piektdiena, 2010. gada 10. decembris

Nisargadatta5

ES atrodas aiz prāta robežām

(Viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)

Jautājums: Bērnībā es bieži biju absolūtas laimes stāvoklī, kas pārgāja ekstāzē. Ar laiku tas beidzās. Taču, kopš atbraucu uz Indiju un satiku jūs, šī laimes sajūta atgriezās. Tomēr, lai cik brīnišķīgs nebūtu šis stāvoklis, tas nav ilgstošs. Atnāk un aiziet, un nav zināms, kad atgriezīsies atkal.
Maharadža: Kā var prātā būt kaut kas pastāvīgs, ja tas pats par sevi ir nepastāvīgs?
J: Kā prātu padarīt pastāvīgu?
M: Kā nepastāvīgs prāts pats sevi var padarīt pastāvīgu? Saprotams, ka viņš to nevar. Prāta dabā ir klejot. Viss, ko jūs varat izdarīt - novirzīt uztveres fokusu ārpus prāta robežām.
J: Kā tas izdarāms?
M: Atvirziet visas domas, izņemot vienu: "es esmu". Sākumā prāts protestēs, taču, ja saglabā pacietību un neatlaidību, tas padosies un nomierināsies. Kas jūs esat mierā, lietas sāk notikt spontāni un pilnīgi dabiski, bez jelkādas iejaukšanās no jūsu puses.
J: Vai es varu izvairīties no šādas ilgstošas cīņas ar savu prātu?
M: Varat. Vienkārši atstājiet savu dzīvi viņas pašas ziņā, bet esiet uzmanīgi, vērojoši; ļaujiet visam notikt tā, kā tas notiek. Dariet to, kas pie jums atnāk dabiski: cietiet, baudiet - pieņemiet visu, kas nes dzīvību. Tas arī ir ceļš.
J: Tātad, es varu precēties, radīt bērnus, veidot biznesu... būt laimīgs.
M: Protams. Jūs varat būt laimīgs un varat tāds nebūt, - attiecieties pret to mierīgi.
J: Bet es vēlos būt laimīgs.
M: Patiesu laimi nevar atrast lietās, kas mainās un aiziet. Apmierinājums un sāpes nepielūdzami nomaina viens otru. Laime izriet no ES un ir atrodama tikai SEVĪ. Atrodiet savu patieso ES, un tad arī viss pārējais atnāks.
J: Ja mans patiesais ES ir miers un mīlestība, tad kādēļ tas ir tik nemierīgs?
M: Tas, kas ir nemierīgs, nav jūsu patiesā esība, bet tās projekcija prātā. Tā šķiet nemierīga, jo prāts ir nemierīgs. Tāpat arī mēness atspīdums ūdenī virmo, kad to kustina vējš. Vēlmju vējš prātā saceļ sīkus vilnīšus, un "es", kas ir vienkārši ES atspoguļojums prātā, šķiet, mainīgs. Taču kustības, nemiera, apmierinājuma un sāpju koncepcijas pastāv tikai prātā. ES atrodas aiz prāta robežām - apzinoties, taču neiesaistoties.
J: Kā to sasniegt?
M: Jūs esat šis ES - šeit un tagad. Atstājiet prātu mierā, esiet apzināti, bet neiesaistīti, - un jūs apjēgsiet, ka būt modram, bet neskartam, vērot notiekošo ir viena no jūsu īstās dabas izpausmēm.
J: Kādas ir citas izpausmes?
M: Ir bezgala daudz izpausmju. Realizējiet vienu no tām, un jūs realizēsiet visas.
J: Pasakiet man kaut ko tādu, kas man varētu palīdzēt.
M: Jūs pats vislabāk zināt, kas jums vajadzīgs!
J: Esmu apjucis. Kā man sasniegt mieru?
M: Kādēļ jums vajadzīgs miers?
J: Lai būtu laimīgs.
M: Tagad jūs esat nelaimīgs?
J: Jā, neesmu laimīgs.
M: Kas padara jūs nelaimīgu?
J: Man ir tas, ko es nevēlos, taču nav tā, ko es vēlos.
M: Kādēļ gan lai jūs neapgrieztu to šādi: gribēt to, kas jums ir, un nerūpēties par to, kā jums nav?
J: Es gribu to, kas ir patīkams, un negribu to, kas ir sāpīgs.
M: Kā jūs atšķirat, kas ir patīkams un kas nav tāds?
J: No iepriekšējā pieredzes, protams.
M: Atmiņas vadīts, jūs dzenaties pēc apmierinājuma un bēgat no nepatīkamā. Jums izdodas?
J: Nē. Apmierinājums nav ilgs, un atgriežas sāpes.
M: Kādas sāpes?
J: Vēlme pēc baudas un bailes no sāpēm ir ciešanas. Vai pastāv tīra bauda?
M: Jebkurai baudai - mentālai vai fiziskai nepieciešams instruments. Fiziskie un mentālie instrumenti ir materiāli. Tie nogurst un nolietojas. Bauda, ko tie dod, vienmēr ir ierobežota savā intensitātē un ilgumā. Un visu jūsu baudu fonā paliek sāpes. Jūs tiecaties pēc baudām, jo ciešat. No otras puses, pats baudu meklēšanas process kļūst par sāpju iemeslu. Tas ir noslēgts aplis.
J: Es redzu manu maldu mehānismu, taču nezinu, kā no tā izkļūt.
M: Pats izziņas process norādīs ceļu. Galu galā, jūsu maldi pastāv tikai jūsu prātā, kurš līdz šim nav sacēlies un cīnījies pret tiem. Viņš ir protestējis tikai pret sāpēm.
J: Tātad man atliek tikai maldīties?
M: Esiet uzmanīgi. Uzdodiet jautājumus, vērojiet, pētiet, studējiet maldus - kā tie rodas, ko tie atnes jums un citiem. Noskaidrojot maldu dabu, jūs no tiem atbrīvosieties.
J: Ielūkojoties sevī, es atrodu, ka mana spēcīgākā vēlēšanās ir radīt pieminekli, uzcelt kaut ko, kas paliks aiz manis. Es pat domāju par māju, sievu un bērnu, jo tie ilgstoši un pārliecinoši liecinās par mani.
M: pareizi, uzceliet sev pieminekli. Kā jūs grasāties to izdarīt?
J: Nav svarīgi, ko es radīšu - galvenais, lai tas paliktu uz ilgu laiku.
M: Nešaubīgi, jūs saprotat, ka nekas nav mūžīgs. Viss nolietojas, sabrūk, izjūk. Pat zeme, uz kuras jūs stāvat, grūst. Ko jūs varētu uzcelt, kas visu pārdzīvos?
J: Prāta līmenī, vārdos es saprotu, ka viss ir pārejošs. Tomēr mana sirds nez kādēļ vēlas pastāvību. Es gribu radīt kaut ko paliekošu.
M: Tad jums tas jārada no kaut kā ilgmūžīga. Kas no jums pieejamā ir tāds? Ne ķermenis, ne prāts nav mūžīgi. Meklējiet citā vietā.

