezervuārus, lai savvaļas dzīvniekiem būtu, kur padzerties sausuma periodā. Lai arī savvaļas briežu bari pamatīgi iztukšo graudu krājumus, neviens tos nedzen projām. Ja nepieciešams, bišnoi sievietes zīdīšanas periodā ir gatavas barot arī brieža mazuli, kā to redzam pievienotajos attēlos.

Bišnoi sekotāji uzskata par lielu godu mirt, lai glābtu kokus vai dzīvniekus.

Neskatoties uz deklarētajiem nevardarbības un miera principiem, bišnoi var kļūt ārkārtīgi agresīvi, ja viņu teritorijā tiek ievainots kāds koks vai dzīvnieks.

Attēla resurss

____________________________________________

...

Attēla resurss

____________________________________________
...

citi attēli par bišnoi

* Gluži nesen pie reāla cietumsoda tika arī Bolivudas slavenība Salmans Hans, ko bišnoi pieķēra medījam aizliegtajā teritorijā.

Bišnoi organizācijas mājas lapa (http://www.bishnoi.org)
Bišnoi reliģijas mājas lapa (http://www.bishnoism.com/)

---

Video no Google

...

------------------------------------

violence in Orissa

2008-09-30T12:08:00.007+03:00

Vardarbības izplatīšanās Orisas štatā kopš 2007.g. Ziemassvētkiem

2007.g. decembrī Kandhmalas rajona Brahmanigoanas ciemā kristieši uzslēja Ziemassvētku svinību vārtus tieši iepretim hindu svētvietai. Šis notikums uzskatāms par visu turpmāko savstarpējo nemieru, grautiņu un pat slepkavību cēloni, jo provokācijas autoriem bija labi zināms, ka šādas darbības ir nopietns iemesls konfliktam.

Nākamajā dienā uz šejieni devās apgabala hinduistu garīgais līderis Svami Lakšmanananda Sarasvati. Pie Dasingabadi viņa automašīnai uzbruka - ievainoja šoferi, miesassargu un nopietni sabojāja braucamlīdzekli.
24. datumā Bamunigamas ciemā daži hinduistu aktīvisti nojauca Ziemassvētkiem veidotās dekorācijas, ko bija veidojuši vietējie kristiešu uzņēmēji. Oktobrī tieši tajā pašā vietā hinduisti svinēja Durga Pudžu, un Ziemassvētku dekorācijas tika novērtētas kā svētvietas apgānīšana, kam sekoja konkrētais vandālisma akts. Pēc šī atgadījuma abas grupas viena pret otru zaudēja iecietību.

Situācijas kontrolei varasiestādes ieviesa komandanta stundu. Bažījoties par iespējamo vardarbību, daži dalitu kristiešu līderi policijai iesniedza sūdzību un aizsardzības pieprasījumu. Lai paglābtos no uzbrukumiem, sākot ar 29. decembri abu reliģisko grupu pārstāvji (galvenokārt kristieši) sāka ierasties valdības izveidotajās bēgļu nometnēs. Vēlāk Nacionālā Minoritāšu komisija (NCM) ziņoja, ka trīs cilvēki tikuši nogalināti: viens kristietis un divi ne-kristieši. (Piebilde: minētajā komisijā ietilpst tikai ne-hinduisti.)

Pēc 30. decembra bandītisma kontrolei šeit tika izvērsti aptuveni 2500 vīru lieli policijas rezervju un citu drošības struktūru spēki. Patvēruma meklētāju skaits bēgļu nometnēs palielinājās un sasniedza 1200 cilvēku.
2008.g. 1. janvārī tika ziņots par vardarbību jau no dažādām vietām. Pēc policijas teiktā, vismaz 20 mājas un veikali ar lāpām vienas nakts laikā aizdedzināti Piringijā, Kadžuripadā, Gočapadā un Brahmanigaonā. Jau 26. un 27. dec. ap 100 hinduistiem piederošu māju ticis nodedzināts Brahmanigoanā, Godapurā, Barkhamā un dažos citos ciemos. Autoritatīvs kristiešu līderis (no Christian Endeavour Union) izteicis aizdomas, ka to varētu būt izdarījusi kāda maoistu apstulbota kristiešu grupiņa.

NCM ziņojums
Ziemassvētku vandālisma un vardarbības gaitu izmeklējusi arī NCM, ko Indijas valdība izveidojusi, lai palīdzētu attīstīties minoritātēm un aizsargātu to tiesības. Tās ziņojumā uzsvērta situācijas sarežģītība, kas galvenokārt saistāma ar to, ka SC kristieši (tie krist., kas šai kategorijā nokļuvuši pēc pāriešanas kristietībā), netiek pielīdzināti ST (reģistrētajām ciltīm - "tribes"). To ir noteikusi Augstākā Tiesa, jo šādu pielīdzināšanu ļoti enerģiski ir noraidījusi Kui cilts, kas apdzīvo šo apvidu. Valdībai jāpublicē Baltais Dokuments (White Paper) par ticības maiņas strīdiem, lai kliedētu bailes un aizdomas par kristiešu kopienu un tās institūciju lomu. Darba grupa ieteikusi, ka cilšu kristiešiem piešķirtās garantijas vajadzētu attiecināt arī uz dalitu jeb nepieskaramo kastu kristiešiem. Tomēr AT iebilst šādu piemērošanu, jo Kui cilts sniegtie fakti norāda uz to, ka dalitu kristieši iesniedz viltotus personības sertifikātus, mēģinot uzdoties par hindu SC (reģistrētā kasta), lai pretendētu uz kvotām. Štata valdībai ir steidzamā kārtā jālikvidē akūtā nabadzība, analfabētisms, jāuzlabo veselības aprūpe, jāuzlabo infrastruktūra un jāsāk attīstīt šis rajons, kur divas trešdaļas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

