trešdiena, 2009. gada 10. jūnijs

ivbulis_hinduisms

Precību tradīcijas hinduismā
(No Viktora Ivbuļa darba „Hinduisms”)

Precības vēsturnieku izpētītajā senajā Indijā nebija agras. Jauneklis uzsāka ģimenes dzīvi apmēram 20 gadu vecumā, pēc tam, kad viņš bija beidzis apmācības un pateicies savam skolotājam. Meitenes izdeva pie vīra l6 - 18 gadu vecumā. Taču hindu laulību kodeksi jau tad uzstāja par meiteņu agrāku izprecināšanu.

Pēc vēlākajām reliģiskajām doktrīnām, tēvs bija vainojams ļoti smagā grēkā, kas nebija vieglāks par daudziem slepkavību veidiem, ja meita neizgāja pie vīra līdz pirmajai menstruācijai, un šis grēks kļuva tik reižu lielāks, cik menstruāciju ciklus meita palika viņa mājās. Nevarēja izdot pie vīra meiteni, kura nebija vairs jaunava, un vecākiem bija vai nu jāuzņemas grēks par viņas neizprecināšanu, vai arī, par kaunu sev, meita jāizdzen no mājas. Daži norādījumi, kuri gan maz tika ievēroti, pieprasīja, lai līgava allaž būtu trīs reizes jaunāka par līgavaini. Tomēr, neraugoties uz reliģisko likumu prasībām, bērnu, sevišķi zēnu, laulības līdz dzimumbrieduma iestāšanās laikam senajā Indijā gandrīz nenotika. Tās ir vēlā feodālisma tradīcijas, kad tika aizmirstas seno mediķu pamācības, kas stingri noteica, ka veselīgi bērni dzimst tikai mātēm, kuras vecākas par 16 gadiem.

Senajā Indijā bija pazīstamas vairākas precību formas. Visplašāk izplatītas bija iepriekš norunātas laulības. Bet bija arī gadījumi, kad līgavu ņēma bez pūra un par viņu maksāja simbolisku izpirkšanas maksu - govi vai vērsi. Tika atzītas arī laulības ar nozagtu līgavu. Bija daudz gadījumu, kad likumu grāmatas» neiebilda pret jauno cilvēku savstarpējo izvēli. Vairāki spilgti šādu precību piemēri aprakstīti eposos. Princese Savitri ceļoja pa visu zemi, sev cienīgu līgavaini meklēdama, un izvēlējās meža cirtēju Satjavanu, bet Damajanti sev par vīru ņēma Nalu, pēc tam, kad viņu bija izvēlējusies starp daudziem viņas rokas pretendentiem. Rāma izcīnīja tiesības uz Sītas mīlestību ar to, ka viņš bija pārāks par citiem loka šaušanas sacensībās.
Hindu laulība līdz pat šai dienai ir vecāku rokās.

Kāzu dienu nosaka pēc ilgstošām sarunām starp līgavaiņa un līgavas vecākiem, ņemot vērā jauno ļaužu horoskopus un labvēlīgās fiziskās pazīmes, dažādas ļaunā un laba zīmes. Pamatīgi tiek izpētīti arī abu «raduraksti». Un ne tikai tādēļ, lai zinātu, cik augsta ir katra izcelšanās, bet arī lai izvairītos no laulībām radinieku starpā, jo precības taču parasti notiek vienas kastas grupas ietvaros. Ziemeļindijā par radniecību uzskata kopēju senci septītajā paaudzē, t. i., vismaz pāris simtu gadu atpakaļ - vīrietim un piektajā paaudzē - sievietei. Taču Dienvidindijā ir bijuši gadījumi, kad precējušies pat brālēni ar māsīcām.


Attēls no bloga par precību ceremoniju Indijā.

Lielākajā Indijas daļā precību iniciatīva likumsakarīgi izriet no meitenes radu puses, jo precinieks tai jāatrod par katru cenu. Pēc pirmajām sarunām līgavaiņa radi ierodas meitenes mājā un noslēdz laulību līgumu, bieži vien rakstisku, kurā noteiktas katras puses finansiālās saistības. Līgavaiņa sūtņi apskata meiteni, kas parādās uz īsu laiku, un spriež par viņas piemērotību sievas kārtai, nosaka kāzu dienu. Viņi tiek pacienāti ar šajā gadījumā tradicionālo saldo rūgušpienu un citiem saldumiem, abas puses apmainās arī ar ceremoniāliem sveicieniem, laba vēlējumiem un nelielām dāvanām. Dienu vai divas pirms kāzām notiek līgavas un līgavaiņa ceremoniāla mazgāšanās un pēdējā vakarā pirms došanās laulībā - vakariņas tuvinieku vidū.