Gleznas autors: Josephine Wall /vietne/

J: Es alkstu pastāvības, bet nekur to neatrodu.
M: Vai tad jūs pats neesat pastāvīgs?
J: Es tiku dzemdēts un man ir jāmirst.
M: Vai jūs varat apgalvot, kas jūsu nebija pirms dzimšanas, un vai varat apgalvot pēc nāves: "Tagad manis nav"? Jūs to nevarat apgalvot, izejot no savas pieredzes. Jūs varat tikai pateikt: "Es esmu". Arī citi nevar pateikt jums: "Tevis nav".
J: Miegā nav nekāda "es esmu".
M: Pirms izsacīt tādus vispārējus paziņojumus, uzmanīgi izpētiet savu nomoda stāvokli. Jūs drīz vien atklāsiet, ka tajā ir ļoti daudz pārrāvumu, kad apziņa aizmiglojas. Ievērojiet, cik maz jūs atceraties pat nomodā. Jūs nevarat apgalvot, ka bijāt bez apziņas miega laikā. Jūs vienkārši neatceraties. Atmiņas iztrūkums uzreiz nenozīmē apziņas zudumu.
J: Vai var sevi piespiest atcerēties savu stāvokli dziļā miega laikā?
M: Protams! Novēršot nomoda stāvokļa neuzmanības periodus, jūs pakāpeniski atbrīvosieties no ilgstošiem izkaisītās uzmanības periodiem, ko dēvējat par miegu. Jūs [miegā] apzināsieties, ka guļat.
J: Un tomēr pastāvības, esības turpināšanās problēma nav atrisināta.
M: Pastāvība ir vienkārši koncepcija, kas radusies no laika darbības. Laiks ir atkarīgs no atmiņas. Ar pastāvību jūs saprotat nemainīgu mūžīgu atmiņu. Jūs gribat iemūžināt prātu, bet tas nav iespējams.
J: Kas tādā gadījumā ir mūžīgs?
M: Tas, kas nemainās ar laiku. Jūs nevarat iemūžināt pārejošu lietu - mūžīgs ir tikai nemainīgais.
J: Man ir zināma jūsu sacītā kopējā jēga. Es netiecos pēc dziļākas zināšanas. Es gribu tikai mieru.
M: Jums ir vienīgi jālūdz, un jūs šo mieru saņemsiet.
J: Es lūdzu.
M: Jums tas jādara ar visu sirdi un jādzīvo viengabalaina dzīve.
J: Kā?
M: Norobežojieties no visa, kas jūsu prātu padara nemierīgu. Atsakieties no visa, kas traucē prāta mieru. Ja jūs gribat mieru, nopelniet to.
J: Visi, protams, ir pelnījuši mieru.
M: Mieru ir pelnījuši tikai tie, kas to netraucē.
J: Kā es traucēju mieru?
M: Kļūstot par savu vēlmju un baiļu vergu.
J: Pat tad, ja tās ir pamatotas?
M: Emocionālās reakcijas, kas radušās no nezināšanas vai neuzmanības, nevar būt pamatotas. Meklējiet skaidru prātu un tīru sirdi. Viss, kas jums vajadzīgs, - būt uzmanīgam, studējot savu patieso dabu. Tas ir vienīgais ceļš pie miera.


ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Nisargadatta4

Reālā pasaule ārpus prāta robežām
(viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)

Jautājums: Visai bieži rodas sekojošs jautājums - vai visums pakļaujas cēlonības likumam jeb tas eksistē ārpus visādiem likumiem? Šķiet, jūs domājat , ka visumam nav likumu, ka viss pastāvošais, lai cik mazs arī būtu, ir bez cēloņa - rodoties un izzūdot bez jelkāda pamata.
Maharadža: Cēlonība nozīmē notikumu hronoloģisku secību [gan fiziskajā, gan mentālajā] telpā. Laiks, telpa, cēlonība - tās ir mentālas kategorijas, kas rodas un izplēn kopā ar prātu.
J: Kamēr prāts ir aktīvs, cēlonības likums paliek spēkā.
M: Kā viss, ko radījis prāts, arī tā dēvētais cēlonības likums ir pretrunā pats sev. Visumā nekam nav noteikta cēloņa, pats visums piedalās katras sīkākās lietas eksistencē. Neviena lieta nevar būt pati par sevi, ja visums nebūs tāds, kāds tas ir. Kad visa pamats un avots ir visa eksistējošā cēlonis, ir nepareizi uzskatīt, ka visuma likums ir cēlonība. Visums nav saistīts ar to, kas viņu veido, jo tā [visuma] potenciāls ir bezgalīgs. Bez tam, tas ir pirmcēloņa izpaudums, absolūti brīvs pašos pamatos.
J: Jā, katrs galu galā piekritīs, ka runāt par kādu lietu kā vienīgo cēloni kādai citai lietai ir principā nepareizi. Taču reālajā dzīvē mēs vienmēr saistām darbību ar gaidāmo rezultātu.
M: Jā, tā notiek bieži, un tam pamatā ir nezināšana. Ja cilvēki zinātu, ka nekas nevar notikt, ja vien pats visums neizdarīs tā, lai tas notiktu, tad viņi sasniegtu daudz vairāk ar daudz mazākiem pūliņiem.
J: Ja viss, kas pastāv, ir vienkārši visu cēloņu summārais rezultāts, kā lai runājam par apzinātu darbību, kas virzīta uz rezultāta sasniegšanu?
M: Pati tiekšanās uz rezultātu arī ir veselā visuma izpausme. Tas vienkārši norāda, ka noteiktajā punktā ir izaudzis enerģētiskais potenciāls. Ilūzija par laiku liek mums runāt par cēlonību. Kad pagātne un nākotne tiek skatītas bezlaicīgajā "tagad" kā viena un tā paša ornamenta daļas, tad cēloņa un seku ideja zaudē spēku, un tās vietu ieņem radošā brīvība.
J: Un tomēr es nesaprotu, ka cēloņu vispār nav.
M: Kad es saku, ka lietai nav cēloņa, ar to es domāju, ka tai nav noteikta cēloņa. Jūsu mātei nebija vajadzības dāvāt dzīvību tieši jums. Jūs varējāt piedzimt jebkurai citai mātei. Taču jūs nevarējāt piedzimt bez saules un zemes. Un pat tās nevarētu kļūt par jūsu dzimšanas cēloni, ja nebūtu paša galvenā faktora - jūsu vēlēšanās piedzimt. Tieši vēlēšanās ved uz dzimšanu, dod vārdu un formu. Vēlamais tiek iztēlots, tiek gribēts, un izpauž sevi kā kaut kas taustāms un apjēdzams. Tādējādi tiek veidota pasaule, kurā mēs dzīvojam - mūsu personiskā pasaule. Reālā pasaule atrodas ārpus prāta robežām. Mēs to redzam caur mūsu vēlmju tīklu, - tā ir sadalīta apmierinājumā un sāpēs, pareizajā un nepareizajā, iekšējā un ārējā. Lai redzētu patieso visumu, jātiek ārpus šī tīkla. Tas ir vienkārši, ja zinām, ka tīklā ir daudz caurumu.
J: Kā šie caurumi jāsaprot? Kur tos meklēt?
M: Paskatieties uz tīklu un visām pretrunām. Jūs radāt un iznīcināt uz katra soļa. Jūs gribat mieru, mīlestību un laimi, taču bez apstājas radāt sāpes, naidu un karu. Jūs gribat būt ilgdzīvotāji - un pārēdaties, jūs gribat draudzību - un izmantojat citus savās interesēs. Pietiekami ir tikai ieraudzīt, ka jūsu tīkls austs no šādām pretrunām, un tās izzudīs.