Svami Lakšmananandas Sarasvati slepkavība

Slepkavība tika realizēta 2008.g. 23. augustā. Reizē ar viņu gāja bojā vēl četri cilvēki - trīs partijas biedri un kāds zēns. Uzbrucēji, kuru skaits sasniedza ap 30 bruņotu vīru, sākotnēji tika uzskatīti par maoistiem, par ko liecināja uzbrukuma metode. Pirmās aizdomas apstiprināja arī notikuma vietā atrastā vēstule. Valdība izveidoja notikušā slaktiņa izmeklēšanas grupu. Neskatoties uz visu, gan BJP gan citas hinduistu kustības uzskata, ka pie vainas ir arī kristieši, jo nogalinātais no viņiem pastāvīgi saņēmis draudu vēstules.
9. septembrī pagrīdē esoša maostu grupa oficiāli paziņoja, ka uzņemas atbildību par notikušo.

Pēc Lakšmananadas slepkavības VHP (Vishwa Hindu Parishad - Pasaules Hindu Sapulce) pieprasīja visaptverošu iestāžu slēgšanu, bet nākamajā dienā - 25. augustā - bruņota banda uzbruka kristiešu bāreņu namam Kuntpalli ciemā, Bargarhas rajonā. Patversmes darbinieks (kurš, starp citu, bija sagatavots pāriešanai kristietībā) gāja bojā brīdī, kad tika atklāta uguns. Šis incidents momentāni pasaules plašsaziņas līdzekļos tika pasniegts kā vienas kristiešu mūķenes izvarošana un kādas citas sadedzināšana.

Sava līdera nāvi hinduisti bija uztvēruši ļoti nopietni, kas nozīmēja, ka kristiešiem nāksies saņemt atmaksu. Plašā apkārtnē tika ieviesta komandanta stunda vismaz sešās pilsētās situācija nokaita līdz baltkvēlei.
29. augustā vismaz 20 cilvēku tika nogalināts un 3000 tika nosūtīti uz valdības izveidotajām palīdzības nometnēm. 1000 māju tika nodedzinātas. Ļoti daudz konvertēto un cilšu pārstāvju bija spiesti bēgt džungļos. Vismaz deviņās pilsētās policijai tika dota atļauja atklāt uguni.

31. augustā vardarbība turpinājās dažādās štata vietās. Sadursmēs tika ievainoti pieci policisti, kā dēļ štata valdība izsauca papildus militāros formējumus, lai apturētu vardarbību.

1. septembrī Orisas štata valdība ziņoja, ka situācija tiek kontrolēta, tomēr nemieros tika nodedzinātas 558 mājas, kā arī 17 baznīcas un lūgšanu nami. 10 palīdzības nometnēs ieradās 12,539 iedzīvotāji. 4. septembrī ap 300 hindu sieviešu uzbruka palīdzības nometnei, kur uzturējās no bandītiem paglābušies kristieši. Minētās sievietes protestēja pret to, ka bēgļiem nometnēs ir uzturs, kamēr hindu kopienai tas netiek nodrošināts.
7. septembrī VHP līderis Pravēns Togadia paziņoja, ka tiks uzsākta Visindijas aģitācijas kampaņa, ja netiks arestēti Svami Lakšmananandas slepkavas. Baznīca uz to reaģēja, pieprasot atstādināt štata valdību.
2008.g. 15. septembrī NDTV (Deli televīzijas kompānija) ziņoja par diviem uzbrukumiem Sudergarhas rajona (Orisas štats) hindu tempļiem. Viens no tiem esot noticis 14. sept. vakarā, bet otrs - pirms divām nedēļām.
Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/2008_Orissa_violence 29.09.2008

Vēl par Orisas problēmu un kristiešu-hinduistu attiecībām:

http://ramtai-ramtai.blogspot.com/2008/09/orisa-indija-septembris-2008-minot.html

_____________________

...

violence in Orissa II

2008-09-22T13:03:00.011+03:00

Nemierīgā Indija

Mēģinot apslāpēt vardarbību, kas plaši uzliesmoja pēc tam, kad tika nogalināts Kandmahalas rajona hinduistu garīgais līderis Svami Lakšmanananda Sarasvati un vēl četri viņam tuvi cilvēki, varasiestādes dažos Orisas štata rajonos izsludināja komandanta stundu