Kāzu diena sākas rītausmā, mutē ņemot rituāli labvēlīgo biezpienu. Citādi šai dienā kā līgavai, tā līgavainim saskaņā ar tradīciju jāgavē. Tiek sarīkotas vairākas ceremonijas arī jaunā pāra nākamajā dzīvesvietā. Tām jānotiek līgavaiņa tēva vadībā. Centrālo vietu priekškāzu rituālā ieņem cieņas parādīšana tiešajiem senčiem. Līgavas mājās šajā laikā viņas māte (vai cits ģimenes loceklis, kas aizstāj māti, ja tā mirusi) gatavo rīsus kāzu ceremonijai. Šos rīsus līgava bērs līgavainim uz galvas un uz drēbēm, kaisīs svētajā ugunī pēc tam, kad viņi abi to apies septiņas reizes. No šiem rīsiem vakarā tiks gatavots cienasts līgavainim. Kamēr līgavas mājās vārās rīsi, uz cukurniedres lapas tiek uzrakstīti to astoņpadsmit vīru vārdi, kuri pakļuvuši zem sievas tupeles, un šis saraksts tiek ielikts urnai līdzīgā podā.Kāzu vakarā līgavainis, uzposies, cik vien atļauj viņa mantiskais stāvoklis, kopā ar radiem un draugiem ierodas līgavas mājās, kur viņu sagaida ar medus un biezpiena dzērienu.


Oriģinālā attēla adrese.


Vienās brahmanu kāzās bija izdevība piedalīties arī man

Izrādījās, ka biju ieradies par ātru. Tikai tad, kad sāka krēslot pāris stundu pēc noteiktā laika automašīnā piebrauca ziediem izrotājies līgavainis. Skaistais, atlētiskais divdesmit trīs gadus vecais ārsts pirmo ceremoniālo cienastu saņēma, sēžot mašīnā, gliemežvāku mūzikai skanot. Pēc tam viņš iegāja pārtikušās un kuplās ģimenes divstāvu namā un kopā ar citiem atbraucējiem apsēdās priekšistabā. Tur mūs (es tiku pilnīgi ieskaitīts viesu «štatā») pacienāja ar saldumiem un tēju vai kafiju. Kad atbraucēji bija nedaudz apraduši ar līgavas māju un iestājās tumsa (Bengālē kāzas sākas tikai naktī. Citās Indijas daļās kāzu pamatceremonija notiek arī dienā), sākās ceremonija, kura, kā tas ir parasts pārtikušās ģimenēs, norisinājās ar brezentu pārklātā paviljons mājas pagalmā. Līgavaini nosēdināja zemē, priesteris sāka runāt fragmentus no vēdām, bet sievasmāte - ap viņu burties ar augļiem un rīsiem.

Pēc tam radi ienesa līgavu - universitātes pēdējā kursa filozofijas studenti, - apnesa viņu septiņas reizes ap līgavaini un pēc tam nosēdināja viņam pretī. Līgavainis piecēlās un apgāja septiņas reizes līgavai apkārt. Tad abi vēlreiz nosēdās viens otram pretī tuvu kopā, apmainīja vainagus. Līgava pacēla savu grezno sejas aizsegu un atklāja lielās, izteiksmīgās, skaistās un nedaudz sērīgās acis, cieši paskatījās līgavainim sejā. Tas bija tā saucamais laimīgais mirklis. Līgavainis apsolīja allaž pildīt pret līgavu savus vīra pienākumus, kuri centrējas ap trim indusa dzīves tradicionālajiem mērķiem: godprātību, labklājību, baudu. Pēc tam svētajai ugunij tika upurēti rīsi un kausēts sviests. Līgava meta rīsa graudiņus ugunī, un līgavainis aiz rokas apveda viņu ap to (pirms tam ar mezglu tika sasaistīts viņu apģērbs). Līgava uzkāpa uz dzirnakmeņa un, nokāpusi no tā, kopā ar līgavaini spēra septiņus soļus. Sekoja abu apslacināšanās ar svētīto ūdeni, un kāzu ceremonijas galvenā daļa, kas ilga vairāk nekā stundu (daudz laika aizņēma lūgšanu skaitīšana), bija galā.