Attēla resurss

J: Vai starp manu redzējumu uz šīm pretrunām un to [vēlāku] izzušanu nepastāv cēloniska saikne?
M: Cēlonība pat koncepcijas veidā nav savienojama ar haosu.
J: Cik lielā mērā vēlme ir cēloņa faktors?
M: Tas ir viens no daudziem. Pastāv ļoti daudz cēloņa faktoru. Bet avots visam esošajam ir Bezgalīgā Iespēja, Augstākā Realitāte, kas ir klātesoša mūsos pašos un apgaismo dzīves ceļu ar savu spēku, gaismu un mīlestību. Bet šis avots nav cēlonis, - un nekāds cēlonis nevar būt avots. Tādēļ es saku, ka nekam nav cēloņa. Jūs varat izsekot, kā rodas lietas, bet jūs nespēsiet noteikt, kādēļ tās ir tādas, kādas ir. Lietas ir tādas tādēļ, ka visums ir tāds, kāds ir.

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Nisargadatta3

"Es esmu" sajūta
(viena no sarunām ar Šri Nisargadatta Maharadžu)

Jautājums: Katru dienu, līdz ar atmošanos no kaut kurienes pēkšņi uzrodas šī pasaule. No kurienes tā rodas?
Maharadža: Pirms kaut kas uzrodas, jābūt kādam, kas to uztver. Visas uzrašanās un pazušanas jāsaista ar izmaiņām uz kāda nemainīga fona.
J: Pirms pamošanās apziņas nebija.
M: Kādā ziņā? Jūs visu aizmirsāt, vai arī vispār nebija uztveres? Vai tad jūs neuztverat, pat, ja esat bezsamaņā? Vai tad iespējams eksistēt bez apzināšanās? Atmiņas zudums... vai tas ir ne-eksistēšanas pierādījums? Un vai jūs esat tiesīgs spriest par savu ne-eksistēšanu kā pārdzīvotu pieredzi? Jūs pat nevarat pateikt, ka jūsu prāts neeksistēja. Vai nekad neesat pamodies no tā, ka kāds jūs aicināja? Un vai mostoties vispirms nebija sajūtas "es esmu". Kaut kādai apziņas kripatai ir jābūt pat miegā vai ģībonī. Mostoties apziņa iet cauri sekojošām stadijām: "Es esmu - ķermenis - šajā pasaulē". Šķiet, ka šīs trīs stadijas iestājas sekojoši, bet faktiski viss notiek vienlaicīgi; ir kopīga ideja par ķermeņa eksistenci pasaulē. Vai var pieredzēt "es esmu" sajūtu, ja neesi konkrēts cilvēks?
J: Es vienmēr esmu kāds, kam ir noteikta atmiņa un paradumi. Es nepazīstu citu "es".
M: Iespējams, kaut kas jums traucē to uzzināt? Ko jūs darāt, kad nezināt kaut ko tādu, ko zina citi cilvēki?
J: Sekoju viņu norādījumiem un meklēju viņu zināšanu avotu.
M: Vai tad jums nav svarīgi uzzināt, kas jūs patiesībā esat - ķermenis vai kaut kas vēl? Vai, iespējams, vispār nekas neesat? Vai tad jūs neredzat, ka visas jūsu problēmas ir ķermeņa problēmas. Ēdiens, apģērbs, pajumte, ģimene, vārds, popularitāte, drošība, izdzīvošana - tas viss zaudē savu nozīmi brīdī, kad jūs apzināties, ka, iespējams, neesat tikai ķermenis.
J: Bet kāds ir labums no tā, ja zinu, ka neesmu ķermenis?