Valdošās hinduistu nacionālistu partijas "Bharatiya Janata" (BJP) aktīvisti uzskata, ka vainīgi ir kristieši, jo nogalinātais iepriekš bija liecinājis, ka bieži esot saņēmis draudu vēstules no vietējiem kristiešiem. Pret bojāgājušo Lakšmanananda Sarasvati veikti astoņi reāli uzbrukumi, no kuriem pēdējais noticis pērn decembrī. Kārtējie draudi esot pienākuši tikai dienu pirms viņa nāves. Svami Lakšmananda savu publisko darbību uzsāka pēc meditācijām Himalajos un piedalījās kustībā pret govju nogalināšanu. Kopš 70-to gadu sākuma savu dzīvi pilnībā veltīja Kandmahalas vietējo cilšu iedzīvotāju atpakaļvēršanai pie hinduisma, līdz tika nogalināts 84 gadu vecumā paša dibinātajā ašramā svētku laikā. Organizētās slepkavības apraksts atrodams šeit. No dažādiem avotiem izskanējušas ziņas par Naksalītu (maoistu grupējums) līdzdalību slepkavībā. Indijas sabiedrībā tiek izplatītas baumas, ka maoisti ar kristiešiem šai kampaņā ir sadarbojušies, jo 70% maoistu vienlaicīgi ir arī kristieši. Naksalīti jau kopš 2008.g. gada sākuma veikuši uzbrukumus plašā reģionā, nogalinot policistus un armijas pārstāvjus. Masu slepkavība, kas notika augusta vidū, ir tālejošas programmas posms.

Septembra sākumā pagrīdē esošā Indijas komunistiskā (maoistu) partija nāca klajā ar paziņojumu, ka viņi uzņemas pilnu atbildību par akciju, kur aptuveni 30 ar automātiskajiem ieročiem AK-47 un pašdarinātām pistolēm bruņoti kaujinieki apšāva hinduistu svētku dalībniekus. Partijas līderi uzsver, ka viņi arī turpmāk cīnīsies par reliģisko minoritāšu tiesībām. Pēc maoistu uzskata, nogalinātais Lakšmanananda bijis hinduistu ekstrēmists, kurš nepamatoti vērsies pret kristietību. Patlaban kārtības atjaunošana ugunsbīstamajā apgabalā ir vitāli svarīga Višva Hindu Parišad (VHP) un BJP koalīcijai, citādi viņi var zaudēt lielu daļu elektorāta drīz gaidāmajās vēlēšanās, tādēļ izmisīgi tiek meklēts situācijas atrisinājums, jo pastiprinājusies arī maoistu pretestība ievestajiem valdības spēkiem. Cilvēki vēlas mieru, jo pēc Lakšmananandas slepkavības it visur tiek dedzinātas baznīcas un kristiešu mitekļi. Desmitiem tūkstoši devušies bēgļu gaitās.

Kandmahalas rajons Orisas štatā, kur pēc šīs slepkavības sākusies vardarbības eskalācija, ir ļoti liels kristiešu īpatsvars - apmēram 120 000 cilvēku jeb 20%. Praktiski visi ir jaunpievērstie pāna kastai piederīgie. Orisas štats ir nabadzīgākais no visiem Indijas reģioniem, un tā ir pateicīga vide misionārismam. Jaunpievērsto kristiešu materiālā labklājība parasti pieaug, tādēļ nav jābrīnās, ka nabadzīgie un apspiestie zemāko kastu pārstāvji izmanto iespēju uzlabot dzīves apstākļus. BJP apsūdz misionārus vietējo cilšu vadoņu uzpirkšanā, savukārt, kristieši uzstāj, ka pievēršanās kristietībai esot apspiesto kastu brīva izvēle, lai izvairītos no valdošās kastu diskriminācijas. Jātic valdības nesen publicētajiem datiem, ka caur misijām Indijā tiek iepludinātas prātam neaptveramas naudas summas. Protams, arī Vatikāns ir nosodījis radušos vardarbības vilni, norādot, ka vardarbība ir cilvēciskās cieņas un reliģiskās brīvības apvainošana. Vatikāna Starpreliģiju attiecību departamenta vadītājs kardināls Žans Luī Torāns intervijā vienam no itāliešu laikrakstiem paziņoja, ka uzbrukumi kristiešiem ir noziegums "pret Dievu un cilvēci", vienlaikus atzīstot, ka Vatikāns tomēr hinduismu neizprotot pietiekami labi.
http://www.reuters.com/
http://en.wikipedia.org/wiki/2007_Orissa_Violence

Nepieskaramie
Lai gūtu pilnīgāku ieskatu par šodienas situācijas cēloņiem, ir svarīgi zināt, kādēļ jaunpievērstie Indijas kristieši valdībai [un Baznīcai] ir nepārtraukta problēma. Kā zināms, Indostānas pussalā izveidotajā āriešu impērijā (kur pirms tam valdīja Sievietes un Mātes kults), līdz pat šai dienai pastāv kastu sistēma - tā ir valsts pamatu pamats. Visa sabiedrība iedalās četrās lielās grupās jeb varnās. Oficiāli viszemākā varna ir šudras. Taču vēl zemāk ir daliti jeb neaizskaramie, kuru vidū kopš bramīnisma pirmsākumiem tika ierindoti visi, kas pretojās jaunajai āriešu reliģiskajai un valsts kārtībai (valsts un reliģijas) pretinieki ir "spārdāmi ar kājām" jeb daliti. Tādā veidā ātri tika panākts, ka uz laiku laikiem par "outsaideriem" kļūst senā Mātes kulta kopēji. Ja lasītājs domā, ka tāda situācija ir nenormāla, piebildīšu, ka dažiem klājas vēl trakāk. Iepriekšminētie daliti jeb "spārdāmie ar kājām" saskaņā ar Indijas konstitūciju var cerēt uz kaut kādām kvotām izglītības un darba iegūšanai valsts skolās un iestādēs. Ja šie daliti nolemj pievērsties islamam vai kristietībai, viņi zaudē pilnīgi visu.