Frizieris, kurš sensenos laikos nez kādēļ bija upurgovs uzraugs un kuram allaž bijusi zināma loma kāzās, atdarināja govs balsi. Bez friziera kā īslaicīga ceremonijmeistara nevar iztikt arī līgavaiņa galā. Pēc neilga laika kāzu viesi sēdās pie cienasta galda, bet līgava mājinieku pavadībā, lielām un ļoti dārgām galvas, ausu, kakla un deguna zelta rotaslietām greznota, atgriezās savā istabā bez līgavaiņa, lai tur sagaidītu brīdi, kad viņai būs jāatstāj tēva mājas uz visiem laikiem.

Ap vieniem naktī līgavaiņa draugi un radi, kā arī nedaudzie līgava puses viesi - jauni vīrieši - autobusā un džipā devās uz 70 km attālo ciemu Džamalpūri. Tur nonācām tikai ap pieciem. Taču ne jau sliktā ceļa vai transportlīdzekļu vainas dēļ. Kāzinieku autobusu un džipu (kurā sēdēju arī es) kilometrus piecus pirms mērķa sagaidīja pavisam īpatnēji godavārti - pāri ceļam nogāzts milzīga koka zars 40-50 cm diametrā. Pie tā katrā pusē jau stāvēja kādas desmit varenas smagās automašīnas. Pa gabalu šīs augstās kravas mašīnas ar savu apgaismojumu atgādināja autobusus. Nav nekādu šaubu, ka koku pāri ceļam laupītāji bija nogāzuši, lai apstādinātu kāziniekus, labi zinādami, ka tā ir viena no reizēm, kad indiešu sievietes izrotājas ar savām visdārgākajām rotām un starp tām netrūks arī zelta. Taču arī smagajās mašīnās bija šis tas ņemams. Kad mēs piebraucām, laupītāji (pēc šoferu pretrunīgajām liecībām - 5-15 cilvēki) jau bija projām. Kaut arī bija pusnakts, uz šosejas turpinājās tik dzīva kustība, ka pie barjeras ātri vien salasījās desmitiem mašīnu, un viņiem acīmredzot no tām kļuva bail. Kamēr sameklēja policistus un šoferi novāca no ceļa koku, pagāja laiks.

Līgavaiņa tēva plašajā divstāvu mājā skaista dīķa krastā mūs sagaidīja ļoti viesmīlīgi, kaut arī namatēvs un namamāte bija ģērbušies uzsvērti ikdienišķi un vienkārši. Pēc pāris stundu ilgas snaudas zem moskītu tīkla mūs uzmodināja mūzika, kas skanēja no reproduktora. Paēduši brokastis un kopā ar manu draugu - līgavaiņa brāli izstaigājuši viņa dzimto sādžu un aprunājušies ar skolotāju, juvelieri, augļu tirgotāju, tēlnieku - reliģisko skulptūru izgatavotāju, kopā ar ciema puikām nofotografējušies uz upes bambusa pārkaru tilta, atgriezāmies mājās, gandrīz nokavējuši svinīgo brīdi, kad piebrauks līgavainis ar līgavu. Ciema bundzinieku trupa, kā parasts, lieliski muzikanti, jau sita savus dažāda lieluma un formas instrumentus, paši ritmā locīdamies un dejodami. Šaurajā ieliņā bija sapulcējies liels ziņkārīgo - vienkāršo ļaužu bars, kuri varēja droši cerēt uz cienastu.

Jauno pāri sagaidīja ne tikai bungu, bet arī gliemežvāku skaņas. Mājās divas vecākās vedeklas (tās dzīvoja citur) skali, īpašā veidā treļļoja ar mēlēm. (To pašu darīja arī līgavas gala sievietes, sagaidot līgavaini. Skaņu, kura rodas, ātri valstot mēli pa muti, sauc par «ulu».) Līgavaiņa namā kāzas vairs nebija tik plašas, ceremonijas nenotika bez priestera klātbūtnes (viņu jaunais pāris bija apmeklējis pirms atbraukšanas). Izdarību interesantākā daļa - humora pilnā jauno nākotnes zīlēšana ilga vismaz pusstundu, un tās galvenais mērķis bija noteikt, kurš ģimenē būs īstais valdnieks.