M: Sacīt, ka neesat ķermenis, nav visai pareizi. Kaut kādā nozīmē jūs esat gan ķermenis, gan prāts, gan kaut kas lielāks. Ejiet dziļāk sajūtā "es esmu" un visu sapratīsiet. Kā jūs atrodat nozaudētu mantu? Jūs fiksējat uz to savu prātu, kamēr vien neatcerēsities. Esības izjūta, "es esmu", rodas pirmā. Pajautājiet sev, no kurienes tā rodas, vai arī vienkārši pavērojiet to. Kad prāts uzturas pie "es esmu" nekustīgi, jūs ieejat stāvoklī, ko ar vārdiem nav iespējams aprakstīt, bet tikai piedzīvot. Viss, kas vajadzīgs - mēģināt atkal un atkal. Galu galā, sajūta "es esmu" ir vienmēr ar jums, taču jūs tai esat piesējuši ķermeni, jūtas, domas, idejas, lietas utt. Visi šie jēdzieni, ar kuriem jūs sevi identificējat, maldina jūs. To dēļ jūs sevi uzskatāt par to, kas patiesībā neesat.
J: Kas tad es esmu?
M: Pietiekami ir zināt, kas jūs neesat. Jums nav jāzina, kas jūs esat, jo: ja par zināšanu saucam jau zināmā, uztvertā vai konceptuālā aprakstu, tad tāda lieta kā pašizziņa nevar pastāvēt. Jo tas, kas jūs esat, ir aprakstāms tikai ar noliegumiem. Viss, ko jūs varat teikt ir: "Es neesmu šis, es neesmu tas". Jūs nevarat pateikt: "Tas esmu es". Tam nav jēgas. Tas, ko jūs varat noteikt kā "šis" vai "tas", nevarat būt jūs. Jūs neesat tas, ko var uztvert vai iztēloties. Tai pat laikā bez jums nevar būt ne uztveres, ne iztēles. Pavērojiet, kā jūt sirds, domā prāts, darbojas ķermenis. Pats uztveres akts norāda, ka jūs neesat tas, ko jūs uztverat. Vai var pastāvēt uztvere vai pārdzīvojums bez jums? Tam jābūt caur kādu "pārdzīvotam". Kādam ir jānāk un jāpaziņo, ka tas pieder viņam. Pārdzīvojums nebūs īsts, ja nebūs pārdzīvotāja. Tieši pārdzīvotājs padara pārdzīvojumu reālu. Priekš kam jums pārdzīvojums, ko jūs nevarat pārdzīvot?
J: Vai sajūta, ka esat pārdzīvotājs, un sajūta "es esmu" - vai tas ir pārdzīvojums?
M: Noteikti - jebkura uztverama lieta ir pārdzīvojums. Un katrā pārdzīvojumā ir klātesošs pārdzīvotājs. Atmiņa veido nepārtrauktības ilūziju. Katram pārdzīvojumam ir savs pārdzīvotājs, un identificēšanos rada kopīgs faktors, kas ir visu attiecību "pārdzīvotājs-pārdzīvojums" pamatā. Identificēšanās nav tas pats, kas nepārtrauktība. Tāpat kā no vienas saules rodas dažādu krāsu ziedi, arī daudzie pārdzīvotāji rodas no nedalītās un nedalāmās apjaušanas. Tie ir atšķirīgi savās atmiņās, bet vienoti būtībā. Šī būtība ir pamats jeb sakne - visas esības pārlaicīgā un ārpustelpas "iespēja".


Att.autors: Louise Benton (Austrālija)

J: Kā man to sasniegt?
M: Jums tas nav jāsasniedz - jūs esat tas. Tas jūs panāks pats, ja dosiet tam iespēju. Atlaidiet savu pieķeršanos iluzorajam, - un patiesais mērķtiecīgi un maigi ieņems savu vietu. Pārstājiet sevi iztēloties par kaut ko vai uzskatīt, ka darāt to vai to, - un jūsos pamodīsies saprašana, ka esat visas esības avots un sirds. Kopā ar šo saprašanu atnāks milzīga mīlestība, kas nav ne izvēle vai novirze, ne arī pieķeršanās, bet gan spēks, kas visām lietām piešķir mīlestību.

otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Nisargadatta2

Dzīvā tagadne

(viena saruna no Šri Nisargadatta Maharadžas grāmatas "Es Esmu Tas")