Nepieskaramie kristieši
Bīskaps Malaiappans Činnapa, kurš darbojas Baznīcas komitejā par dalitu jautājumiem, uzskata: "Baznīca dara pārāk maz, lai uzlabotu neaizskaramo stāvokli. Kastu aizspriedumi saglabājušies ne tikai visas Indijas sabiedrībā, bet arī baznīcas paspārnē. Daudzi daliti pieņēmuši kristietību cerībā rast sapratni, cieņu un vienlīdzību ar citiem kristiešiem, taču kristieši no citām kastām viņus nepieņem kā sev līdzīgus." Katoliskās preses konferencē viņš paziņoja, ka daliti tiek pazemoti tāpat kā pirms pāriešanas kristietībā.Baznīca lielā mērā pieņēmusi kastu sistēmu. Kaut arī pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies, prelāts ziņo, ka jaunieši no nepieskaramo ģimenēm tiek atraidīti katoliskajās mācību iestādēs, bet dažās baznīcās vēl šobaltdien saglabājušies soli dalitiem (tālāk no altāra). http://www.russk.ru/st.php?idar=409177

Dažos štatos pieņemti likumi, kas liedz saņemt valdības garantētās sociālos atvieglojumus un pabalstus tiem, kas pārgājuši kristietībā. Tādēļ daudzas kristiešu ģimenes savus bērnus skolai piesaka kā hinduistus. Jaunākās ziņas vēsta, ka Indijas Augstākā Tiesa atlikusi jautājuma izskatīšanu par dalitu-kristiešu pilsoņtiesībām.Saskaņā ar prezidenta lēmumu kopš 1950. g. tiem dalitiem, kas piekopj hinduismu, budismu vai sikhismu, tika piešķirtas kvotas izglītības iestādēs un valsts iestādēs. Taču valsts vara piemirsa, ka ir daliti, kas pievērsušies islamam un kristietībai. Kopš 2008.g. februāra šis jautājums ir AT dienas kārtībā, taču lēmuma pieņemšana kārtējo reizi pārcelta, lai iepazītos ar problēmu dziļāk. Tādējādi mēs redzam, ka nepieskaramie kristieši ir trīskārt pazemoti: 1) kastu sistēma viņus nolikusi zemāk par dzīvniekiem; 2) likums neļauj piekļūt valsts piešķirtajām kvotām; 3) arī baznīcā viņi ir atstumti.

foto oriģināls
_____________________________________

Katolicisms un inkvizīcija Goa

Kristietības sakarā Indijas sabiedrībā eksistē problēma, kuras iedīgļi meklējami portugāļu valdīšanas laikā, kad Indijas rietumu piekrastē savu nāves ražu ievāca jezuīta Franciska Ksavjē[ra] ierosinātā inkvizīcija (Šis katoļu "izgudrojums" Goa pavalstī tika ieviests astoņus gadus pēc svētā misionāra nāves). Tālajā Indijā inkvizīcija darbojās faktiski pēc saviem ieskatiem, jo Portugāles karalis atradās pārāk tālu, lai kaut ko varētu reāli ietekmēt. Šī tiesa paralēli savai pamatmisijai - izspiegot, notvert, tiesāt un sodīt maskējušos jūdaisma piekritējus, ar visiem pieejamiem līdzekļiem katolicismam pievērsa arī vietējos pamatiedzīvotājus. Tika aizliegta pamatvaloda, nedrīkstēja audzēt svēto augu tulasi un piekopt senos rituālus. Indieši, protams, portugāļu plāniem pretojās, un rezultātā notika masveida emigrācija uz dienvidiem un zemes vidieni.

Lai kaut cik mazinātu etnisko izmaiņu apmērus, vietējie bramīni bieži pieņēma kristietību, kas vairāk nozīmēja atpirkšanos no koloniālās varas. Patiesībā daudzviet slepeni tika pielūgtas senās dievības. Lai arī portugāļi bija nopostījuši simtiem tempļu un svētumus sabojājuši vai sasvieduši akās, cilšu iedzīvotāji savus elkus atrada, un paslēpa mežos, kur tos slepeni pielūdza. Nav precīzi nosakāms, cik Goa inkvizīcijas upuru bija indiešu vidū - dokumentēti ir ap 16 000 izrēķināšanās gadījumu. Pavisam ierasts bija, ka inkvizīcijas moku kambaros nokļuva sievietes, kas nepakļāvās kolonistu varas pārstāvju fiziskajai iekārei. Franču ceļotājs Delons 1687.g. izdeva grāmatu par Goa moku kambaros piedzīvotajām šausmām, jo viņš pats bija katoļu priesteru zvērību aculiecinieks. Cilvēku spīdzināšana un piekoptā kultūras un reliģijas aizliegšana noveda pie tā, ka katoļticība parasta indieša ausij ir lielākais no pasaules ļaunumiem, un tikai ļoti īpašos apstākļos kāds izlemj kļūt par Romas katoli. Pagātnē piedzīvotais dažkārt ir viens no ieganstiem hinduistu neapmierinātības raisīšanai pret visiem kristiešiem. Gandrīz vienīgais izņēmums ir tā dēvētie Toma kristieši, kuru saknes izpētītas līdz pat viņu ieceļošanai ceturtajā gadsimtā. Viņiem jau kopš sendienām tika piešķirtas augstākajām kastām pienākošās privilēģijas. (Avots)

Ar savu uzvedību kolonizētajā Goa teritorijā portugāļi panāca, ka arī milzīgs skaits vietējo pareizticīgo kristiešu zvērēja nekad nepakļauties Romas diktātam (daļa notikumu atainota fragmentā no Andronika Elpidinska grāmatas "18 gadi Indijā"). Nobeigumā jāsaka - plaši izplatītais viedoklis, ka Indija ir zeme, kur mierīgi sadzīvo itin visas tur esošās reliģijas, ir mīts, ko uzturēt informācijas laikmetā kļūst arvien grūtāk.