Es diemžēl nevarēju sagaidīt vakaru, kad jaunlaulātie izgāja laukā un ceremoniāli lūkojās uz Polārzvaigzni - uzticības simbolu. Pēc tradīcijas pirmajā dienā pēc trīsdienu ilgās kāzu ceremonijas (citām kastām tā norit tikai vienu vakaru) līgava un līgavainis vēl neuzsāk kopdzīvi. Daži senindiešu avoti iesaka viņiem gulēt kopā, bet nolikt nūju starpā, citi - atrasties atsevišķi. Visautoritatīvākais literatūras piemineklis mīlestības lietās - Kāmasutra iesaka neuzsākt kopdzīvi pēc kāzām desmit dienas. Arī tas nav ilgs laiks, ja ņem vērā, ka līgavu un līgavaini pirms laulībām parasti nesaista mīlestības jūtas, ka viņi bieži vien agrāk nav bijuši pazīstami.
Man likās, ka dārgām zelta rotām izgreznoto daiļo līgavu iepriecēja mans dzintars, ko katram gadījumam biju paņēmis līdzi. Kaut arī tūlīt pēc ierašanās līgavas tēva mājās tiku viņai stādīts priekšā kā īpaši cienījams viesis un sarunājos ar viņu vairākkārt, nevaru pateikt, vai meitene izskatījās laimīga, apgarota vai sērīga. Manuprāt, viss kopā.

Līgavaiņa sabiedrībā un tiešā tuvumā atrados vairākas stundas. Taču arī viņu redzēju pirmo reizi, un saruna ritēja galvenokārt par lietām ārpus kāzu loka. Pat viņa brālim, kuru labi pazīstu un kurš līgavu bija atradis sev pats, tādējādi uz laiku iemantodams vecāku nelabvēlību, neuzstādīju jautājumu, kuru būtu labprāt adresējis līgavainim: «Bet sakiet, lūdzu, - kā tas ir, ka jūs uzsākat ģimenes dzīvi ar meiteni, kuru neesot pats sev izvēlējies un ar kuru pat neesat bijis pazīstams?» Pat tad, ja mēs būtu tik tuvi un es šo jautājumu būtu izteicis, nedomāju, ka viņš mani saprastu. Jaunekļa vietā taču to bija darījuši viņa tēvs un māte, vecākais brālis visādā ziņā gudri un godājami cilvēki. Vai tad tuvinieki darītu kaut ko tādu, kas viņam nāktu par sliktu?
Kāzas, kurās piedalījos, manā atmiņā saglabājušās kā spilgts notikums. Liekas, vēl tagad ausīs skan vecāko vedeklu skaņa. Dziesmu bija maz, pašreiz dziedāšana kāzās acīmredzot iziet no modes. Nebija arī izsmalcināta cienasta. Taču neslēpšu, ka man sagādāja prieku kāzu mierīgā, lietišķā, nosvērtā atmosfēra. Un kas gan to varētu traucēt, ja viss notiek pēc stingra reglamenta, katram viesim un ceremonijai sava iepriekš zināma vieta un netiek izdzerta ne pilīte alkoholiska dzēriena, un, galvenais, viesi spēj būt omulīgi bez apreibšanas. Vai tas nav ārkārtīgi daudz?

Bēres

Salīdzinājumā ar kāzām indusa bēres ir vienkārša ceremonija. Bet tā nav lēta jau tādēļ vien, ka līķis jāsadedzina, bet malka maksā aizvien dārgāk. Mironi pēc iespējas ātrāk nogādā uz sadedzināšanas vietu, kas Bengālē parasti atrodas sādžas nomalē upes krastā. To pavada apraudātāji, visiem pa priekšu iet vecāki ģimenes loceklis. Apgājuši ap bēru ugunskuru apli pretēji pulksteņrādītāja virzienam un ceremoniāli apmazgājušies upē vai dīķī, viņi atgriežas mājās ar jaunāko ģimenes locekli priekšgalā. Trešajā dienā pēc kremācijas nelaiķa pelnus un dažkārt arī nesadegušās ķermeņa daļas, ja malkas bijis par maz, iemet upē.
Zemē aprok tikai mazus bērnus, jo tie pēc nāves neskaitās nešķīsti. Kas attiecas uz pārējiem, tad desmit dienas pēc nāves viņi skaitās pat bīstami, jo šajā laikā nespēj nokļūt ne senču valstībā, ne arī iemiesoties kādā citā dzīvā radībā un piedzimt par jaunu. Vienpadsmitajā dienā cilvēka dvēsele turpina savu ceļošanu, nelaiķa tuvinieki drīkst atjaunot kontaktus ar pārējiem ļaudīm, pārtraukt ierobežojumus ēšanā un dzīves veidā.

Nāve vēl nenoslēdz cilvēka dzīves rituālu. Seko piemiņas ceremonija - šradha, kurā piedalās mirušā dēli, mazdēli un mazdēla dēli. Tās mērķis ir it kā apvienot dzīvos ar mirušajiem. Šradha bija pazīstama jau sensenos laikos, taču tā nav zaudējusi savu lomu arī šodien.


---------------