Jautājums: Kā saprotu, ar manu ķermeni un manu patieso esību viss ir kārtībā. Tie no manis nav atkarīgi, un tiem nav vajadzīgi nekādi uzlabojumi. Vienīgais, kas nav īsti kārtībā - iekšējais ķermenis jeb sauciet to par prātu, apziņu vai kā citādi.
Maharadža: Kas, jūsuprāt, nav labi ar jūsu prātu?
J: Tas ir nemierīgs, alkst baudu un baidās no nepatīkamā.
M: Kas tur slikts, ja kāds meklē apmierinājumu un izvairās no nepatīkamā? Starp sāpju krastu un baudu krastu tek dzīves upe. Problēmas rodas vienīgi tad, ja prāts atsakās peldēt pa dzīves straumi un iestrēgst kādā no krastiem. "Peldēt pa dzīves straumi" nozīmē pieņemt jeb citos vārdos - ļaut atnākt tam, kas nāk, un aiziet tam, kas grib aiziet. Atmetiet vēlmes un bailes, pavērojiet to, kas ir - kā un no kā tas rodas. Jo jūs neesat tas, kas notiek - jūs esat tas, ar kuru tas notiek. Galu galā - jūs pat neesat novērotājs. Jūs esat absolūtais potenciāls, kura izpausme ir visaptveroša apziņa.
J: Un tomēr starp manu ķermeni un ES atrodas domu un jūtu mākonis, kas nenes labumu ne ķermenim, ne prātam. Šīs domas un jūtas ir trauslas, acumirklīgas un bezjēdzīgas, tukši mentāli putekļi, kas laupa redzi un izraisa smakšanu. Tomēr tie eksistē, apmiglo un darbojas graujoši.
M: Saprotams, ka atmiņas par notikumu nevar aizvietot pašu notikumu. Tāpat kā gaidīšana. Esošajā notikumā ir kaut kas īpašs, vienreizējs; to mēs nevaram atrast ne pagātnē, ne nākotnē. Tajā [notikumā] ir dzīvīgums, īstums; tas ir kā gaismas caurstrāvots. Tagadne ir apzīmogota ar realitātes zīmogu, kāda nav ne pagātnei, ne nākotnei.
J: Kas tagadnei uzliek šo realitātes zīmogu?
M: Tagadnes notikumā nav nekā tāda, kas to veidotu atšķirīgu no pagātnes vai nākotnes. Kādā brīdī pagātne bija pagadne, un arī nākotne tāda būs. Kas padara tagadni tik īpašu? Acīmredzot, mana klātbūtne. Es esmu reāls, jo es vienmēr esmu Tagad, tagadnē. Un tas, kas veido manu apkārtni, arī ir manā realitātē. Pagātne atrodas manā atmiņā, nākotne - manā iztēlē. Pašā tagadnes notikumā nav nekā, kas padarītu to reālu. Tas varētu būt kāds vienkāršs ikdienas notikums, piemēram, pulksteņa rādītāju pārvietošanās. Neraugoties uz mūsu zināšanām par to, ka visas rādītāju kustības ir vienādas, patreizējā kustība ievērojami atšķiras gan no iepriekšējām (atmiņā), gan sekojošo (gaidāmo). Lieta, kas fokusēta uz Tagadni, ir ar mani, jo es esmu klātesošs vienmēr. Tagadnes notikumā es ienesu savu realitāti.
J: Bet mēs mijiedarbojamies ar atmiņām tā, it kā tās būtu reālas lietas.
M: Mēs izskatām atmiņas tikai, kad tās ienāk tagadnē. Aizmirstais netiek ņemts vērā, kamēr cilvēkam par to netiek atgādināts - atgādinājums nosaka tā iecelšanu tagadnē.