----------------------

Papildinājums par Goa inkvizīciju

Indijas sievietes un neaizskaramie IV

2008-09-03T12:57:00.007+03:00

Svētā govs un netīrais dalits - kā tas radies?

Visi zinām, ka Indijā govs vai kāds cits dzīvnieks uz ceļa ir jāapbrauc jeb vismaz jāgaida, kamēr tas izdomās atbrīvot satiksmi. Tai pat laikā dalitus var triekt uz kurieni vēlas un pat vēl iesist ar nūju. Protams, ka tas tā varētu turpināties līdz pasaules galam - pastāvošās kārtības maiņa nozīmētu karmas likuma izjaukšanu. Lai tas tā nenotiktu, savus pienākumus jo godīgi pilda brahmani, vaišjas un kšatriji. Tādēļ jebkuras sociālās reformas tiek uztvertas ļoti asi, jo vairumā štatu pie varas ir nevis laicīgā sabiedrība, bet gan brahmani un kšatriji.

Vai jūs labprāt atkāptos no mūžsenajām privilēģijām? Ļoti pamācošs šai sakarā ir pastāsts jeb leģenda par karali Nrigu, kam iegadījās nākamajā dzīvē piedzimt par ķirzaku. Ļoti ieteicams izlasīt arī klāt dotos [garīgos] situācijas skaidrojumus. Bet nu - stāsts:
"Saskaņā ar Vēdu rituāliem devīgam cilvēkam ir jādod govis brāhmaniem. No valdnieka Nrigas teiktā var saprast, ka viņš to darījis ar lielu prieku, tomēr nelielas kļūdas dēļ bijis spiests [nākamajā dzīvē, - M.Š.] piedzimt par ķirzaku. Ja cilvēks ir devīgs un vēlas, lai šī īpašība dotu kādu labumu, viņam jāseko Dieva Kunga norādījumiem. Kungs Bhagavad-gītā iesaka ar dāvanām iepriecināt Krišnu. Dot dāvanas nozīmē dievbijīgi darboties, un tādā veidā cilvēks var nonākt uz augstākajām planētām. Taču tas, kas nonācis uz augstākajām planētām, var kādreiz krist. Piemērs ar valdnieku Nrigu ļoti labi parāda, ka auglīga un pat ļoti dievbijīga darbība nevar dot mums mūžīgu un svētlaimes pilnu dzīvi. Kā teikts Bhagavad-gītā, vienalga, vai darbība ir dievbijīga vai bezdievīga, tās augļi noteikti sasaista cilvēku, ja vien darbs netiek veikts kā jagja, tas ir, veltīts Dieva Augstākajai Personībai.

Valdnieks Nriga teica, ka dāvinātās govis bija īpašas. Tās visas bija jaunas, un katrai no tām bija pa vienam teliņam. Govis deva daudz piena, bija mierīgas un veselīgas. Tās bija pirktas par godīgi nopelnītu naudu. Vēl jo vairāk, govju ragi bija pārklāti ar zeltu, nagi — ar sudrabu, un tās bija izgreznotas ar kaklarotām un zīda audumiem, kas bija izšūti ar pērlēm. Valdnieks Nriga teica, ka šīs bagātīgi izrotātās govis netika dotas vis kuram katram, bet gan augstākā līmeņa brāhmaniem, kuriem tika dāvinātas arī skaistas drēbes un zelta rotas. Brāhmani bija tikumīgi, neviens no viņiem nebija bagāts, un viņu ģimenes locekļi bija dzīvojuši pastāvīgā trūkumā. Īsteni brāhmani nekad nenodarbojas ar bagātību krāšanu, lai varētu dzīvo tikpat grezni kā kšatriji un vaišjas. Viņi vienmēr ir nabadzīgi, jo zina, ka nauda novirza prātu uz materiālistisku dzīvesveidu. Īsti brāhmani apņemas dzīvot nabadzībā, un arī šie brāhmani stingi ievēroja savu cildeno apņemšanos. Viņi labi zināja Vēdas, nodarbojās ar askēzēm un bija augstsirdīgi — tātad apveltīti ar visām brāhmanu īpašībām. Viņi vienlīdz draudzīgi izturējās pret visiem un, vēl jo vairāk, bija jauni un labi varēja veikt īstenu brāhmanu uzdevumus. Valdnieks Nriga viņiem dāvāja ne tikai govis, bet arī zemi, zeltu, mājas, zirgus un ziloņus. Neprecētajiem tika dotas arī sievas, kalpones, graudi, sudrabs, trauki, drēbes, dārgakmeņi, mēbeles, karietes utt. Dāvanu došana notika saskaņā ar visiem Vēdu rituāliem kā ziedošanas ceremonija. Vēl valdnieks teica, ka viņš ne tikai ir devis dāvanas brāhmaniem, bet arī veicis citus dievbijīgus darbus: racis akas un dīķus, kā arī stādījis kokus gar ceļiem.

Valdnieks turpināja: «Bet par spīti tam, reiz kāda brāhmana govs iejuka manā ganāmpulkā, un es, to nezinot, uzdāvināju šo govi citam brāhmanam. Kad brāhmans jau veda govi projām, agrākais īpašnieks teica, ka tā pieder viņam: «Šī govs tika uzdāvināta man. Kādēļ tu tagad ved to prom?» Abi brāhmani sāka strīdēties, bet pēc tam nāca pie manis un apsūdzēja mani par to, ka es esmu paņēmis atpakaļ atdāvinātu govi.» Ja cilvēks kaut ko dāvina un pēc tam ņem šo dāvanu atpakaļ, tad tas tiek uzskatīts par lielu grēku it īpaši attiecībās ar brāhmaniem. Kad abi brāhmani valdnieku apsūdzēja, viņš nespēja saprast, kā tas noticis. Pēc tam valdnieks lielā pazemībā piedāvāja katram no brāhmaniem 100 000 govju, lai izpirktu savu vainu par to govi, kuras dēļ brāhmani bija sastrīdējušies. Valdnieks teica brāhmaniem, ka ir viņu kalps un ka ir notikusi kļūda. Valdnieks Nriga gribēja to labot un lūdza, lai brāhmani apžēlojas par viņu un pieņem dāvanu. Valdnieks no visas sirds lūdza, lai brāhmani viņam šīs kļūdas dēļ neliek nonākt ellē. Brāhmana īpašumu sauc par brahma-svu, un saskaņā ar Manu likumiem to nedrīkst ņemt pat valdība. Par spīti visiem valdnieka lūgumiem, katrs no brāhmaniem teica, ka govs pieder viņam un par tās atdošanu nevar būt ne runas. Neviens no tiem nebija ar mieru mainīt šo govi pat pret 100 000 govīm. Brāhmani nepieņēma valdnieka priekšlikumu un aizgāja lielās dusmās, uzskatīdami, ka pārkāpts likums.
http://www.gauranga.lv/kb/kb63.htm

Lai kādi būtu "pareizie secinājumi", mēs redzam, ka jebkurā gadījumā brahmaniem būs taisnība, jo to jau iepriekš nosaka Dieva Kunga iedibinātais likums. Lai arī stāstā uzsvērts, ka viņi dzīvoja nabadzībā un bija apveltīti ar visām vērtīgajām brahmanu īpašībām, VIENA NO viņu govīm kļuva par savstarpēju strīdu un dusmu iemeslu.

Bet lai nu paliek augstsirdīgie un cildenie stāsta varoņi. Paliek jautājums - kas un kā iedibinājis sistēmu, kur vieniem ir neierobežota vara, turpretī citiem mūžīgi mūžos jāpaliek par vergu?

>>> Ārieši >>>

Indijas sievietes un neaizskaramie III

2008-09-03T12:53:00.003+03:00

Reliģija un protests

Atteikšanās no ortodoksālās reliģijas apspiestajām grupām nebija vienīgā alternatīva. Jau pirms vairākiem gadu simtiem sievietes un zemāko kastu pārstāvji savu pašcieņu un tiekšanos uz brīvību realizēja caur bhakti. Tam vairāk piemērotas izrādījās tantristu un šivaītu kustības. Sava pievilcība pemita arī svešzemju reliģijām. Piemēram, pasaulslavenā Kabīra ģimene pārgāja izslama ticībā. XIX gs. misionāru darbības rezultātā daudzi zemāko kastu pārstāvji pieņēma kristietību. Tas, savukārt ir izsaucis asu reakciju hinduisma atdzimšanas grupās, jo tās bija uzsākušas palīdzības kampaņu apspiesto kastu stāvokļa uzlabošanai. Mūsdienās aptuveni 80% Indijas kristiešu nāk no neaizskaramo kopienas.

Dalitiem par svarīgu stratēģiju kļuva pievēršanās ticībai, kas piedāvā vienlīdzību un atbrīvošanos, kā arī noliedz veco, netaisnīgo sistēmu. Viņi sekoja Ambedkara paraugam un pieņēma budismu; daudzi kļuva par sikhiem. Tomēr jaunās reliģijas ne vienmēr deva adekvātas atbildes uz aktuālajiem jautājumiem. Jaunpievērstajiem sikhiem tika dots īpašs apzīmējums, kas šķita apvainojoši, tādēļ daliti radīja jaunas reliģiskas kopienas. Viņi atsaucās uz reliģiskajiem darbiniekiem un simboliem, kas, viņuprāt, varēja apstiprināt piederību cilvēcei un atbrīvot no apspiešanas. Dažas no Pendžabas dalitu grupām saistīja sevi ar Valmiki (iespējamo Ramajānas autoru). Ap šīm grupām sāka veidoties reliģiskas organizācijas.