J: Jā, es redzu, ka Tagadnei ir piemītošs kaut kāds nezināms faktors, kas pārejošai īstenībai pieškir acumirklīgu realitāti.
M: Nevajag teikt, ka tas ir nezināms, jo jūs to vienmēr redzat darbībā. Vai tas ir mainījies kopš jūsu dzimšanas brīža? Lietas un domas nepārtraukti mainās, bet sajūta, ka pašlaik notiekošais ir reāls, nemainās nekad, pat miegā ne.
J: Dziļā miegā nav patreizējās realitātes pārdzīvojuma.
M: Dziļā miega tukšumu nosaka tas, ka trūkst konkrētu atmiņu. Bet tur ir klātesoša vispārējā atmiņa par esamību. Ir atšķirība, ja mēs sakām "es cieši gulēju" un "manis nebija".
J: Jautājums, no kura mēs sākām, bija sekojošs: starp dzīvības avotu un tā izpausmi (ķermeni) atrodas prāts un tā vienmēr mainīgie stāvokļi. Tā ir bezgalīga, bezjēdzīga un sāpīga mentālo stāvokļu plūsma. Sāpes ir pastāvīga sastāvdaļa. Tas, ko mēs saucam par baudu, nav nekas cits kā intervāls starp diviem sāpīgiem stāvokļiem. Vēlmes un bailes - tie ir pavediens un pamatne, no kā ir austa eksistence: un abus veido sāpes. Mans jautājums ir - vai var eksistēt laimīgs prāts?
M: Vēlme ir atmiņa par baudām, bet bailes - atmiņa par sāpēm. Tās prātam laupa mieru. Baudas mirkļi ir tikai īsa atstarpe sāpju straumē. Kā prāts var būt laimīgs?
J: Tas tā ir, ja mēs alkstam baudu vai baidāmies no sāpēm. Taču mēdz būt negaidīti, neparedzēti prieka brīži, kas nav apēnoti ar vēlmēm - tādi, par kuriem saka - Dieva dāvāti.
M: Un tomēr prieks ir prieks tikai uz sāpju fona.
J: Sāpes ir kosmiskais likums vai prāta veidojums?
M: Visums ir vesels - tur, kur klātesošs ir veselais, nekā netrūkst. No kurienes būtu jārodas bailēm?
J: Visums var būt vesels, bet kādas atsevišķas daļas var būt nepilnīgas.
M: Daļa no veselā, ko aplūkojam vienota veseluma kontekstā, tāpat ir vesela. Vienīgi, ja skatām to izolēti, tā būs nepilnīga un kļūs par sāpju avotu. Kas izraisa izolāciju?
J: Prāta ierobežojumi, protams. Prāts nevar atšķirt, kur ir daļa un kur - veselais.
M: Pareizi. Prāta dabā ir dalīt un pretstatīt. Vai var eksistēt cits prāts - kas apvieno un harmonizē, kas redz veselo vienā no daļām un katru daļu - kā neatdalāmu no veselā?
J: Cits prāts? Kur tādu meklēt?
M: Aiz ierobežotā, dalošā un pretstatošā prāta. Pārtraucot mums zināmos mentālos procesus. Kad tie apstājas, rodas tas cits prāts.
J: Vai tajā citā prātā nebūs ne prieka, ne bēdu?
M: Ne tā, kā to uztveram mēs - kā kaut kas gribēts vai neizturams. Tas drīzāk kļūst mīlestības jautājums. Mīlestība meklē izpausmes veidu un sastop šķēršļus. Nedalošais prāts - tā ir mīlestība darbībā, kas cīnās ar apstākļiem. Sākumā tā ir zaudētāja, bet beigās vienmēr uzvar.
J: Tilts, kas uzcelts starp ķermeni un garu - vai tā ir mīlestība?
M: Kas gan cits? Prāts rada bezdibeni, bet mīlestība to šķērso.


pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Nisargadatta

"Jebkura [filosofiskā] skola ir uzskatāma tikai par tradīciju, apmācības metodi un praksi. Pati par sevi tā nenosaka apziņas līmeni. Ja cilvēks pieņem konkrētas mācības Skolotāju par savējo, tad viņš pievienojas attiecīgajai skolai. Piederība kādai no tām ir tikai cilvēka jūtu un pārliecības jautājums. Pie tam - tas ir tikai verbālais un formālais līmenis. Patiesībā nav ne Guru, ne mācekļu, ne teorijas, ne prakses, ne nezināšanas, ne realizācijas. Nozīme ir tam, par ko cilvēks uzskata sevi. Izziniet [apjēdziet] sevi. Nekas nevar aizvietot sevis izzināšanu", tā savas dzīves laikā uzskatīja Šri Nisargadatta, kurš oficiāli piederēja pie atzītas filosofiskas skolas.

Apsēstība ar ķermeni

(viena saruna no Šri Nisargadatta Maharadžas grāmatas "Es Esmu Tas")

Jautājums: Jūs, Maharadža, sēžat manā priekšā, un es esmu šeit pie jūsu kājām. Kāda ir galvenā atšķirība starp mums?
Maharadža: Nav nekādas būtiskas atšķirības.
J: Tomēr kaut kādai atšķirībai ir jābūt, jo esmu atnācis pie jums, nevis jūs pie manis.
M: Jūs iztēlojaties atšķirības, tādēļ arī staigājat šurpu-turpu "augstāku" cilvēku meklējumos.
J: Jūs arī esat augstāka personība. Jūs zināt patiesību, bet es - nē.
M: Vai tad es kādreiz esmu jums teicis, ka jums nav zināšanu, un tādēļ esat zemāks par mani? Lai tie, kuri šādas atšķirības izdomājuši, pierāda tās. Es neapgalvoju, ka zinu to, ko nezināt jūs. Faktiski, es zinu daudz mazāk par jums.
J: Jūsu vārdi ir gudri, jūsu uzvedība cēla, jūsu Žēlastība visspēcīga.
M: Es par to nekā nezinu un neredzu atšķirības starp mums abiem. Mana dzīve ir notikumu secība, tāpat kā jūsējā. Tikai man nav pieķērības un es notiekošo šovu uztveru kā šovu, bet jūs ķerieties pie lietām un kustaties kopā ar tām.
J: Kas padarīja jūs tik bezkaislīgu?
M: Nekas īpašs. Vienkārši notika tā, ka es uzticējos savam Guru. Viņš teica man, ka es esmu nekas vairāk kā es pats - un es viņam noticēju. Viņam ticot, es attiecīgi uzvedos un pārstāju uztraukties par to, kas nav ES un MANS.
J: Kā jums izdevās tik dziļi uzticēties savam skolotājam, kad mūsu ticība ir tik nosacīta un pastāv tikai vārdos?
M: Kas zina? Vienkārši tā notika. Lietas notiek bez kādas nebūt jēgas vai iemesla un, galu galā, kāda starpība, kas ir kas? Jūsu augstais uzskats par mani ir tikai jūsu uzskats. Jebkurā brīdī jūs to varat mainīt. Kādēļ piešķirt nozīmi uzskatiem, pat ja tie ir mūsu personiskie uzskati?
J: Un tomēr jūs esat cits. Jūsu prāts vienmēr atrodas mierā un laimē. Un jums apkārt notiek brīnumi.
M: Es neko nezinu par brīnumiem un neesmu pārliecināts, ka daba pieļauj izņēmumus savos likumos, ja vien neuzskatām par brīnumu visu. Manuprāt, tādu lietu nav. Eksistē tikai apziņa, kurā viss notiek. Tas ir pilnīgi acīmredzami, un katrs to var sajust savā pieredzē. Jūs tikai nepietiekami uzmanīgi skatāties. Skatieties uzmanīgāk, un ieraudzīsiet to pašu, ko es.
J: Ko jūs redzat?
M: Es redzu to, ko šeit un tagad redzētu arī jūs, ja vien būtu pareizs uzmanības fokuss. Jūs sev neveltiet nekādu uzmanību. Jūsu prāts pilnībā nodarbināts ar lietām, cilvēkiem, idejām un nekad nav vērsts uz jums pašiem. Pārceliet uzmanību uz sevi, apzinieties savu paša eksistenci. Pavērojiet savu dzīvi, izsekojiet savu darbību motīvus un rezultātus. Izpētiet to cietumu, ko neuzmanības dēļ sev apkārt esat uzcēluši. Zinot, kas jūs neesat, nonāksiet pie sevis zināšanas. Ceļš pie sevis notiek caur atteikšanos un noliegumu. Tikai viens ir nešaubīgs: patiesība nav ilūzija, nav prāta auglis. Pat sajūta "es esmu" nav pastāvīga, lai gan ir derīgs atskaites punkts. Tā norāda, kur meklēt, bet nenorāda, ko meklēt. Fiksējiet savu uzmanību uz to. Tiklīdz jūs pārliecināsities, ka nevarat par sevi pateikt neko noteiktu, izņemot "es esmu", un neesat nekas no tā, uz ko varat norādīt, nepieciešamība pēc "es esmu" atkritīs. Jūs pārtrauksiet mēģinājumus iedot vārdisku apzīmējumu tam, kas jūs esat. Viss, kas jums vajadzīgs - atbrīvoties no tieksmes sevi definēt. Visas definīcijas attiecas tikai uz jūsu ķermeni un tā izpausmēm. Kad šī apmātība ar ķermeni pāries, jūs atgriezīsieties savā dabiskajā stāvoklī viegli un bez piepūles. Mēs abi atšķiramies tikai ar to, ka es apzinos savu dabisko stāvokli, bet jūs maldāties savās domās. Tāpat kā zeltam rotaslietās nav nekādu priekšrocību attiecībā pret zelta smiltīm - tikai prāts var izdomāt šīs atšķirības, - tāpat arī mēs esam vienādi: atšķirība ir tikai ārēja. To apzināties var tikai, pateicoties patiesiem meklējumiem, jautājot ik dienu un ik stundu, veltot tam visu dzīvi.

-------------------------