Nepieskaramie kristieši

Bīskaps Malaiappans Činnapa, kurš darbojas Baznīcas komitejā par dalitu jautājumiem, uzskata: "Baznīca dara pārāk maz, lai uzlabotu neaizskaramo stāvokli. Kastu aizspriedumi saglabājušies ne tikai visas Indijas sabiedrībā, bet arī baznīcas paspārnē. Daudzi daliti pieņēmuši kristietību cerībā rast sapratni, cieņu un vienlīdzību ar citiem kristiešiem, taču kristieši no citām kastām viņus nepieņem kā sev līdzīgus." Katoliskās preses konferencē viņš paziņoja, ka daliti tiek pazemoti tāpat kā pirms pāriešanas kristietībā.
Baznīca lielā mērā pieņēmusi kastu sistēmu. Kaut arī pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies, prelāts ziņo, ka jaunieši no nepieskaramo ģimenēm tiek atraidīti katoliskajās mācību iestādēs, bet dažās baznīcās vēl šobaltdien saglabājušies soli dalitiem (tālāk no altāra).
http://www.russk.ru/st.php?idar=409177

Dažos štatos pieņemti likumi, kas liedz saņemt valdības garantētās sociālos atvieglojumus un pabalstus tiem, kas pārgājuši kristietībā. Tādēļ daudzas kristiešu ģimenes savus bērnus skolai piesaka kā hinduistus. Jaunākās ziņas vēsta, ka Indijas Augstākā Tiesa atlikusi jautājuma izskatīšanu par dalitu-kristiešu pilsoņtiesībām.
Saskaņā ar prezidenta lēmumu kopš 1950. g. tiem dalitiem, kas piekopj hinduismu, budismu vai sikhismu, tika piešķirtas kvotas izglītības iestādēs un valsts iestādēs. Taču valsts vara piemirsa, ka ir daliti, kas pievērsušies islamam un kristietībai. Kopš 2008.g. februāra šis jautājums ir AT dienas kārtībā, taču lēmuma pieņemšana kārtējo reizi pārcelta, lai iepazītos ar problēmu dziļāk. Tādējādi mēs redzam, ka nepieskaramie kristieši ir trīskārt pazemoti: 1) kastu sistēma viņus nolikusi zemāk par dzīvniekiem; 2) likums neļauj piekļūt valsts piešķirtajām kvotām; 3) arī baznīcā viņi ir atstumti.

Svētā govs un netīrais dalits - kā tas radies? >>>Tālāk>>>

Indijas sievietes un neaizskaramie II

2008-09-03T12:46:00.005+03:00

Neaizskaramība un dalitu pašapziņas pieaugums

Daliti - "reģistrētās kastas" (scheduled casts). Vārds "dalits" pārsvarā tiek tulkots kā "spārdāms ar kājām". Pēc dažādām aplēsēm patlaban Indijā ir apmēram 180 miljoni dalitu.

Ikgadus Indijā tiek veikti aptuveni 10 000 noziegumu pret dalitiem jeb neaizskaramajiem. Daliti skaits kopā ar Indijas cilšu pārstāvjiem veido gandrīz piekto daļu no valsts iedzīvotāju skaita. Vairums no viņiem dzīvo lauku apvidos un viņiem nav ne zemes ne cita vērā ņemama īpašuma. Daliti vēl šodien ir kā dzimtļaudis, kas atkarīgi no augstākajām kastām. Neraugoties uz lielo skaitu un 1955. g. pieņemto likumu, kas aizsargā viņu intereses, šī grupa bieži kļūst par vardarbības, seksuālās uzmākšanās un slepkavību upuriem. Dažkārt slepkavībām ir masveida raksturs. Turpinās neaizskaramo tiesību neievērošana gan izglītības iegūšanā un tempļu apmeklēšanā, gan dzīvesvietas brīvā izvēlē, dzeramā ūdens avotu lietošanā u.t.t. Valdības politika, saskaņā ar kuru dalitiem garantēts noteikts vietu skaits mācību iestādēs un valsts darbā, izsauc niknumu augstāko kastu vidū, kam šajos apstākļos pašiem jācīnās par tiesībām iegūt to vai citu vietu. Rezultātā vardarbība pret neaizskaramajiem valstī pieaug.

Ambedkars: kāds ir šis ceļš uz brīvību?

Doktors Bhimrao Randži Ambedkars (1891.-1956.) kā savas dzīves galveno uzdevumu noteica likumdošanas aktus par dalitu juridisko un politisko atzīšanu. Viņš sistemātiski vāca kultūras, vēstures un politiskos materiālus, kas skāra dalitus. Atšķirībā no reformatoriem (kā Gandijs), kuri cerēja uz kaut kādu morāles evolūciju hinduisma ietvaros, Ambedkars pret kastu sistēmu cīnījās radikāli - izmaiņas viņš vēlējās un cerēja ieraudzīt likumu veidā.

Ambedkars pats arī bija dalits - viņš nāk no maharu kastas, kas skaitliski ir ļoti liela un patlaban veido nozīmīgu sociālo grupu. Pēc augstākās izglītības iegūšanas Kolumbijas universitātē Ņujorkā un ekonomiskās skolas beigšanas Londonā viņš atriezās Indijā un uzsāka politisko darbību. Viņš piedalījās sarunās ar angļiem laikā pirms neatkarības iegūšanas un bija galvenā persona komitejā, kas pēc 1947.g. strādāja pie Indijas Konstitūcijas projekta.

Domājot par dalitu garīgo atmodu, Ambedkars izanalizēja tiešo saikni starp hinduisma doktrīnu un dalitu smago stāvokli. Hinduismā nepastāv cilvēku vienlīdzības principa; hinduismā nav ieprogrammēta personības individuālā attīstība vai pašizpausmes brīvība. Ambedkars izteicās šādi: "Esmu dziļi pārliecināts, ka reliģija eksistē priekš cilvēka, nevis cilvēks reliģijai. Ja jūs vēlaties cilvēcīgu attieksmi pret sevi - pārkārtojiet sevi. Izdariet to vienlīdzības dēļ... Izdariet to, lai kļūtu brīvi. Ko jums dod reliģija, ja jums aizliegts ieiet templī... veldzēt slāpes no kopīgās akas? Kādēļ jūs paliekat uzticīgi reliģijai, kas uz katra soļa pieļauj, ka tiekat apvainoti?" 1956.g. viņš kopā ar pusmiljonu domubiedru atteicās no savas reliģiskās pagātnes un atklāti pieņēma budismu. Tādējādi viņš dalitu uzmanību pievērsa reliģijai, kas ne tikai atzīst ciešanas, bet arī norāda cilvēkam ceļu, kā no tām iespējams atbrīvoties, pieliekot personīgos pūliņus.

Dalitu atbrīvošanos apgrūtināja piederība dažādām kastām un ciltīm, kas nozīmēja arī valodas barjeru. Tomēr 1970.g., pateicoties vairāku rakstnieku un iniciatīvas grupu aktivitātēm visā Indijā, daliti sāka sevi apzināties kā vienību ar kopīgiem mērķiem un uzdevumiem. Dalitu līderi uzstāja, lai sabiedrības morāles kodeksam pievienotu humānisma principu, kas balstīts uz tiekšanos pēc kopīgas labklājības un tiktu atcelti šķeļošie likumi un pienākumi, ko uzturēja un kam deva svētību ortodoksālais hinduisms.

Pārmaiņas, uz kurām cerēja Indijas sievietes un daliti, nāca ļoti, ļoti lēni. Pat pieņemtos likumdošanas aktus ieviest dzīvē bija grūti, jo sociālās un reliģiskās tradīcijas izrādījās milzīgs slogs. Lielu lomu spēlēja arī dažādas korporatīvās intereses.

>>>Tālāk>>>

Indijas sievietes un neaizskaramie I

2008-09-03T12:40:00.005+03:00

Meitas, mantojums un bērna dzimuma savlaicīga noteikšana

Materiāls tulkots no DAŽĀDIEM internetā pieejamiem tekstiem

Vēdiskajā sabiedrībā vīrieši bija priviliģēti, vēl ilgi pirms pasaulē parādījās Manu likumi. Vīrieši bija ģimenes galvas un īpašuma mantotāji. Sievietes pienākums jeb dharma bija dēla dzemdēšana. "Dāvā meitas, kam gribi, man dāvā dēlu", Atharvavēda, 3:23. Sabiedrībā šī nostādne ir iesakņojusies jo spēcīgi, uz ko norāda sekojoša sievietes lūgšana: "Lai pildās mūsu mājas ar mūsu dēlu sievām, bet lai mazāk tajās būtu mūsu meitu. Lai viņi piedzīvo mšu dēlus un mezdēlus". Daudzu Indijas sieviešu autobiogrāfiski pieraksti liecina, ka meitu dzimšana ģimenei nebija priecīgs notikums. Nespēja dzemdēt dēlu tika vērtēta kā sods par sliktu uzvedību iepriekšējā dzīvē. Saskaņā ar tradīciju dēli ne tikai apgādā ģimeni un veic nepieciešamos rituālus, pavadot pēdējā gaitā mirušos; stājoties laulībā, jaunā vīra mājās atnāk bagātība un pārticība. Savukārt meitas dzimšana ģimenei nozīmē izputēšanu, jo vecāki spiesti atdot naudu un īpašumu [kā pūru] jaunā vīra ģimenei.

Meitu pūru aizliedza ar īpašu likumu 1961.g., taču šī prakse, ko agrāk piekopa galvenokārt augstākās kastas, tagad izplatījusies starp pārējām, un topošās sievas vecāku izdevumi arvien pieaug. Gan vīrieši, gan sievietes šo tradīciju mūsdienās it kā neatzīst, tomēr pūra sistēma turpina eksistēt, sakarā ar ko ir vērojama bieža vardarbība pret jaunajām sievām no vīra ģimenes locekļu puses. Izspiežot arvien lielākas vērtības no sievas vecākiem, tiek pielietoti dažādi miesas sodi. Starp populārākajiem ir apdegumu radīšana - bieži vien ar letālu iznākumu, jo tad vīram ir izdevība apprecēties vēlreiz un gūt ģimenei jaunu labumu. Gadās, ka sievietes nespēj izturēt nežēlīgo attieksmi un izdara pašnāvību. 70-to gadu beigās sākās aktīvo indiešu cīņa pret šo netaisnīgo tradīciju un 1983. g. likumā tika ievietsts labojums, kā rezultātā daži pārkāpēji nokļuva aiz restēm. Tomēr vēl arvien tiesai ir grūti atšķirt īstu nelaimes gadījumu virtuvē no slepkavības pūra dēļ.

Bailēs dzemdēt meitu, ļoti daudzas indiešu sievietes savlaicīgi cenšas noteikt nākamā mazuļa dzimumu. Laikraksts "Times of India" 1986.g. izanalizēja amniocentēzes un abortu attiecību. Tai pat gadā Bombejā (Mumbajā) veiktie medicīniskie pētījumi parādīja, ka no 8000 šādi testētajiem abortiem tikai vienā gadījumā embrijam bija vīriešu dzimums.

>>> Tālāk >>>